Dziesmu svētku rīkošanā svarīga pašu dalībnieku iesaistīšanās 1
Secinājumi un priekšlikumi
Dziesmu un deju svētku lielākā misija ir vienot cilvēkus gan Latvijā, gan pasaulē – tāds ir pirmais un, protams, neapstrīdamais secinājums pēc vakar un aizvakar notikušās starptautiskās konferences “Dziesmu un deju svētki Latvijas simtgadei”.
Skaidri pateikts otrs tikpat būtisks secinājums: šie svētki nav biznesa projekts, bet gan nācijas dvēsele.
Trešais svarīgais secinājums, ka arī 2018. gada svētkos nepieciešams saglabāt mākslas žanru daudzveidību.
Konferences dalībnieki vienojās arī par to, ka tradīcijas uzturēšanai nepietiek ar labi strukturētu pārvaldības metodi virzienā no augšas lejup, bet vismaz tikpat būtiska ir nevalstisko organizāciju un pašu dalībnieku iesaistīšanās un ierosinājumi. Patlaban šajā ziņā atrodamies starp Igauniju, kur stipras vīru un jaukto koru biedrības, un Lietuvu, kur visu diktē valsts.
Savukārt uz daudziem konferencē izvirzītajiem priekšlikumiem un problēmām atbilde ir Saldus mūzikas skolas direktora Artūra Maculēviča teicienā – kā dzīvosim, tā svinēsim.
Kā jau varēja gaidīt, visvairāk akmentiņu ieripoja gājiena un noslēguma koncerta “Līgo” dārziņā. “Žēl, ka gājiena laikā bija jāskrien distance,” tā kopumā ar pluszīmi novērtētajā krāšņajā svētku gājienā skabargu ierāva jau pati pirmā konferences runātāja, folkloriste, stāstniece no Kuldīgas Liesma Lagzdiņa. Kad režisors Uģis Brikmanis, uz 2018. gada svētkiem lūkojoties, godīgi atklāja – 40 000 cilvēku cēlam un neskubinātam gājienam vajag astoņas stundas tam atvēlētā dienā un nevis pirms noslēguma koncerta –, izbrīna konferences dalībnieku īsā atmiņa. 2008. gada svētkos tieši tā notika, un gājiena nolikšana svētku nedēļas pirmajā dienā daudzos pašvaldību vadītājos izraisīja neapmierinātību, ka kori un deju kopas no novadiem uz Rīgu jāved pa divi lāgi. Bet varbūt gājiens atkal noliekams svētku nedēļas pirmajā dienā, tad ļaujot visiem novadniekiem palikt Rīgā, lai līdz mēģinājumiem estrādē viņi trīs dienas varētu izbaudīt svētku norises galvaspilsētā? Zemē metams nav arī diriģenta Ārija Šķepasta priekšlikums Latvijas simtgades gadā svētku gājienu nevis sākt, bet noslēgt pie Brīvības pieminekļa.
Iztikt bez rekordiem
Vietā konferences secinājums, ka 2018. gadā derētu iztikt bez rekordiem. Mūzikas akadēmijas profesore Anda Beitāne, kura ar baudu varot klausīties sešas stundas garu operu, noslēguma koncertā “Līgo” jutusies muzikāli saniknota. Virsdiriģents Gints Ceplenieks bija pretējās domās – tā kā zinājis ikvienas dziesmas zemtekstu un nozīmi, koncerts viņam ne mirkli neesot licies par garu.
Taisnība bijušajai Nacionālā kultūras centra direktorei un vakar kultūras ministres amatā apstiprinātajai Dacei Melbārdei, ka strīdi par koru koprepertuāru un tā sarežģītību ir 140 gadu seni. Tikai mazliet jaunākas ir diskusijas par proporciju starp tradicionālām vērtībām un jaunradi. Neko labāku par līdzsvaru laikam nevar atrast. Bet vai tiešām daudzu tūkstošu piecu gadu darbs nav tā vērts, lai visas padomes laikus noklausītos modelēšanas koncertu plašākā lokā – pieaicinot mūzikas skolu direktorus, komponistus un citus profesionāļus? Turklāt Latvijas koru dažādajai mākslinieciskajai varēšanai klāt nāk apstāklis, ka svētkiem pievienojas arī diasporas kolektīvi, kuriem, kā sacīja kora “ELVē” diriģente Ingūna Grietiņa, mākslinieciskās lietas ir tikai sekundāras.
Juriste Solvita Olsena noslēguma koncerta mākslinieciskajiem vadītājiem pārmeta pat zināmu varas uzurpāciju: “2010. gadā diriģents profesors Juris Kļaviņš atrada Anitas Kārkliņas dzeju, uzrunāja vienu no latviešu lieliskākajiem pasaulē zināmajiem komponistiem Ēriku Ešenvaldu, kurš kora “Juventus” 90 gadu jubilejai radīja “Dvēseles dziesmu”. Kad to iekļāva repertuārā, tika nozagts diriģenta intelektuālais ieguldījums. Mēs jau neprasām daudz, tikai to, lai nākamajos svētkos Jurim Kļaviņam ļautu šo dziesmu nodiriģēt.” Šis bija pats asākais konferencē izskanējušais pārmetums.
Protams, ja kāds diriģents ierosinājis jaundarbu, tas nenozīmē, ka tikai un vienīgi viņš to allaž diriģēs. Taču šī dziesma Mežaparkā izskanēja pirmo reizi! Tūlīt arī kāda konferences virtuālā vērotāja zvans: vai ir korekti, ka nozaru konsultatīvajā padomē – lēmējvarā – un māksliniecisko vadītāju amatos – izpildvarā – ir vieni un tie paši cilvēki? Precīzs bija diriģenta Inta Teterovska piedāvājums. Ja kāds no koru nozares konsultatīvās padomes kļūst par māksliniecisko vadītāju, viņa vietā jānāk citam nozares pārstāvim.
Viens no arī turpmāk diskutējamajiem jautājumiem ir par Dziesmu un deju svētku būtību: vai tas ir labi producēts kultūras produkts, kas iestājas par mākslinieciski augstvērtīgām kvalitātēm, vai tautas svētki, kuros tiek apmierinātas sabiedrības dažādās gaumes? Te vietā bija Andas Beitānes secinājums, ka šāds jautājums neizvirzītos tik asi, ja vispārējā izglītībā nebūtu kultūras deficīts. Ja mūzikas stunda vidusskolā un kori būtu obligāti. Kā sacīja Lilija Zobens, pat Anglijā, kas tika uzskatīta par nemuzikālu zemi, situācija nupat mainās. Anglijā ir vidusskola ar desmit koriem, bet pie mums Latgalē, kā norādīja Preiļu mūzikas direktors Alberts Vucāns, ir kori, kas dzied fonogrammas pavadījumā.
Nākotnē risināmas pretrunas
Inguna Grietiņa aicina atvēlēt vietu atsevišķam diasporas koncertam, turpretī Valmieras pagasta kultūras nama vadītājai Līgai Steberei sāp sirds par Burtnieku dejotājiem, kuri netiek uz svētkiem, jo dejotāju trūkuma dēļ nevar izveidot pat nepieciešamos astoņus pārus. Augstākās izglītības padomes priekšsēdētājs, ilggadējs kordziedātājs Jānis Vētra uzsvēra, ka viņa uztverē šie ir latviešu svētki, jo “latviešu tauta ir pārlaicīgāks jēdziens par Latvijas valsti”. Turpretim Latvijas Valsts prezidenta mazākumtautību konsultatīvās padomes priekšsēdētājs Romāns Alijevs aizstāv viedokli, ka mazākumtautību kori un deju kopas pa īstam iesaistīti svētkos justos ne vien ar atsevišķām programmām, bet latviešu tautas tērpos dziedot un dejojot kopā ar latviešiem.
Dziesmu un deju svētkiem visos laikos bijusi kāda būtiska loma, kas ir ārpus mākslas un kultūras robežām. Saeimas deputāte Ina Druviete tos vērtē kā simbolu simbolu, kuru neapšauba pat šajā noliegumu laikmetā. Filozofijas doktore Skaidrīte Lasmane svētkus izcēla kā nacionālās idejas sastāvdaļu.
Jānim Vētram paldies par aizrādījumu savējiem, ka nekad nevieni Dziesmu svētki nav saucami par ģenerālmēģinājumu. Tie notiek tikai reizi piecos gados. Un kādam ir arī pēdējie.
Un vēl. Ja reiz Dziesmu svētki ir visas tautas vienotāji, varbūt tie varētu vienot arī valsti un pašvaldību, risinot infrastruktūras – Mežaparka estrādes un Daugavas stadiona – jautājumu?
