Latvijā
Sabiedrība

Kā dzīvot ilgi un laimīgi? Anatolijs Danilāns par vienkāršām un sarežģītām lietām 16

Mēs iepazināmies restorānā “Kombucha”, kurp abi bijām atnākuši kājām – katrs no sava pilsētas gala. Toreiz tur notika viņa lekcija par ilgu un laimīgu dzīvošanu. Arī uz šo sarunu, kas risinās viņa kabinetā Stradiņos, esam nākuši kājām. Labs fons sarunai par veselību un laimīgu mūžu. Turklāt viņš – Rīgas Stradiņa universitātes profesors, gastroenterologs, pētnieks un vairāku grāmatu autors Anatolijs Danilāns – par nopietnām un sarežģītām lietām runā ar smaidu, lai – kā pats saka – vieglāk būtu teikto uztvert un saprast.

Mēdz teikt, ka cilvēki, kas spēj saglabāt bērnības sajūtu, nenoveco. Vai vismaz dara to daudz lēnāk par citiem. Kas jums pirmais nāk prātā, atceroties zēna gadus?
Esmu dzimis un audzis dziļos Latgales laukos. Viena no spilgtākajām atmiņām: skraidījām ar puikām pa pagastu, un pēkšņi uz mūsu smilšu ceļa es pirmo reizi mūžā ieraudzīju opelīti. Cik skaists tas bija! Tur kungi sēdēja, šķiet, ādas sēdekļos, tā smarža man ļoti patika. Mēs ar puikām jozām pakaļ, cerēdami to opelīti panākt.

Un vēl tāda epizode. Sanākuši lielie čaļi, kam gadi septiņpadsmit astoņpadsmit, un es, kam kādi deviņi vai astoņi. Jau toreiz mēs nodarbojāmies ar sportu. Bija tur metāla arkli, puiši tos cilāja, cik nu reižu kurš var. Kad lielie bija beiguši mačoties, es nolēmu pamēģināt, cik tas arkls smags. Pielīdu, tāds mazs knīpa, un pacēlu. Vēl tagad atceros to brēcienu: viņš pacēla!

Un vēl es celtnieks bērnībā biju. Man ļoti patika būdas, Latgales dziļumos man bija daudz tādu, tiesa, laika gaitā visas nojukušas. Bet vai kur jauki bija tajās dzīvot! Meža vidū – no zariem un kokiem, tur bija pat uz kā sēdēt.

Vai blēņas arī darījāt?
Es jau bērnībā biju dezinfektors. Reiz ar kaimiņu puiku Jāni, abiem kādi četri vai pieci gadi, palikām divi vien mājās. Un te nu skatos – mūsu istabā tapetes drusku atļukušas. Mums ar Jāni skaidrs, ka tur dzīvo blaktis, kas nav laba lieta, tāpēc visas istabas aplaistījām ar ūdeni. Vecāki atbrauc, krīt izmisumā. Mēs skaidrojam: iznīcinājām blaktis. Nezinu, vai pirms tam blaktis mums bija, bet pēc tam nebija gan. Tomēr noslānīja mūs abus divus.
Kā piedzēros, gribat dzirdēt?

Protams!
Varbūt tas palīdzēja man turpmāk nedzert. Nu jau mums ar Jāni gadi pieci vai seši, atkal, palikuši divi vien, inspicējam māju. Un zem grīdas – lauku mājās no sāna var palīst apakšā – atrodam divas pudeles kandžas, pa puslitram katra. Zinājām, ka pieaugušie to labprāt lieto, nolēmām nosvinēt. Jānis vienai pudelei galā, es otrai, no kakliņa. Lēnā garā izdzērām. Sākumā nekas, bet tad sāku manīt, ka jāaiziet pa savām darīšanām. Un te notika brīnums – es bikšeles paģērbu nost, nokārtojos, bet tad – jo vairāk ģērbju bikšeles mugurā, jo vairāk lienu no tām ārā. Jānis, kas turpat rāpo, saka: Anatol, tu, lūdzu, neuztraucies, es tev bikses uzģērbšu! Es viņa akcentu vēl tagad atceros! Viņš bija draugs līdz galam. Bet neuzģērba vis, abi aizmigām ar plikiem dibeniem. Tādus mūs vecāki atrada. Jāni uz slimnīcu aizveda, bet man pat paģiru nebija. Toties vēlāk, kad paaugos un spēlēju kāzas, ļoti labi tiku galā, nevilka šņabi dzert, laba skola bija.


Kad sapratāt, ka medicīna ir jūsu aicinājums?
Pirmais un galvenais: abi vecāki skaidri noteica, ka jāmācās, par to divu domu nav. Ģimenes apspriedēs tika runāts, īpaši mammas māsai tā šķita, ka es būtu ļoti jauks mācītājs. Bet man par mācītāju īsti negribējās. Un tad notika tā. Mums blakus dzīvoja vēl viens puika, Jāzeps vārdā. Kādu dienu viņš kopā ar lielajiem rok mirušai tantītei kapu. Darbs jau iet uz beigām, lielie vīri pagājuši malā, lai iestiprinātos, Jāzeps vēl paurķējas ar lāpstu, līdz nejauši uzrokas vecajam zārkam. Bet tas bija satrunējis, ielūza, un puika krita. Nu cik viņš tur krita, nebija jau liels tas kritiens, bet viņš šausmīgi nobijās, jo šķita, ka krīt ellē. Ellē neiekrita, bet pēc tam smagi saslima ar reimatismu. Es gāju viņu apciemot, nesu grāmatas. Viņš nomira. Tad nolēmu, ka gribu kļūt par ārstu.

Medicīna man patika. Mani aizsūtīja uz feldšeru skolu, bet pirmajā gadā netiku. Biju par jaunu, man tobrīd tikai trīspadsmit gadi bija. Vecāki, abi skolotāji, tēvs arī skolas direktors, ņēma mani līdzi uz darbu jau no piecu gadu vecuma. Labāk lai skolā iet nekā kandžu dzer. Mamma mācīja pirmo klasi, tēvs trešo. Pirmo klasi es beidzu, neoficiāli, protams, piecos gados, bet sešos man ar pirmklasniekiem nav ko darīt, garlaicīgi, eju pie tēva uz trešo klasi. Vielu, domājams, apguvu labi, jo no Preiļiem bija atbraukuši inspektori, stingras tantes, bērni visi krietni nobijušies, vai, vai, vai! – sēž tantes klasē un pārbauda, uzdod jautājumus. Lauku bērnelīši kautrējas, neceļ roku, izņemot vienu – tas mazais sešgadīgais puika atbild uz visiem jautājumiem. Tētis saņēma labu atsauksmi, bērniem dziļas zinības, īpaši 3. klasē tam mazajam puikam. Lai gan tobrīd es oficiāli pat nebiju skolnieks.

Tā nu iznāca, ka 7. klasi beidzu trīspadsmit gados, bet feldšeru skolā tik jaunus neņēma. Tad es Maltā mācījos 8. klasē, zinādams, ka pēc gada iešu uz feldšeru skolu. Maltas skolā man patika, tur bija teātris, ar sportu varēja nodarboties, dzīvoju pie krustmātes. Pavasarī nokārtoju eksāmenus un iestājos feldšeru skolā.

Tur bija ļoti pozitīva gaisotne. Bet ir arī tāda epizode. Trešajā kursā ir obligāts noteikums – katram jāpieņem divdesmit piecas dzemdības. Traki. Eju dežurēt pa naktīm, bet neviena nedzemdē. Es vecmātei, kas mani tur pieskata, lūdzu, vai nevarētu man kādas dzemdības pierakstīt, jo man līdz eksāmenam divdesmit piecas jāsavāc. Bet viņa man gluži pamatoti nolasa morāli: mediķis kaut ko tādu nedrīkst pat iedomāties! Vēlāk es dažus bērniņus tomēr pieņēmu, tiesa, divdesmit piecu nebija, taču citas vecmātes kaut ko man tur pierakstīja. Pabeidzu feldšeru skolu ar zelta medaļu, drīkstēju uzreiz startēt Rīgas Medicīnas institūtā. Un sagadījās tā, ka bioķīmijas eksāmenā man blakus sēž tā pati vecmāte, kas mani audzināja. Es ķīmiju zināju ļoti labi. Mammai māsa ķīmiķe, neticēja, ka dažos mēnešos iemācīšos, tas mani nokaitināja, un es iemācījos, niknums man reizēm palīdz. Un nu es redzu, ka mana blakussēdētāja nemāk savu uzdevumu atrisināt. Cauri ir ar viņu, nenokārtos eksāmenu. Izrēķināju savu uzdevumu un tad izrēķināju arī viņas, meitene nokārtoja eksāmenu un iestājās medicīnas institūtā. Kopš tā laika iegaumēju divas lietas: ne vienmēr jādara, kā noteikumos teikts, var būt arī niansītes. Bet galvenais – nedrīkst turēt ļaunu.

Un kā jūs izvēlējāties savu specializāciju?
Sākumā gribēju kļūt neiroķirurgs. Ziniet, kāpēc? Man patika nosaukums “nei-ro-ķi-rurgs”. Skan kā mūzika. Kad vēlākos kursos tikām līdz tam, sapratu, ka tā smalkā knibināšanās galīgi neatbilst manam raksturam. Sīkie nerviņi jāliek kopā – nē, tas neiet krastā! Atteicos. Tad vienu brīdi domāju kļūt psihiatrs. Bet tas man ir par ilgu. Ja tik gari pļāpā, kļūstu nemierīgs. Arī ķirurģija man nepatika, jo tur cita domāšana – kolīdz kas, vēders vaļā. Profesija vajadzīga, bet nav mana. Man patīk, kur vairāk jādomā, jaunības gados biju šahists.

Jums taču ir pirmā sporta klase šahā!
Jā, biju meistarkandidāts. Tāpēc nolēmu kļūt terapeits. Es ātri saprotu, kas notiek, atrodu īsto vainu. Man ir liela patika, ka pēc daudziem ārstiem es tomēr protu noteikt pareizo diagnozi. Es neparasti priecājos, ja cilvēkam kļūst labāk, esmu laimīgs, kad cilvēks ir izārstēts. Protams, ir arī tādi, ko nevar izārstēt, ar to mediķim grūta dzīve. Tomēr medicīna – to sapratu jau feldšeru skolā – man ir sirdslieta un aicinājums.


Man ir kollēga, kas reiz bija jau visu, arī pašu ļaunāko izdomājusi. Un tad kā pie pēdējās cerības devās pie Danilāna. Bet Danilāns, pirms viņa vēl muti bija vērusi, lai stāstītu savu bēdu stāstu, pateicis: jums nav tas, ko jūs domājat!
Tā var būt. Ir tādi gadījumi bijuši. Cilvēks ir jāierauga un jāsajūt. Mūsu saruna nekad nebūtu tik brīva, ja mans prāts nesatvertu jūsu prātu un jūsu prāts nesatvertu manējo. Prāts nav tikai smadzeņu darbība. Tas kaut kā izlien ārā, atklājas caur acīm, kustībām. Tāpēc mēs varam tik labi sarunāties.

Jūs esat ne vien ārsts un pedagogs, bet arī vairāku grāmatu autors. Īstenībā nav daudz mediķu, kam būtu tik plašs sarakstīto darbu klāsts. Un grāmatām ir tik skaisti nosaukumi: “Pa gastroenteroloģijas džungļu takām”, “Zinību zibšņi medicīnas baltajos plankumos”…
Rīt kongresā būs vēl viens: “Pasen un nesen no gastroenterologu prātiem izvirdušie domu virpuļi”.

Ko jums nozīmē rakstīšana?
Būdams ilgi medicīnā, redzu, cik daudz aplamību ir mūsu mediķu galvās, gribu, lai mediķi apgūst īsto medicīnu, nevis tenkas. Urķējos pa literatūru, rādu un pierādu, mēģinu skaidrot vienkāršā valodā. Vienā brīdī pēkšņi sapratu, ka par medicīnu nav vienmēr jāraksta sausi. Ja nopietnus jautājumus var izskaidrot ar humoru, cilvēkiem jūsu teikto ir vieglāk uztvert. Taču aiz jokiem slēpjas dziļas domas. Pliku humoru nekur nelieku.

Kopā ar skolotāju profesoru Nikolaju Skuju esat uzrakstījis grāmatu “Praktiskā gastroenteroloģija un hepatoloģija”. Cik zinu, daudzi studenti no tās ir mācījušies, un tā joprojām ir populāra un pieprasīta.
Jā, esmu lepns par to. Rīt kongresā stāstīšu, ka jau tolaik atradu un aprakstīju kuņģa gļotādas endokrīnās šūnas. Toreiz mēs vēl nezinājām, kā tās sauc un ko tās dara, tagad es zinu, ka tās palīdz darboties insulīnam, kas viens pats ir par vārgu. Ja nebūtu šo šūnu izdalītā palīga, cukura diabēts būtu gandrīz visiem cilvēkiem.

Tomēr jūsu fundamentālais darbs ir triloģija par aknām.
Jā, “Hroniskas aknu slimības”, “Hepatīti” un “Aknu ciroze”. Tur ir viss par aknām, neparasti uzrakstīta bioķīmija, nekad agrāk neko tādu neviens – vismaz Latvijā – nav uzrakstījis. Es nešpikoju, es pats izdomāju. Redziet, bioķīmijas procesi noris sarežģīti. Es aprakstu, kurā šūnas daļā – vai nu kodolā, vai mitohondrijā, vai citoplazmā – kas notiek. Apskatītas tiek tiešām sarežģītas lietas. Taču pasniegts viss ir manā stilā – reizēm es rājos, reizēm kritizēju, reizēm pasmaidu – lai lasītājam vieglāk būtu saprast. Šīs trīs grāmatas ir četru gadu darbs. Kaut gan patiesībā – visa mūža darbs. Tajās ir apkopota gan literatūra, kas vākta no visas pasaules, gan paša pieredze. Redziet, esmu lasījis daudz grāmatu, ko rakstījuši ārsti teorētiķi. Gudri ārsti! Bet viņi ikdienā nav cīnījušies ar slimībām. Viņi pareizi raksta, bet ne tā, kā ir dzīvē. Manās grāmatās ir kā dzīvē.

Par dzīvi runājot: ko par mūsu laiku liecina kaites, ar kādam pie jums vēršas pacienti?
Nekad agrāk cilvēki Latvijā nav dzīvojuši tik ilgi kā tagad. Es ar lekcijām daudz braukāju pa Latviju, redzu, ka zeme ir sakārtota, cilvēki kopumā neslīgst depresijā. Nevar salīdzināt ar to, kā bija manā jaunībā, kad par darba uzvarām cīnījāmies. Kāds jauns vīruss parādās, bet tā tas ir bijis vienmēr. Tagad biežāk sastopamas tās slimības, kas raksturīgas vecumam. Man drīz būs astoņdesmit pieci…

Pag, pag, vai tiešām?
Patlaban man ir septiņdesmit pieci, bet cik tad tur līdz astoņdesmit pieciem, drīz būs! (Smejas.) Es dziedu un gadus neskaitu. Un meitenes man patīk, tā arī pierakstiet. Tomēr dzīve ir skaidri pierādījusi, ka dažas slimības biežāk ir sastopamas veciem cilvēkiem, nevis jauniem briežiem. Tāpēc tagad daudz vairāk tādu slimību, jo vairāk vecāku ļaužu. Agrāk tā nebija.

Galerijas nosaukums

Kad sākas vecums?
Vecums nav fizisks jēdziens. Vecums sākas, kad cilvēks pats nolemj, ka ir vecs. Ja sāk skaitīt, kad viņš mirs. Es esmu jauns. Es brīnos par saviem līdzaudžiem, kas čīkst un pīkst. Nevienam nav dots zināt, cik ilgi vēl būsi te. Tad kāpēc bēdāties par to, kas ar mani notiks rīt? Par ko man raudāt? Es izvēlos dzīvot. Tāpēc nav jāskaita gadi.

Jāskaita nevis gadi, bet svētības!
Tieši tā! Bet ir tādi, kas rēķina, cik viņiem vēl atlicis šajā saulē. Es neskaitu. Cik būs – visi mani. Tā ir dabiska lieta. Dzīvo ilgi, cepuri kuldams, un esi jauns visu mūžu!

Un vēl man ir kāda kategoriska nostāja, par ko pūlos stāstīt pa visu Latviju. Ārsts viens nevar izārstēt pacientu. Nekas nesanāks. Ārstam un pacientam jādarbojas kopā. Ir svarīgi, lai pēc sarunas ar ārstu pacients saprastu – ar acīm, prātu un sirdi –, ka es viņam patiešām gribu palīdzēt. No sirds gribu palīdzēt. Ne par ko citu es nedomāju. Ja cilvēks to saprot un mēs strādājam abi kopā, aina sāk mainīties. Ja sadarbība neveidojas, nekādas tabletes nepalīdzēs. Nodaļās bieži rāj radus un draugus, kas atnākuši ciemos, kad ārsts ir pie slimnieka. Bet es jautāju pacientam: vai gribi, lai parunājam kopā ar tavu draugu vai sievu? Man pret to nav iebildumu, visu izlemj slimnieks.

Pirms dažām dienām atnāk pie manis jauka slimniecīte: profesor, piedodiet, jūs man pirms mēneša izrakstījāt zāles, es tās nopirku, bet lietojusi neesmu. Vīrs mani rāj, kā tad tā, kāpēc es neklausot profesoru. Ziniet, ko es viņai atbildēju? Pasveiciniet vīra kungu, priecājos, ka viņš arī piedalās, bet paskaidrojiet, ka profesora Danilāna nostāja ir šāda: lietot vai nelietot zāles ir pacienta izvēle. Jūs varat tās zāles nelietot, es tādēļ nebūšu pikts. Mēģināšu vēlreiz paskaidrot, bet nepavēlēšu. Noteicējs esat jūs, nevis profesors. Atveseļošanās notiek tad, kad cilvēks pats saprot, ka viņam to vajag.


Ko jūs domājat par brīnumdiētām?
Cilvēks ir radīts ar neparasti izturīgu kuņģa zarnu traktu. Pat ar vistrakākajām diētām to sabojāt ir grūti. Var, bet grūti.

Arī ar alkoholu ne?
Alkohols – tas ir cits jautājums. Ar alkoholu, narkotikām, smagām infekcijām – jā, ar to gan var sabojāt, turklāt smagi. Bet ar ēdienu – grūti. Uzturam jābūt daudzveidīgam, ja kas nepatīk, neēd. Nevajag rēķināt kalorijas, pats redzi – ja vēderiņš krājas, tātad saldumu ir par daudz, bet kustību par maz. Otra lieta – kādreiz cer uz vienu produktu, kuru, ja lietos, kļūs ļoti vesels. PH ūdens vai krila eļļa, piemēram. Muļķības. Uzturā jābūt zivīm, olām, krējumam, pipariem, rupjai barībai, augļiem un dārzeņiem. Nav obligāti jāēd regulāri. Regulāri ēsti vajag tiem, kam patīk kārtība. Tiem tad es saku: ēdiet 9, 12, 16 un 18.30, jo tad viņi labāk ievēros manis teikto. Bet ir cilvēki, kam regulāra ēšana ir dzīves mokas. Sieva no rīta dzen man iekšā ēdamo, bet man negribas. Tad es saku: neēdiet no rīta, ēdīsiet, kad sagribēsies, tikai naktī gan ne, naktī ēst nav labi. Ir jāsaprot otrs cilvēks.

Pirms gada nāca klajā jūsu grāmata “Jaunas un vecas ziņas par laimīgu dzīvošanu”. Ko pats darāt, lai dzīvotu ilgi un laimīgi?
Daru visu. Runājot ar jums, smaidu, jūtos apmierināts, jūs man patīkat. Mēs labi pavadām laiku. Vēl es daudz staigāju, dziedu savā nodabā, akordeonu spēlēju.

Arī kāzās?
Kāzās gan vairs ne. Pirms dažiem gadiem es kādā televīzijas konkursā pirmo vietu ieguvu. Neesmu mūziķis, publiku paņēmu ar sirsnību. Bet kādreiz man patika kāzās spēlēt. Un mani labprāt aicināja. Pirmkārt, es nekad nepiedzēros, man jau kopš bērnības mācība bija. Muzikantam taču klāt nesa, bet es – nē, nē, man nevajadzēja. Un, otrkārt, es spēlēju ar izjūtu. Dziedāju varbūt nepareizi, bet jautri, cilvēkiem patika. Un vēl kāzās bija daudz meiteņu. Dzer jaunieši bieži vien tāpēc, lai tiktu pie skuķa. Drošāk lai būtu. Muļķības. Es dabūju labākos skuķus kāzās. Vienīgais, kas nedzēris. Stāv čangaļu puiši, lieli un sareibuši, bet skuķi uz viņiem neskatās, lien pie mazā Danilāna runāties.
Dzeršana Latvijā ir smaga lieta. Latvijā nemāk dzert. Aknas nodzer, mums nodaļas pilnas. Sirdis sabeidz dzeršanas dēļ. Nesen apglabājām sievas brāli, daļēji dzeršanas dēļ, jaunāks bija par mani.

Vai var tikt vaļā no dzeršanas?
Var. Pilnīgi noteikti. Ļoti, ļoti cienīju tos cilvēkus, kas, dažādās bedrēs iekļuvuši, vienalga, vai tā dzeršana vai cita klapata, ir spējuši izkulties ārā. Tie ir interesanti ļaudis. Ne tādi kā tie, kas pa vatīti visu liku dzīvojuši, kam klājies tīri tā nekas… Tie pēdējie ir garlaicīgi cilvēki. Bet visgarlaicīgākie ir mūžīgie raudātāji, kas nemitīgi gaužas un žēlojas, vaid un vaimanā.
Bet no dzeršanas, jā! – no tās var tikt vaļā. Tikai pašam jāgrib. Viena no pamata lietām – to noteikti pierakstiet – ir kļūda, ko pieļauj latvieši: pamatīgs iemetējs nevar atmest tāpēc, ka mokās ar pašpārmetumiem. Tādam es saku: tu tagad nedzersi, un es tev aizliedzu pārmest sev, ka tu esi dzērājs. Tu esi tāds pat cilvēks kā pārējie, un tev ir daudzas vēl labākas īpašības nekā citiem. Un nekādas raudāšanas!

Vai jums ir vaļasprieki?
Viens mans vaļasprieks ir peldēšana – es lienu aukstā baseinā un pat āliņģī, man patīk. Tas mana rakstura dēļ – man bija grūti, tāpēc to vajadzēja, bet, kad ielīdu, iepatikās. Bet vai tagad visiem vajadzētu līst āliņģī? Nē, es tā nedomāju. Kas man patīk, to daru, bet nepopularizēju, ka visiem Latvijā tā vajadzētu. Staigāt – jā! Saulītē pabūt – jā! Normāli ēst – jā! Smaidīt bieži – jā! Smadzenes trenēt, visādas spēles spēlēt vai mīklas minēt – jā! Bet āliņģī mērkties – kam patīk.

Ko varat novēlēt mūsu lasītājiem ?
Lai mēs visi Latvijā nebūtu tik norūpējušies un drūmi no vaiga. Skatos – ārzemju cilvēki smaidīgi, biežāk runā par to, kas viņiem patīk, nevis par to, kas nepatīk. Varbūt viņiem makā par kādu eiro vairāk, bet ne jau tas padara cilvēku laimīgu. Nāciet kopā, runājieties viens ar otru! Neapskaudiet viens otru! Tā ir stulba sajūta, jo ciet jau tu pats, nevis tas, ko tu apskaud, viņš nemaz nezina, ka tu viņu skaud. Kam tas vajadzīgs? Priecājieties par to, kas jums ir, un novērtējiet to.

LA.lv