×
Mobilā versija
-16.5°C
Alma, Annemarija
Svētdiena, 25. februāris, 2018
24. decembris, 2017
Drukāt

Kā dzīvot ilgi un laimīgi? Anatolijs Danilāns par vienkāršām un sarežģītām lietām (19)

danilans-01
Anatolijs Danilāns

Gastroenterologs,
RSU Medicīnas fakultātes Iekšķīgo slimību katedras profesors.
Autors grāmatām:
“Praktiskā gastroenteroloģija un hepatoloģija” (ar prof. Nikolaju Skuju),
“Vai viegli kļūt kārnam?”,
“Gremošanas trakta augšdaļas bojājumi”,
“Gastroezofageāla atviļņa slimība” (ar prof. Juri Pokrotnieku),
“Pa gastroenteroloģijas džungļu takām”,
“Zinību zibšņi medicīnas baltajos plankumos”,
“Speķītim nav ne vainas” (ar Inesi Ziņģīti),
“Jaunas un vecas ziņas par laimīgu dzīvošanu”.

Mēs iepazināmies restorānā “Kombucha”, kurp abi bijām atnākuši kājām – katrs no sava pilsētas gala. Toreiz tur notika viņa lekcija par ilgu un laimīgu dzīvošanu. Arī uz šo sarunu, kas risinās viņa kabinetā Stradiņos, esam nākuši kājām. Labs fons sarunai par veselību un laimīgu mūžu. Turklāt viņš – Rīgas Stradiņa universitātes profesors, gastroenterologs, pētnieks un vairāku grāmatu autors Anatolijs Danilāns – par nopietnām un sarežģītām lietām runā ar smaidu, lai – kā pats saka – vieglāk būtu teikto uztvert un saprast.

Mēdz teikt, ka cilvēki, kas spēj saglabāt bērnības sajūtu, nenoveco. Vai vismaz dara to daudz lēnāk par citiem. Kas jums pirmais nāk prātā, atceroties zēna gadus?
Esmu dzimis un audzis dziļos Latgales laukos. Viena no spilgtākajām atmiņām: skraidījām ar puikām pa pagastu, un pēkšņi uz mūsu smilšu ceļa es pirmo reizi mūžā ieraudzīju opelīti. Cik skaists tas bija! Tur kungi sēdēja, šķiet, ādas sēdekļos, tā smarža man ļoti patika. Mēs ar puikām jozām pakaļ, cerēdami to opelīti panākt.

Un vēl tāda epizode. Sanākuši lielie čaļi, kam gadi septiņpadsmit astoņpadsmit, un es, kam kādi deviņi vai astoņi. Jau toreiz mēs nodarbojāmies ar sportu. Bija tur metāla arkli, puiši tos cilāja, cik nu reižu kurš var. Kad lielie bija beiguši mačoties, es nolēmu pamēģināt, cik tas arkls smags. Pielīdu, tāds mazs knīpa, un pacēlu. Vēl tagad atceros to brēcienu: viņš pacēla!

Un vēl es celtnieks bērnībā biju. Man ļoti patika būdas, Latgales dziļumos man bija daudz tādu, tiesa, laika gaitā visas nojukušas. Bet vai kur jauki bija tajās dzīvot! Meža vidū – no zariem un kokiem, tur bija pat uz kā sēdēt.

Vai blēņas arī darījāt?
Es jau bērnībā biju dezinfektors. Reiz ar kaimiņu puiku Jāni, abiem kādi četri vai pieci gadi, palikām divi vien mājās. Un te nu skatos – mūsu istabā tapetes drusku atļukušas. Mums ar Jāni skaidrs, ka tur dzīvo blaktis, kas nav laba lieta, tāpēc visas istabas aplaistījām ar ūdeni. Vecāki atbrauc, krīt izmisumā. Mēs skaidrojam: iznīcinājām blaktis. Nezinu, vai pirms tam blaktis mums bija, bet pēc tam nebija gan. Tomēr noslānīja mūs abus divus.
Kā piedzēros, gribat dzirdēt?

Protams!
Varbūt tas palīdzēja man turpmāk nedzert. Nu jau mums ar Jāni gadi pieci vai seši, atkal, palikuši divi vien, inspicējam māju. Un zem grīdas – lauku mājās no sāna var palīst apakšā – atrodam divas pudeles kandžas, pa puslitram katra. Zinājām, ka pieaugušie to labprāt lieto, nolēmām nosvinēt. Jānis vienai pudelei galā, es otrai, no kakliņa. Lēnā garā izdzērām. Sākumā nekas, bet tad sāku manīt, ka jāaiziet pa savām darīšanām. Un te notika brīnums – es bikšeles paģērbu nost, nokārtojos, bet tad – jo vairāk ģērbju bikšeles mugurā, jo vairāk lienu no tām ārā. Jānis, kas turpat rāpo, saka: Anatol, tu, lūdzu, neuztraucies, es tev bikses uzģērbšu! Es viņa akcentu vēl tagad atceros! Viņš bija draugs līdz galam. Bet neuzģērba vis, abi aizmigām ar plikiem dibeniem. Tādus mūs vecāki atrada. Jāni uz slimnīcu aizveda, bet man pat paģiru nebija. Toties vēlāk, kad paaugos un spēlēju kāzas, ļoti labi tiku galā, nevilka šņabi dzert, laba skola bija.

Pievienot komentāru

Komentāri (19)

  1. 75 gadi nav nekāds vecums. Bet tas ,ka viņš vēl ražīgi strādā , gan ir sasniegums. Tas retajam izdodas.
    Piekrītu vairumam viņa ieteikumu ,atskaitot to – par speķīti un olām . No tā gan ,it īpaši cilvēkiem gados vajadzētu atturēties, jo palielina holesterīnu. Un no tā -citas vainas….

  2. Dakters uz goda,esmu bijusi uz pieņemšanu,Uzklausa dod padomu.Esmu dzimusi Latgalē,nemaz nenožēloju.Kāda vaina cilvēkam,vai viņš ir ebrejs,krievs ,latgaliets,vienkārši ir jābūt cilvēkam.Kur viens otru saprot.

  3. Danilāns ir viens…
    Ko tad tas tūkstotis eskulapu, kuri diendienā iet uz ambulatorijiem – stulbāki vai ?
    Vai zāļu biznesmeņi pie vainas ?

  4. Cik tad tev gadu bija kad strādāji Preiļos? Drapmanis biji baigais,visu laiku deguns bija zils.Atradies svētais!

  5. Visu cieņu,profesor!

  6. Paldies, Danilāna kungs, par Jūsu dzīvesprieku un labestību! Lai Jums laimīgs un veselīgs Jaunais gads!

  7. Ilgi dzivot negribu…

  8. Danilānam zems pašvērtējums, jo viņš sevi sauc par čangali. Varēja lepoties, ka ir Latgales latvietis un nevis kaut kāds čangalis no Vecpiebalgas.

    • Tieši otrādi , tieši jums, tā saucamajiem latgaļiem (agrāk tāda vārda vispār nebija, laikam ienācis reizē ar krieviem , tāpat kā ebrejs) ir zems pašnovērtējums, jo jūs tikko izdzirdat vārdu čangalis, tūlīt ģībstat un taisāt histēriju. No tās jūsu histērijas jau tas vārds tikai guvis sliktu slavu. Neliktos ne zinis par to, būtu vārds kā vārds.

    • Labi, ka nav krievs.

    • Tev slikti ar ģeogrāfiju, Vecpiebalga ir Vidzemē, tā nav čangaļu dzimtene

      • Tie latgaļi, kas dzīvo šimpus Aiviekstes (labajā krastā) ir čangaļi, kas dzīvo taipus Aiviekstes (kreisajā krastā) – latgaļi, punkts!!!

  9. Paldies ka esat!

  10. Kur ta` Ziņģīte ? Tā jau arī ir galvenā veselīgas ilgmūžibas un sexy speciāliste !

  11. Paldies! Šitas ir labs!

Draugiem Facebook Twitter Google+