Vēl viens “Zundu” papildu naudas ienākumu avots ir atpūtas māja un pirts. Cilvēki piesakoties gadu uz priekšu. “Man ir gandarījums, ka var cilvēkiem sagādāt prieku, palīdzēt atpūsties. Tas uzlādē,” teic Pēteris.
Vēl viens “Zundu” papildu naudas ienākumu avots ir atpūtas māja un pirts. Cilvēki piesakoties gadu uz priekšu. “Man ir gandarījums, ka var cilvēkiem sagādāt prieku, palīdzēt atpūsties. Tas uzlādē,” teic Pēteris.
Vēl viens “Zundu” papildu naudas ienākumu avots ir atpūtas māja un pirts. Cilvēki piesakoties gadu uz priekšu. “Man ir gandarījums, ka var cilvēkiem sagādāt prieku, palīdzēt atpūsties. Tas uzlādē,” teic Pēteris.

Pārticīgi dzīvot laukos var arī “mazie”. Andrupenes Vaičuļu ģimenes pieredze gaļas lopu audzēšanā 0

Pēc pāriešanas no piena lopkopības uz bioloģisko gaļas liellopu audzēšanu 2014. gadā Dagdas novada Andrupenes pagasta Pētera Vaičuļa zemnieku saimniecība “Zundi” patlaban ieguvusi stabilitāti. Gaļas biznesu pēc Latvijas Universitātes beigšanas jau divus gadus agrāk sāka arī viņa dēls Mārtiņš, izveidojot zemnieku saimniecību Piekalni. Abi saimnieki smejot teic, ka ir izveidojuši savu kooperatīvu, un stāsta par darbības pieredzi un nākotnes iecerēm.

Reklāma
Reklāma
Krimināls
VIDEO. “Bēdz prom!” Kārsavā iereibusi kompānija bēg no policijas un smejas par vadītāja nonākšanu policijas rokās 43
Krievija uzbrūk Ukrainai ar “brīnumieroci”. Ar to varētu tikt galā tikai F-16 144
TV24
“Viņi ir gatavi uz visādām neģēlībām.” Kas mudinātu Putinu pieņemt lēmumu uzbrukt NATO?
Lasīt citas ziņas

Kāpēc piena lopkopību mainījāt pret gaļas liellopu audzēšanu?

Pēteris Vaičulis: – Turējos pie piena visu laiku. Kooperatīva “Trikāta KS” bankrots bija viens no iemesliem, labi lielu naudu tur zaudējām, tomēr tas nebija vissvarīgākais iemesls. Redzēju, ka piena lopkopībā ir jāveic liels naudas ieguldījums, citādi darbošanās nav iespējama. Paredzu, ka turpmāk šajā nozarē dzīvotāji būs saimnieki, kuru ganāmpulkā būs vismaz 100 govju. Ar 40 govīm es būtu ļoti mazs spēlētājs, man būtu ļoti grūti darboties, īpaši Latgales apstākļos. Vēl izvēlē lomu nospēlēja veselības problēmas.

– Kā darbojaties patlaban?

CITI ŠOBRĪD LASA

Mārtiņš Vaičulis: – Tēva saimniecība z/s “Zundi” ir dibināta 1992. gadā. Kopš 2012. gada arī man ir zemnieku saimniecība “Piekalni”, kas nodarbojas ar bioloģisko gaļas liellopu audzēšanu. Abas saimniecības pavisam apsaimnieko 500 ha zemes. “Zundi” – 146 ha lielu platību, kur audzē 80 gaļas liellopus. Zemesgrāmatā tai ar mežiem un purviem ir aptuveni 300 ha. Nomā 30–40 ha zemes. “Zundiem” šis ir pirmais gads kā sertificētai bioloģiskajai saimniecībai. “Piekalni” ir 180 ha lauksaimniecībā izmantojamās zemes. Īpašumā ar mežiem un purviem – 200 ha. Nomājam aptuveni 80 ha lielu platību. “Zundu” saimniecībā ganāmpulks ir veidots, brāķētās govis krustojot ar diviem Limuzinas šķirnes buļļiem. Ir divu līniju Limuzinas ganāmpulki. Kad sāku darboties, sagatavoju jaunā zemnieka projektu un no Polijas atvedām 20 Šarolē tīršķirnes grūsnās teles. Vēl papildus no Tukuma puses piepirkām dažādus krustojumus. “Piekalni” patlaban ir šķirnes saimniecība. Man ir 50 zīdītājgovis, pavisam aptuveni 100 dzīvnieku. Tātad – “Zundiem” ir Limuzinas līnija, “Piekalniem” – Šarolē līnija. Nedaudz – līdz 20 ha gadā – audzējam arī graudus. Sējam mistru, galvenokārt auzas.

– Pēteri, kādas atšķirības jūtat starp darbošanos ar bioloģiskajām un konvencionālajām metodēm?

P. V.: – Naudas izteiksmē ļoti maz. Es pat nožēloju, ka agrāk ar piena govīm daudz darbojos kā bioloģiskais ražotājs, tomēr naudu par to nesaņēmu.

M. V.: – Ar piena govīm ir grūtāk – mazgāšana, spēkbarība. Ar gaļas liellopiem – nezinu, ko īpaši citādi darītu, ja nebūtu bioloģiskie saimnieki. Lopiem dodam savus placinātos graudus un arī mikroelementus. Nav nekāda apgrūtinājuma. Bioloģiskajiem saimniekiem ir lielāki tiešmaksājumi nekā konvencionālajiem. Pēdējos gados par bioloģiskajām govīm, ko nodod kautuvē, piemaksā. Agrāk tā nebija.

P. V.: – Mums ir vislabākais variants, kā divas saimniecības, divas paaudzes kopā darbojas. Es varu Mārtiņu palaist dejot uz Dziesmu svētkiem vai uz kādu citu pasākumu. Ir kas paliek pie ganāmpulka. Un viņš mani aizvieto, kad kaut kur jādodas.

Pārdodat dzīvniekus vai gaļu kautuvei?

M. V.: – Mūsu darbības princips ir lopu atšķiršana 6–8 mēnešu vecumā, kad ir sasniegts aptuveni 300 kg svars. Savulaik sadarbojāmies ar vienu Turcijas uzņēmēju, viņš sūtīja lopus uz Turciju. Ar viņu bija visērtāk – atbrauca ar mašīnu uz saimniecību, uzreiz naudu ieskaitīja kontā. Turcijā valsts politika mainījās, bullēnus vairs neņem, un arī mums kļūst grūtāk. Jāsāk domāt – šajā gadā jau partiju uz Izsoļu namu sūtījām, vēl sūtīsim. Tie ir bullēni. Telītes izdevīgāk pārdot Muratam, turku uzņēmējam. Man ir tīršķirnes ganāmpulks, uztraukuma par pārdošanu nav. Arī vietējie saimnieki ļoti interesējas. Atšķirta tīršķirnes Šarolē tele maksā 900 eiro. Sūtot dzīvniekus uz Izsoļu namu, ir jārēķinās ar papildu transporta izmaksām un starpniecības maksājumiem. Ceru, ka tirgus cena iznāks.

Reklāma
Reklāma

P. V.: – Bullēns 300 kg svarā Izsoļu namā vidēji maksā 700 eiro. Izsoļu nams patlaban ir glābiņš daudziem mazajiem ražotājiem. Kā nepalaist greizi, tā ir cita lieta. Ja viņu nebūs, tukša vieta nestāvēs, būs uzpircēji, kas atbrauks uz māju un pirks dzīvnieku par 2 eiro kilogramā (dzīvsvarā), nevis par 2,50 eiro. Atkal izveidosies starpposms.

– Kāda ir jūsu attieksme pret dzīvnieku apdrošināšanu?

M.V. Pirmajos gados šaubījos – vajag vai nevajag apdrošināt. Vienu gadu viens dzīvnieks krita, nākamajā gadā nekrita. LAD pusi prēmijas atmaksā, rēķināju, ka nav izdevīgi. Patlaban dzīvnieku daudzums ir lielāks, lopi kļūst vecāki, iespējams, vajadzēs apdrošināt. Ir dzirdēts – ja apdrošina lopus, mainās saimnieka attieksme pret dzīvnieku. Viņš uzskata, ka naudu tāpat saņems.

– Ko domājat par iespēju kooperēties?

P. V.: – Pēc tādiem gadījumiem kā ar Trikāta KS mums kooperēties ir daudz grūtāk. Cilvēki vairs netic kooperācijai. Iznāca, ka paši savus kolēģus, viens otru uzmetām. Kā bija ar kooperatīvu Dzēse? Ja viņi būtu pienu devuši rūpnīcai, kuras akcionāri paši bija… Protams, rūpnīcas maksātā cena nebija vislabākā, tomēr tad uzņēmums būtu noturējies. Domāju, ka mūsu valdes priekšsēdētājs Uldis Krievārs pārrēķinājās. Es viņu neapskaužu. Viņš lēma par vissvarīgākajiem jautājumiem. Viņam vajadzēja paredzēt notikumu attīstību, ja uzņēmās atbildību. Mēs paši viņu ievēlējām un situāciju vēlāk nekontrolējām. Iespējams, Latvijas piena rūpnīca neražoja pieprasītā segmenta produktus, bija arī piena krīze, kas uzspieda noteikumus. Pārāk daudz paļāvāmies uz kooperatīva vadību un paši vēlāk pieprasījām maksātnespēju. Sāpīgi, ka mums pusgadu pūta miglu acīs, vajadzēja reālāk pasniegt situāciju. Savā veidā ne to labāko lomu ar kapitāla daļu pirkšanu nospēlēja arī Latraps. Atceros, Ruža stāvēja zemnieku priekšā un solīja, ka būs kooperatīvs dzīvotājs. Viņš, cilvēks ar autoritāti, ar vārdu un pieredzi, arī pārrēķinājās. Beigās, šķiet, paši par to nelaimīgi bija. Trikātas bankrots sāpīgi iesita kopējai kooperācijas sistēmai!

M. V.: – Trakākais, ka līdz pēdējam solīja – būs labi. Man tolaik, no malas raugoties, radās iespaids – pienu ražo, cenas zemākas nekā citiem un vēl naudu nemaksā. Skaidrs, ka ir jāiet no kooperatīva projām!

– Mārtiņ, kas rosināja sākt laukos bioloģisko gaļas liellopu audzēšanu?

M. V.: – Latvijas Universitātē Rīgā pabeidzu mācības uzņēmējdarbības vadībā. Pēdējā mācību gadā LAD sāka pieņemt pieteikumus jauno zemnieku projektiem, kam bija jābūt par 50 000 eiro, tostarp 10 000 eiro pašam bija jāiegulda. Kopš bērnības ar lopiem darbojos, tāpēc lauku darbi nav sveši un grūtības nesagādā. Pēc augstskolas beigšanas bija jāsāk domāt – palikt Rīgā vai atgriezties dzimtajā pusē. Jāņem vērā – ja nenāksi atpakaļ, kas tad nāks? Pārdot zemi zviedriem, kas šeit apkārt darbojas, arī ir muļķīgi. Es uzskatu, ka lauksaimniecības bizness ir vienīgais veids, kā laukos var pārticīgi dzīvot. Izņēmums vēl ir mežsaimniecība. Ja nebūtu tēva saimniecības, iespējams, izvēle būtu cita. Paralēli ar darbības sākšanu vajadzēja iegūt lauksaimnieka izglītību, divus gadus mācījos Višķu tehnikumā un to ieguvu. Patlaban jau esmu zemi klāt piepircis un arī nomā paņēmis. Jūtams, ka var dzīvot. Nenožēloju savu izvēli.

– Cik Dagdas novadā maksā lauksaimniecības zeme?

– Cena vidēji ir 1000 eiro/ha. It kā uz valsts fona nav daudz, tomēr ir palikušas zemes, kur jāplēš pat piecus metrus augsti koki. Nav līdzenumu kā Zemgalē, mums ir kalni un lejas, kas izmantojamas ganībām. Dažkārt pat nezini, kā izmantot. Mūsu kaimiņus, zemes īpašniekus no Zviedrijas, interesē zemju bloki, zemes apmežošana. Zemes gabalu viņi pirka savulaik par 60 latiem/ha, es pēdējo no viņiem pirku par 1400 eiro/ha. Jāsastopas ar absurdu. Zviedriem piederošs zemes gabals atradās starp mūsu zemes gabaliem, mēs līdām tīrumus, viņi labā tīrumā stādīja mežu. Kas valstij lielāku pienesumu dos – mēs, kas ik gadu labību sēsim, vai zviedri, kas pēc 60–70 gadiem izcirtīs mežu?

– Vai saprotat Latvijas lauksaimniecības izvēlēto izaugsmes ceļu?

P. V.: – Nav man skaidra nozares stratēģija. Nesaprotu, kurp mēs virzāmies. Nevainoju tik daudz ministrus, kā tos cilvēkus, kuri viņus virza un iegroza. Ministrs pēc tam gala lēmumu pieņem. Mēs ļoti taustāmies ar stratēģiju, gribētu konkrētāku darbību redzēt. Tā mēs ilgi taustīsimies. Mums ir četri darbinieki uz abām saimniecībām. Mūsu saimniecības ir optimāls paraugs, lai laukos saglabātu apdzīvotību. Ja īpašniekam pieder 2000–4000 ha liela zemes platība, man tas šķiet jau pārāk daudz. Es vairāk gribētu redzēt ģimenes saimniecības ar 150–200 ha lielu platību. Tā vairs nekad nebūs, lielsaimnieks savu zemi neatdos. Agrāk bijām vairāk vienoti ar citiem saimniekiem. Kad izaug lielsaimnieks, viņam rodas citas intereses, ir citas vērtības. Tomēr ir uz apakšu jāpaskatās. Mēs arī cenšamies savus darbiniekus saprast. Man tā no morāles viedokļa liekas. Plūdu kompensācijas pārsvarā lielsaimnieki saņēma. Mazajam ražotājam arī ir zaudējumi, tomēr viņš neiesniedza pieprasījumu.

– Kā jūs ietekmēja dabas apstākļi?

M. V.: – Barības kvalitāte nebija, kā vēlētos. Mums tehnikas pietiek, paspējām visu laikā novākt. Siena rituļus savācām, graudaugi neapplūda. Var, protams, atrast applūdušu pļavu, tomēr – vai par to man pienākas kompensācija? Ja nepienākas, kāpēc riskēt ar reputāciju?

P. V.: – Daudzviet redzams, ka tīrumu varēja vākt, tomēr nedarīja. Piekrītu, ka ir saimnieki ar ļoti lielām kredītsaistībām, kuriem vajag palīdzēt. Esmu tik daudz lauksaimniecības politiku atbalstījis, caur Trikātu skaitījām naudu traktoru braucienam uz Briseli, lai Latvija izdevīgākus tiešmaksājumus saņemtu, Ķekavā pirms ministra Rozes atkāpšanās kūrām ugunskuru, Aglonā arīdzan. Bijām visur aktīvi. Tobrīd bijām vienoti. Patlaban ar materiālo dimensiju vai ar ko citu saistībā neesam vairs tādi.

– Kā laukos noturēt cilvēkus?

P. V.: – Ja Latgalē nebūs zemāki nodokļu maksājumi nekā pārējā Latvijā, neviens uz šejieni nenāks. Esmu to daudzas reizes teicis. Tas ir jautājums par budžetu.

Žurnāla “Agro Tops” decembra numurs.
Žurnāla “Agro Tops” decembra numurs.

M. V.: – Lai ģimene šeit dzīvotu, vajag darba vietas. Vienīgās darba vietas patlaban ir skola, pašvaldība un pāris zemnieku saimniecības. Vairāk nav. Vai arī pašam jāveido savs bizness. Kurš jaunais cilvēks gribēs nākt? Ja dotu lielas nodokļu atlaides, pēc laika būtu rezultāts.

Šo un citus lauksaimnieku pieredzes stāstus lasiet žurnālā Agrotops