Mobilā versija
+5.0°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
17. janvāris, 2012
Drukāt

Kā ģimenes “stipro pili” būvē Turcijā

Foto - Leila AikulaFoto - Leila Aikula

Es apsēžos un aizveru acis, lai ļautu manām labajām domām lidot… Atceros savus mīļos cilvēkus un to, ka esmu ieguvusi vislielāko piepildījumu dzīvē – es esmu mīlēta. Neskatoties uz ikdienas rūpēm, saprotu, ka pasaulē nav nekā skaistāka un labāka par mīlestību.

 

Lai kur mēs atrastos, lai kādi būtu mūsu uzskati, kultūra, reliģiskā piederība, vecums vai ādas krāsa, mūs tomēr vieno kas kopīgs – jūtas un mīlestība starp sievieti un vīrieti. Tik daudzi cilvēki ilgojas pēc patiesām jūtām, taču, iespējams, karjera vai dzīves apstākļi viņiem neļauj šīs ilgas piepildīt. Bailes no nezināmā vai arī apkārtējo cilvēku attieksme bieži vien mūs aptur ļauties būt laimīgiem personīgajā dzīvē. Cik daudz sieviešu būtu gatavas klausīt tikai savai sirdsbalsij un jūtām? Droši vien mazākums, jo, kā zināms, prāts un jūtas lielākoties būs divas nesavienojamas lietas.

 

Tomēr es nepakļāvos cilvēku skeptiskajiem viedokļiem par kultūru nesaderību, atšķirīgo dzīvesveidu, tradīcijām, mentalitāti, jo zināju, ka esmu izvēlējusies pareizi. Man dzīvē ir iznācis tā, ka atrodos starp divām krasi atšķirīgām pasaulēm – Turciju un Latviju.
Turcija2952

No malas varētu likties – kas tur tik īpašs, kārtējā latviešu meitene atkal apprecējusies ar ārzemnieku, turklāt austrumnieku. Tomēr vēlos pastāstīt, cik daudz pārsteidzoša šī jaunā pieredze man dāvājusi.

Man kā eiropietei, dzīvojot Turcijā, nācās pirmkārt izprast šīs tautas dzīvesveidu, bet tam jābūt gatavam gan ar prātu, gan sirdi. Esmu sapratusi, ka pats lielākais dārgums pasaulē viņiem vienmēr bija, ir un būs ģimene.

Turki mēdz teikt, ka zeme, pa kuru staigā māte, ir svēta, un mātes vārds ir svarīgs it visā, lai gan mums ir maldīgs uzskats, ka sievietei islāma kultūrā ir tikai otršķirīga loma. Tā nav – sieviete ir pavarda sargātāja un mājas gariņš, kas uztur ģimenisko stabilitāti. Sievietes lielākais morālais gandarījums ir zināt, ka viņa vienmēr būs pati svarīgākā, kas notur emocionālo līdzsvaru ģimenē. Nenoliedzami, arī es iepriekš domāju citādi, daudz negatīvāk.

Vīrieši savukārt uzsver, ka dēli mātes mīl vairāk nekā tēvus, jo viņas vienmēr uzklausīs un sapratīs savus dēlus, turpretī tēva loma ģimenē ir būt stingram un būt ģimenes galvai – autoritātei. Es gan nezinu, kādēļ ir šāds uzskats, varbūt to sapratīšu tikai tad, kad mans dēls paaugsies, taču, cik nācies redzēt, arī tēvam ir tikpat liela loma ģimenē, cik mātei, un bērni abus vecākus mīl vienādi.

Pārceļoties uz dzīvi Turcijā, baidījos, kā mani uzņems un sapratīs vīra ģimene. Vai nebūšu lieka un atstumta, jo esmu taču tik atšķirīga no viņiem, man bijusi citāda audzināšana un uzskati. Taču šaubas drīz vien izzuda, tiklīdz sapratu, ka Turcijas ģimene, īpaši vīramāte, mani pieņem tādu, kāda esmu. Viņa ir laimīga, jo uzskata mani par savu otro meitu. Manuprāt, patiesums un atvērtība ir iezīme, kas turkiem raksturīga daudz vairāk nekā latviešiem. Nav jau tā, ka Latvijā vienmēr esam īgni un norūpējušies, taču turki tomēr ir daudz smaidošāki un pretimnākošāki. Iespējams, to sekmē saulīte, kas tur spīd gandrīz katru dienu, neļaujot cilvēkiem būt noskumušiem, bet varbūt to iespaido mentalitāte un kultūra.

Turkus raksturo arī cieņa un viesmīlīgums, ar kādu viņi savās mājās uzņem ikvienu ciemiņu. Viesi uztver kā lielu pagodinājumu ģimenei. Sagaidot viesus vai draugus, viņiem tiek veltīta tradicionālā frāze “hoşgeldin”, kas tulkojumā nozīmē “laipni lūgti manās mājās!”. Savukārt viesi mēdz pateikties un atbildēt “hoşbulduk” – paldies! Šī ir viena no pamatvērtībām, kas ģimenē tiek ieaudzināta jau no mazotnes.

Arī ieejot veikalā vai kādā restorānā, jūs vienmēr tiksiet sagaidīti ar laipnu attieksmi, smaidu un “hoşgeldin”!

Turcija2461Turku sievietes uzskata: par īsti viesmīlīgu namamāti var dēvēt tikai to, kura spēj viesi gardi pamielot, dot labāko guļvietu un likt viņam justies pat labāk nekā savās mājās. Ja vienā mājā dzīvo vīra vecāki un vedekla, viņai vienmēr ir jābūt tai, kas viesim izrāda viesmīlību, gatavo ēst, vāra kafiju, tēju. Ieejot kādā mājā, ir svarīgi neaizmirst novilkt apavus, jo, ja esi pārkāpis nama slieksni, nenovelkot apavus, tad izrādi lielu necieņu namatēvam. Piemēram, daudzdzīvokļu mājā uz kāpnēm var redzēt dažnedažādāko izmēru apavus, kas glīti salikti rindiņā ārpusē pie dzīvokļa durvīm.

Ja eiropietis, kas saņēmis citādāku izglītību, neapgūst turku kultūras pamatprincipus, tad ātri var iekļūt nepatīkamos starpgadījumos. Lai iemantotu apkārtējo cilvēku cieņu, nedrīkst aizmirst, piemēram, ka tas ir pagodinājums, ja vari noskūpstīt kāda vecāka cilvēka roku un pielikt sev pie pieres. Šādi tiek saņemta viņa svētība. Sākumā man tas šķita nepieņemami un nevarēju saprast, kādēļ tas nepieciešams.

Taču, cienot turku tradīcijas, man nācās tam pielāgoties. Piemēram, dodoties tālākā ceļā, vienmēr atcerējos, ka ir svarīgi šādā veidā izrādīt cieņu savai vīramātei.

Manuprāt, turku kultūras raksturīgākā iezīme ir ģimeniskums un draudzīgums. Ja kādreiz gadās kāda kļūme, tad zini, nekad nebūsi viens. Ģimene vai draugi, pat attāli radinieki sniegs atbalstu.

Bieži vien bez jebkāda iemesla vakaros uz kafijas vai tējas tasi ierodas kaimiņi, ģimenes locekļi vai draugi, lai parunātos…

Mūsdienās turku sievietes gadsimtu garumā izkoptās tradīcijas joprojām cenšas nodot mantojumā savām meitām. Viņām no mātes ir jāpārņem gatavošanas, rokdarbu darināšanas prasmes un jācenšas būt labām sievām un mātēm topošā vīra mājās. 
Turcija2112

Pūra darināšana (çeyiz) mūsu uztverei varētu šķist aizvēsturiska, taču turcietēm tas ir viens no pamatnoteikumiem, aizejot patstāvīgajā dzīvē. Lielākoties ar to nodarbojas meitenes vecāki, bet īpaši māte, kura ir atbildīga, lai meitai nekā netrūktu materiālajā ziņā, kad viņa izies pie vīra. Līdz kāzām meitenes pūrs krājas skaistā koka lādē. Liela nozīme ir lakatiem, kurus mēdz aptamborēt smalkā rakstā, zeķēm, kuras apaus lūgšanu laikā, kā arī daudzām citām lietām. Mana vīra māsa, kad es tikko ierados pie viņas, uzreiz mani laipni aicināja apskatīt pūru, kurā bija dažādi rokdarbi, tādas kā dušas drāniņas vai pledi, kā arī ļoti, ļoti daudz lakatu. Turku sievietēm pūrs ir ne tik daudz materiāla, cik garīga vērtība.

Par pūra pārvešanu no meitenes mājām uz topošā vīra mājām varētu uzrakstīt veselu stāstu. Parasti, mūzikai skanot un dejojot tradicionālās tautas dejas, pūru aptuveni mēnesi pirms kāzām nogādā vīra mājās. Turcijā joprojām dominē t. s. paplašinātās ģimenes – vienā mājā mīt gan vīra vecāki, gan jaunlaulātie. Gandrīz vienmēr jaunais pāris dzīvo vīra mājās, kur vīramātei ir noteicošā loma ģimenē līdz brīdim, kad tajā ienāk vedek-la. Tad ģimenes pavards tiek nodots viņai. No tā, kādu audzināšanu ir saņēmusi meitene, būs atkarīga veiksmīga ģimenes dzīve.

Vecāku pienākums ir nosargāt savas meitas nevainību līdz kāzām, lai viņa pie vīra tiktu izdota tīra un šķīsta. Par to vienlīdz stingri jārūpējas abiem vecākiem. Raksturīgi, ka meitenes diezgan agri pašas vēlas būt sievas un mātes, ko ģimene, protams, atbalsta, jo tas ir viņu pienākums.

Ja sieviete un vīrietis vēlas būt kopā, vispirms viņiem pēc tautas tradīcijām ir jāsaderinās.

Tomēr pats sākums abu jauniešu attiecību pasludināšanai ir diena, kad puiša vecāki nāk pie meitenes vecākiem lūgt viņas roku (istemeye gitmek). Šī tradīcija turku kultūrā vēl joprojām ir saglabājusies kā neatņemama dzīves sastāvdaļa.

Puiša izredzētā gatavo turku kafiju pēc īpašas receptes. Viesiem kafiju pasniedz vai nu saldinātu, vai bez cukura. Šajā procesā bez līgavas iesaistās arī kāda no radiniecēm vai draudzenēm, kad arī tiek atklāta maza viltībiņa – līgava, topošajam līgavainim gatavojot kafiju, pievieno sāli! Šo noslēpumu zina tikai viņas abas.

Vispirms kafiju pasniedz topošā vīra tēvam, tad viņa mātei un tikai tad pārējiem viesiem. Savukārt līgavainim, dzerot sāļo kafiju, ir jāsmaida un nedrīkst izrādīt nepatiku, jo, dzerot sāļu kafiju, garša nav tā patīkamākā. Puisim ir jāizsaka kompliments par gardi pagatavoto kafiju, jo citādi meitenes tēvs var neļaut precēt savu meitu. Tas, protams, ir joks, kas kļuvis par rituālu.

Lai jaunā pāra dzīve būtu salda, ir jābauda arī turku saldumi – parasti baklava vai dārga šokolāde. Baklava ir deserts, īsts Austrumu saldums, ko gatavo no ļoti, ļoti plāni izrullētas mīklas un gatavošanas procesā saldina ar cukura sīrupu, kārtām pilda ar mandelēm un valriekstiem. Arī uz šo ceremoniju aicina tuvākos ģimenes locekļus, bet atšķirībā no saderināšanās šeit nepiedalās draugi.

Ja meitenes un puiša ģimene ir bagāta, pieņemts, ka saderināšanās svinības (nişan) rīko kāzu salonā, uzaicinot ļoti daudz radu un draugu. Tā ģimenes parāda, ka viņu bērni ir izvēlējušies saistīt savas dzīves kopā. Tad arī abi topošie laulātie izvēlas sev gredzenus un uzvelk pirkstā kā mīlestības un solījuma apliecinājumu.

Gan meitenes, gan puiša ģimenes iepriekš vienojas par pūru, ko jaunajai sievai dāvinās topošā vīra vecāki. Parasti tās ir zelta rokassprādzes, pulkstenis, auskari, kaklarota, vai cita veida dārglietas. Pūrs vienlīdz kalpo arī kā izpirkuma maksa meitenes vecākiem pateicībā par viņas labu audzināšanu. Ar šo it kā tiek iezīmēts nākamais attiecību līmenis, taču līdz pat kāzām, ko parasti rīko sešus līdz divpadsmit mēnešus pēc saderināšanās, meitenei nav pieklājīgi doties pie saderinātā uz mājām vienai bez viņas vecākiem vai arī palikt tur pa nakti.

Turcijā sievietes un vīrieša pienākums ir salaulāties arī reliģiskajā ceremonijā, pirms vēl ir notikusi saderināšanās, jo Korānā teikts, ka līdz reliģiskajām kāzām viss, kas saistīts ar kaislībām, piemēram, skūpstiem, apskāvieniem utt., ir grēks. Tādēļ jaunajai sievai un vīram ir pienākums arī savas jūtas un mīlestību apliecināt pie garīdznieka jeb imama, kas ar lūgšanām dod svētību viņu savienībai.

Ceremonijā obligāti jāpiedalās gan sievas, gan vīra vecākiem, jo katra ģimene līgavai apsola pūru, ko visas dzīves laikā izmaksās zeltā, arī vīram ir jāpasniedz sievai vismaz daļa no apsolītā zelta.

Šī būs viņu abu kopējā materiālā vērtība laulībā, taču, ja tā tiks šķirta, vīram ir jāizpērk viss apsolītais zelts un tas pienākas tikai šķirtajai sievai.

Lai sievieti oficiāli atzītu par precētu ar iecerēto, viņai trīs reizes jāatkārto vārdi: “Es piekrītu”, un ceremonijas laikā visām sievietēm galvā ir jābūt lakatiem, tādējādi izrādot cieņu visuvarenajam Allāham.

Ja sieviete nav islāmticīgā, laulājoties kļūt par musulmani vai tomēr ne, ir viņas personīga izvēle. Pozitīva lēmuma gadījumā viņai ar īpašiem vārdiem ir jāapliecina gatavība kļūt par musulmanieti.

Turcija2476Dienu pirms īstajām kāzu svinībām turki dēvē par Kinu (to izrunā kā cieto i, līdzīgi kā krieviski, bet latviski nevar uzrakstīt), tā dēvējot meitenes ieiešanu sievas kārtā un puiša – kļūšanu par vīru. Kinas nosaukums ir cēlies no vārda henna, jo tad meitenes roka tiek iezīmēta ar hennas nospiedumu, savukārt vīrietim nokrāso rokas mazo pirkstiņu. Hennas bumbiņas gatavo dienu iepriekš meitenes mājās, parasti ļoti daudz. Cienastam meitenes mājās tiek gatavotas mazas paciņas, kuras pilda ar riekstiem, saulespuķu sēklām, mandelēm u. c. gardumiem.

Parasti līgavai šajā dienā ir sarkans un kupls tērps, retāk citā krāsā – tāds, par kuru eiropiete nemaz nevarētu sapņot un kas arī varbūt liktos pārāk pompozs. Viņu sagaida ar dejām un skaļu mūziku. Viesi jau ir sapulcējušies pāris stundu iepriekš, lai dejotu tradicionālās dejas – halay – un priecātos par jauno pāri.

Arī es iemācījos dejot, lai varētu par godu sava vīra māsai un vēlāk arī māsīcai, kas nesen apprecējās, parādīt, ka nekas nav neiespējams. Par to paldies manai svainei – vissirsnīgākajai turku meitenei, ko pazīstu.

Lai jaunā pāra dzīve būtu laimīga, sievietes, turot rokās paplātes ar hennas bumbiņām, kurās iedegtas svecītes, riņķo ap viņiem un dzied tradicionālās dziesmas. Meitenes galvu apsedz ar skaistu caurspīdīgu lakatu, jo viņa raud, ka nāksies aiziet no mātes mājām, kurās ir uzaugusi. Tad vīramāte veic īpašu rituālu, vedeklas rokā ieliekot
hennas gabaliņu. Pirms tam viņa tajā jau ielikusi kādu zeltlietu – gredzenu, auskarus, naudu vai ko citu. Tikai tad līgava drīkst aizvērt plaukstu, un viņas rokā uzvelk sarkanu plānu zīda cimdu. Šādi viņai jāstaigā, līdz beidzas ceremonija.

Arī līgavaiņa mazo pirkstiņu apsien ar līdzīgu drāniņu. Tā apliecina, ka pāris drīz kļūs par sievu un vīru. Pēc tam vīramāte mēdz sasist cukura paku virs jaunā pāra galvas, lai viņi būtu laimīgi un baudītu tikai saldas dienas, un visiem atnācējiem ir jānobauda kaut neliels cukura gabaliņš.
Turcija159

Līgava savā kāzu dienā, ko turki dēvē par düğün, vienmēr tērpjas skaistā, kuplā baltā kleitā. Interesanti, ka turku kāzās, kas arī tiek rīkotas salonā, parasti ir tikai galdiņi un krēsli, kur sēž viesi, taču tajās (lielākoties, bet ir arī kāzas, kuras rīko ar ēšanu un dzeršanu, taču es tādās neesmu bijusi) viesiem piedāvā tikai kāzu kūku (pasta). Kāzās parasti ir ap 300 vai pat vairāk viesu. Abi jaunlaulātie sēž atsevišķi no viesiem.

Līgavai dāvanas pasniedz tikai zeltā vai naudā. Zeltu, kad tas būs nepieciešams, jaunais pāris var pārdot un iegādāties to, kas vajadzīgs.

Meitenes tēvs vai, ja viņai tēva vairs nav, vecākais brālis trīs reizes ap māsas vidukli sien, bet tajā pašā laikā neaizsien sarkanu lenti. Šis rituāls un sarkanā lente simbolizē to, ka meitene vīram tiek nodota šķīsta un nevainīga.

Tikai tad, kad viesības beigušās, jaunais pāris dodas uz vīra vecāku mājām, kur viņus atkal sagaida dažādi rituāli, kā, piemēram, glāzes plēšana un līgavas pārnešana pār slieksni. Beidzot viņi var būt vīrs un sieva un kļūt tuvi.

Jebkurā kultūrā bērnus uzskata par vislielāko Dieva svētību, bet jo īpaši Turcijā. Kad jaunlaulātie sākuši savu kopdzīvi, ir tikai pašsaprotami, ka tiek gaidīti arī dzimtas turpinātāji. Turcijā ir pieņemts, ka mazulītim, kas drīz ienāks ģimenē, pūriņu gatavo nevis vecāki, bet vecvecāki. Tādā veidā viņi pateicas Dievam par svētību, ar kuru viņš ir aplaimojis jauno ģimeni. Pūriņu sāk rūpēt, tiklīdz zināms bērna dzimums. Ja vecāki vēlas iegādāties kādas lietas, kas nepieciešamas bērniņam, piemēram, šūpulīti, gultiņu vai ratiņus, par to tiek paziņots ģimenei, un tā savā starpā vienojas, kurš no radiniekiem pirks konkrēto lietu. Tās vienlaikus būs arī kā dāvanas bērnam.

Šķita mazliet dīvaini, ka neilgi pēc bērniņa nākšanas pasaulē slimnīcā jauno māmiņu ierodas apciemot gandrīz visi vīra kolēģi un ģimenes locekļi. Manuprāt, tas ir par agru un apgrūtinoši, taču – jā, atkal tradīcijas.

Mazulīti mājās apciemo nākamajās dienās pēc dzimšanas, to gan parasti dara tikai tuvākie ģimenes locekļi un draugi, taču, tā kā arī mūsu ģimene ir ļoti liela, raudzības pārvērtās nemitīgā apciemojumu virtenē.

Arī bērnam ir pieņemts dāvināt zeltu vai naudu. Tuvākie ģimenes locekļi dāvina īpašu zelta naudiņu vai juvelierizstrādājumus (meitenēm var dāvināt auskariņus, bet zēnam piespraudīti ar reliģisku saturu, arī mums tāda ir). Zeltu, pēc ieskatiem un vajadzības, var pārdot, lai iegādātos mazulim nepieciešamās lietas.

 

Pievienot komentāru

Kad un kāpēc sievietes sāka skūties? Mazs atskats vēsturē (1)Jā, sievietes to dara katru dienu, tomēr ne visas zina, kādēļ vispār sabiedrībā sievietēm ir pieņemts skūt, piemēram, paduses un kājas.
Draugiem Facebook Twitter Google+