Mobilā versija
-2.9°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
15. marts, 2012
Drukāt

Kā fesitvāls, tā balva. Tēlnieks Kārlis Īle

ilekarlis-ak

Savu radošo domu tēlnieks KĀRLIS ĪLE ir atveidojis ledus, sniega, granīta, bronzas, koka un uguns skulptūrās. Latvijā nav otra tik daudzpusīga tēlnieka, kura darbi starptautiskajos festivālos un čempionātos izpelnījušies tādu zelta medaļu birumu.

 

Aizvadīto gadu Kārlis dēvē par nopelniem visbagātāko, jo iegūtas deviņas zelta un viena bronzas medaļa. Arī šis gads sācies daudzsološi. Ķīnas pilsētā Harbinā izcīnīta 1. vieta pasaules sniega skulptūru čempionātā un 2. vieta pasaules ledus skulptūru čempionātā. Var teikt, ka Kārlis sasniedzis meistarības virsotni, un tagad jāraugās, kurp tālāk kāpt. Ja uzskaitītu visu, ko tēlnieks paveicis, kādos starptautiskos festivālos un čempionātos ar panākumiem piedalījies, kādus simpozijus vadījis, tad nepietiktu vietas, lai pastāstītu par viņu pašu. Bet tieši tādēļ esmu devusies pie Kārļa uz mājām, lai iepazītos tuvāk ar godalgoto tēlnieku.

Viņš mīt mākslinieka cienīgā vidē. Pa dzīvokļa logu raugoties, var redzēt Vecrīgas baznīcu torņus, spīķeru jumtus, tirgus paviljonus un vilcienus.

– Tev noteikti ir svarīga augstuma un plašuma dāvātā sajūta.

– Man nepieciešams, lai dzīves telpā būtu augsti griesti. Kad meklēju dzīvokli, domāju, var izraudzīties tādu, kas ir jau gatavs dzīvošanai, bet es tāpat to pārveidošu pa savam. Vēl jau šis īrētais miteklis nav pilnībā savests kārtībā.

– Ar kādiem darbiem vēl bez piedalīšanās konkursos un simpozijos aizpildīts tavs laiks?

– Pēc mūsu sarunas, piemēram, braukšu uz Staiceles mūzikas un mākslas skolu, kur bērniem mācu veidošanu.

Mani bērni – astoņgadīgais Klāvs un sešgadīgā Elvīra – arī mācās Staicelē. Pirms trīs gadiem pašķīrāmies ar viņu mammu Guntu. Viņa un bērni palika dzīvot laukos.

 

Patstāvīgais pastarītis

– No kurienes tu pats nāc, kur tādi talanti rodas?

– Esmu dzimis Saldū un tādā nestandarta ģimenē. Mēs bijām četri bērni – divas māsas un divi brāļi. Esmu jaunākais – pastarītis. Mamma ir māksliniece, bet savu tēvu neesmu redzējis. Man ir mammas uzvārds. Taču es jau desmit gadu vecumā aizbraucu no mājām, lai mācītos Rīgā.

– Un mamma tevi tik mazu palaida pasaulē?

– Viņa pat mudināja to darīt. Sāku mācīties Jaņa Rozentāla mākslas vidusskolā. Apmeklēju zīmēšanas pulciņu toreizējā Pionieru pilī, bet man tas likās par maz. Tāpēc sāku apmeklēt nodarbības pie gleznotāja Ģirta Muižnieka. Dzīvojot Rīgā, sākumā izbaudīju putna brīvību, bet šī brīvība uzliek smagu nastu, jo jāmācās pastāvēt un izdzīvot. No sešpadsmit gadu vecuma sāku pelnīt naudu, strādājot dažādus gadījuma darbus. Nopietnākais no tiem bija naktssargs. Pārdaugavā sargāju siltumnīcas. Absolvējot Rozentāla mākslas vidusskolu, nezināju, ko tālāk darīt. Šīs skolas absolventi parasti izvēlas Mākslas akadēmijā studēt glezniecību vai grafiku. Taču man piemīt iekšējais daltonisms. Spēju uzjaukt krāsas vien mehāniski, vadoties pēc attēla.

 

Man nepiemīt krāsu iztēle, tāpēc glezniecībā savu nākotni neredzēju. Savukārt plakanā melnbaltā grafika mani nesaistīja. Vēlāk, analizējot savus tālaika darbus, secināju, ka gleznoju tēlnieciskas figūras, kuru fons neiekļaujas kompozīcijā. “Rozentāļus” beidzot, uzgleznoju diplomdarbu, un pēc tam otu vairs neesmu ņēmis rokā. Vienīgi tik, cik mājās sienas krāsojis.

 

Tajā laikā izveidoju pirmo koka skulptūru. Tā bija tupoša meitene ar ēģiptietes vaibstiem. Izejmateriālu ieguvu, pateicoties vētrai, kas Vērmaņdārzā izgāza koku. Tas bija kāds “svešzemnieks”, līdzinājās osim. Ar ratiņiem vedu noskatīto bluķīti uz Pārdaugavu. Pēc skolas beigšanas gribēju doties pasaulē, jo durvis bija vaļā. Taču nesaņēmos. Tā kā “Rozentāļi” tolaik atradās blakus Mākslas akadēmijai, nolēmu stāties tēlniecības nodaļā. Pats brīnos, kā man iestājeksāmenā bez jebkādām priekšzināšanām izdevās izveidot ģipša galvu. Mākslas akadēmijā iekļuvu kā viens no labākajiem. Taču manu studiju laiku aptumšoja traģisks notikums. Neskaidros apstākļos noslīka mana māsa Aelita, toreiz topošā māksliniece. Šī traģēdija man lika daudz pārdomāt par dzīvi un tās jēgu. Meklēju atbildi pie dziedniekiem, šamaņiem, ekstrasensiem. Man pašam parādījās dīvainas spējas. Sajūtas uztvēru ar tausti, pirkstu galiem. Arī tagad nevajag pieskarties, lai es sajustu, kāda ir zāle, sēne, celms. Bet toreiz apjautu: ja saņemšu atbildi, kāpēc tā notika ar māsu, aiziešu viņpus slieksnim. Biju pieņēmis askētisku dzīvesveidu, kļuvis par veģetārieti, nelietoju alkoholu. Bet tad apzināti visu asi nogriezu un nolēmu beigt par to domāt līdz laikam, kad būšu vairāk nācis pie prāta vai atradis Skolotāju – ceļvedi, kas spēs izskaidrot notikušo. Sāku iekļauties normālā studentu sabiedrībā, iedzēru, uzpīpēju, atsāku ēst gaļu. Un tās sajūtas atkāpās.

 

Uz ziemeļiem un dienvidiem

– Tātad ļāvies mākslinieciskajai bohēmai.

– Ne tikai. Es mācījos un strādāju. Pirmos studiju gadus turpināju strādāt par naktssargu, vēlāk sapinos ar reklāmistiem, veidoju māksliniecisko dizainu. Pabeidzot bakalaurus, mani uzaicināja uz Jaņa Rozentāla mākslas vidusskolas jaunatvērto tēlniecības nodaļu par veidošanas pasniedzēju. Manis radīta ir pirmā mācību metodika. Pēc pusotra gada no šā darba aizgāju, bet domāju, ka paguvu audzēkņiem iedot radošo impulsu un sapratni, ka tēlniecība nav sēdēšana māla vannā. Diezgan daudzi pēc tam iestājās Mākslas akadēmijas tēlniecības nodaļā. Nezinādams, ko darīt pēc akadēmijas beigšanas, pārdevu visu iespējamo, darba instrumentus ieskaitot, nopirku zābakus, telti, guļammaisu un devos pasaulē.

– Ko labu vēlējies tur ieraudzīt?

– Doma bija tāda – sākumā uz ziemeļiem, bet, kad kļūs auksts, tad uz dienvidiem. Draugiem pateicu, ka nezinu, cik ilgi būšu projām, no kādiem trīs mēnešiem līdz trīs gadiem. Jau studiju laikā biju piedalījies akmens skulptūru simpozijā Somijā. Domāju, apciemošu tur savas paziņas. Gadījos laikā, kad notika kārtējais simpozijs. Pēc pāris dienām tēlniekam no Islandes bija jādodas projām, un viņš ierosināja, lai pabeidzu viņa iesākto darbu. Teicu, ka man nav līdzi instrumentu. Viņš sarunāja, ka mākslas skolas direktore tos iedos. Kad skulptūra tapa gatava, man piedāvāja, vai nevēlos strādāt mākslas skolā par pasniedzēju.

– Tātad somiem jauno tēlnieku apmācībai bija nepieciešami papildspēki?

– Pēc kultūras revolūcijas, kas notika sešdesmitajos gados, uzskatīja, ka māksla ir abstrakta, reālisms nav māksla. De
viņdesmitajos gados nāca sapratne, ka akadēmiskais pamats tomēr ir svarīgs. Divus ga
dus nostrādāju par veidošanas, plastiskās anatomijas un granīta tēlniecības pasniedzēju.

– Devies plašajā pasaulē, bet iestrēgi tepat netālajā Somijā?

– Man šajā laikā radās iespējas arī ceļot. Somijā bija skaists rudens, pēc tam uzsniga sniegs, visi priecīgi. Es ar pirmā sniega smaidu sejā devos uz Zviedriju. Tur atkal sastapu pirmo sniegu, bet cilvēki nesmaidīja. Stokholma man šķita pelēcīga un nedraudzīga. Dānijā patika daudz labāk, īpaši hipiju pulcēšanās vietā Kristiānijas salā, lai arī sniega tur nebija. Tālāk mans ceļš veda uz Ziemeļvāciju un Čehiju. Pilzenē atkal sagaidīju pirmo sniegu. Pārvietojos ar stopiem. Lai arī nauda, mākslas skolā strādājot, bija sapelnīta, gulēju teltī un ziemas guļammaisā. Tikai vienreiz, kad ceļojuma laikā saslimu, nakšņoju viesnīcā. Aizdevos līdz pat Spānijai, kur mani sasniedza ziņa, ka precas kursa biedrs Pauls Valgums. Triecientempā devos atpakaļ uz mājām, lai paspētu uz kāzu ceremoniju.

 

No diviem Somijā pavadītajiem gadiem puslaiku aizvadīju ceļojot. Veicu arī pasūtījuma darbus, veidojot granīta skulptūras, piedalījos festivālos. Bija sajūta, ka varētu palikt Somijā, kur ir ļoti labi, bet kāpēc gan man jāmeklē laime svešumā. Vēlējos to pašu darīt Latvijā.

 

Pirmie divi gadi pēc atgriešanās mājās bija grūti. Sākumā iztiku no ietaupījumiem. Pēc tam, bada spiests, atgriezos reklāmas biznesa lauciņā. Mana tēlniecība Latvijai nebija vajadzīga. Radās sajūta, ka reklāmas kantoris mani ievilks savā vidē. Bija nauda, bet nebija laika kaut ko radīt. Tad iepazinos ar savu nākamo bērnu māti Guntu. Viņa ir bijusī rīdziniece, kurai ļoti tuva lauku dzīve. Man arī patīk lauki, un es aizdevos uz turieni, jo redzēju iespējas – daudz akmeņu, ir vieta darbnīcai, kur var netraucēti kalt un zāģēt. Nodomāju, labāk pirmais ciemā nekā pēdējais Romā. Tā kā no reklāmas biznesa biju aizgājis, vajadzēja pelnīt naudu. Taisīju kapakmeņus, iesaistījos tēlniecības projektos, piedalījos festivālos, un tad mani sāka pamanīt. Sūrā darbā, ar savilktu jostu man izdevās sevi pierādīt. Daudz braukāju apkārt, garas stundas strādāja darbnīcā, pārrodoties mājās trijos naktī, spēju vien iekrist gultā. Ielauzos arī simpoziju apritē, kas vēl vairāk samazināja iespēju būt mājās. Bet daba nemīl tukšumu. Man vajadzīga sociālā dzīve, burzma. Mēģināju Guntu ņemt līdzi, bet viņai jau otrajā dienā gribējās uz mājām. Sākoties paralēlajām dzīvēm, sakrāmēju čemodānu un devos projām.

– Vai pats savulaik asi izjuti tēva trūkumu?

– Man bērnībā pietrūka tēva. Apskaudu klasesbiedru, kuram bija tētis, garāža, divritenis. Viņam vienmēr visvarenais tētis bija līdzās. Man nācās visu pašam mēģināt un darīt. Taču es nebūtu tas, kas esmu tagad, ja man būtu tēvs. Es pats veidoju savu dzīvi, jo nebija, kam parūpēties. Man ir tēva mīlestība pret saviem bērniem. Satiekos ar viņiem ne tikai Staicelē. Brīvdienās viņi brauc pie manis uz Rīgu.

 

Pirmā ledus varde

– Nesen notikušajā Jelgavas skulptūru festivālā vēlējos redzēt tavu paraugdemonstrējumu – kā no le
dus blāķa iespējams radīt mākslas darbu, bet aukstu
ma dēļ to nesagaidīju. Kā tu sadraudzējies ar tik saltu tēlniecības materiālu?

– Pirmais ledus skulptūru festivāls notika 1997. gadā Rīgā, Doma laukumā. Tas bija vienas dienas pasākums, kurā izmantoja “Lāču ledu”. Studiju biedrs Rinalds Opincāns veidoja savu dalībnieku komandu, kurā iekļāvos arī es. Mums priekšā bija seši kopā sasaluši ledus bloki. Domāju, ko no tāda zema un kantaina blāķa var izveidot. Iešāvās prātā, ka varētu iznākt varde. Mūsu varde festivālā ieguva godpilno pirmo vietu. Rinalds, beidzot Mākslas akadēmiju, diplomdarbā veidoja ledus skulptūru. Man tajā laikā vairāk bija prātā akmeņi. Kad Mintauts Buškevics ķērās pie Jelgavas ledus skulptūru festivālu rīkošanas, es atrados Somijā. Taču arī līdz manām ausīm nonāca ziņas par Jelgavas vērienīgo saietu. Radās vēlēšanās padarboties ar ledu, tikai nezināju, ar ko sākt. Un tad piezvanīja viens somu tēlnieks, vaicādams, vai nevēlos kopā ar viņu braukt uz Jelgavas ledus skulptūru festivālu. Tas bija 2005. gads. Pirmo reizi startējot Jelgavā, uzreiz arī ieguvām pirmo vietu.

 

Visu izšķir doma

– Vai ledus viegli pakļaujas tēlnieku rokām?
ZiemasAsaras

– Ledus ir trausls, cimperlīgs, bet tajā pašā laikā izturīgs un elastīgs. To jau var redzēt pēc lāstekām – gara, tieva karājas, labi notur formu, bet tai nepatīk gaisa temperatūras pazemināšanās. Ledus ātri un labi zāģējas. Darbam nepieciešami speciāli kalti, superasi, tādi, ar kuriem var bārdu skūt. Mana pārliecība ir, ka instrumenti atvieglo darba procesu, bet visu izšķir mākslinieciskā doma, iztēle. Lai piedalītos festivāla dalībnieku atlasē, nepieciešams iesniegt uzzīmēto skici. Es savu vārdu starptautiskajos festivālos esmu nopelnījis, tāpēc skici uzskatu par formalitāti, pie kuras darba procesā nav mehāniski jāturas. Skulptūras veidošanu sāku lēnām. Pirmajā dienā neko nedaru, tveru idejas, kas tepat, kosmosā, vien mētājas. Strādājot ar ledu, aukstumu nejūt, jo mugurā ir termoapģērbs un, ja esi pilnībā pārņemts ar darāmo, tad neko nemani.

– Ledus un smiltis šķiet pilnīgi atšķirīgi tēlniecības materiāli. Vai tiem abiem rodams arī kas kopīgs?

– Tehniski tie ir atšķirīgi, bet filozofiski – ne. Abi ir ātri un dabiski materiāli. Gan ledus, gan smilšu skulptūru festivāliem ir vieni un tie paši rīkotāji un arī dalībnieki. Es nevaru izcelt, ar kādu materiālu man labāk patīk strādāt. Man patīk tos mainīt. Pēc Jelgavas ledus festivāla gan vairs negribējās ledu redzēt. Vasarā varēs spēlēties smiltīs vai arī paņemt rokās dzelzi un pacīnīties ar to. Katram tēlniecības materiālam ir savs raksturs, enerģētika. To, ko var izveidot no ledus, nevar no smiltīm, un otrādi. Kad man ienāk prātā ideja, es pat sākumā nezinu, kādā materiālā to īstenošu. Materiāls ir tikai palīglīdzeklis, dziļākā būtība ir tā, kādu sajūtu darbā esi ielicis. Kaut ko izveidot var no jebkura materiāla, pat no mēsliem. Taču mēslu mums pietiek, nav vajadzības tos atspoguļot.

Patlaban strādāju pie Noras Bumbieres pieminekļa projekta. Tā būs sešus metrus augsta metāla skulptūra, kuras radīšanā iedvesmojos no viņas dziedātajām dziesmām “Pēdējā lapa”, “Mēmā dziesma”. Tāpēc skulptūrā būs vērojams simbolisks ugunskurs, vējš, kļavu lapas. Pieminekli Jelgavas skvērā atklās septembrī.

Man darba netrūkst, esmu novērtēts. Vienīgi, ja Latvijā tēlnieks vēlas strādāt ar vērienu, tad tirgus ir par mazu. Tāpēc arī braukāju uz starptautiskajiem festivāliem, bet projām no Latvijas doties negrasos.

– Kādas ir tavas vērienīgākās skulptūras tieši apjoma ziņā?

– Augstākā, arī Baltijā, ledus skulptūra “Liesma, kas ceļ spārnos” sasniedza deviņus metrus. Bet lielākā smilšu skulptūra, kuru veidoju Turcijas smilšu skulptūru festivālā, bija divdesmit piecus metrus gara, četrus metrus augsta un astoņus metrus plata. Lai to radītu, bija nepieciešamas piecpadsmit kravas mašīnas ar smiltīm.

2011. gadā iegūtās godalgas: 
1. vieta pasaules ledus skulptūru čempionātā Harbinā
1. vieta starptautiskajā ledus skulptūru festivālā “Ledus fantāzija” Habarovskā
1. vieta metāla skulptūru festivālā “Mākslas sezona” Permā
1. vieta piektajā starptautiskajā smilšu skulptūru festivālā “Summer Signs” Jelgavā
1. vieta desmitajā starptautiskajā smilšu skulptūru festivālā Sanktpēterburgā
1. vieta trīspadsmitajā starptautiskajā smilšu skulptūru festivālā Roršahā
1. vieta trīspadsmitajā starptautiskajā smilšu skulptūru festivālā Roršahā zibens turnīrā
1. vieta starptautiskajā ledus skulptūru festivālā “Polārā rapsodija” Salehardā
1. vieta starptautiskajā ledus skulptūru festivālā “Magadanas kristāls” Magadanā

Kārlis Īle, tēlnieks

• Dzimis 1974. gada 27. aprīlī Saldū

• Meitas Elvīras (6) un dēla Klāva (8) tētis

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+