Dabā
Medības

Medniekstāsti. Kā nomedīju savu pirmo caunu0

Foto – Fotolia

Jau pāris gadus briestu caunu lamatošanas apgūšanai. Tas šķiet interesanti un noteikti nav tik vienkārši, kā varētu šķist nezinātājam.

Mežā caunas bija redzētas, bet nomedīt nebija izdevies ne reizi. Tādēļ līdz šim tikai gremdējos sapņos par caunu cepurīti manam cienītajam. Un tad pienāca diena, kad es nomedīju savu pirmo caunu, tiesa gan, cepurīte no tās nesanāks.

Bija kārtējā diena medību platībās. Saulaina un rāma. Tādā laikā var pat dzirdēt, kā ūdeles rosās sakaltušās zāles un vējā sagūlušo niedru biezoknī. Uz to arī bija cerība, staigājot pa dambi ezera krastā. Izdevās nofotografēt stirnas un zosis, bet nebija nevienas ūdeles vai lapsas. Jau devos projām un, braucot gar vietējo iedzīvotāju mājām, pie kāda grāvja ievēroju rosību. Sākumā šķita, ka tas ir kaķis. Tad brūnais radījums sāka virzīties uz vienas mājas pusi. Zināju, ka tur ir vistu kūts. Ilgi vēroju dzīvnieku, līdz sapratu, ka kaķim nav ne tāda kūkuma, ne tādas īpatnējas skriešanas manieres. Līdz mājām bija atlikuši kādi 300 metri, kad nolēmu tomēr mēģināt nomedīt šo zvēru. Pēc šāviena ar pīļu skrotīm tas apmeta kūleni un pazuda. Palaidu suņus, lai atnes.

Diemžēl tikai pēc tam sapratu, ka smukais dzīvnieciņš ir bijis slims. Rezultātā ieguvu tikai trofejas fotogrāfiju un rēķinu no veterinārārsta par pretkašķa injekcijām. Protams, arī gandarījumu par izglābtajām vistu dzīvībiņām, jo tāds slims plēsējs noteikti meklēja vieglāko veidu, kā tikt pie medījuma, un vistas ir tieši tas, kas vajadzīgs caunai.

LA.lv