Mobilā versija
-1.7°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
31. augusts, 2015
Drukāt

Zinātnieki atklāj vairāk par pieskārienu nozīmi. Kā glāstīt mīļoto un bērnu? (1)

Foto - praspalidzet.lvFoto - praspalidzet.lv

Pavisam nesen zinātniekus pārsteidza atklājums – pieskārieni un glāsti var nodot vairāk informācijas otram nekā vārdi. Mēs daudz zinām par ādu, taču tā joprojām paliek mums līdz galam neizzināta. Pētnieki atklāja  nervu šķiedru tipus, kas atpazīst lēnus un maigus pieskārienus, pēc tam informāciju apstrādā smadzenes un jums rodas patīkamas sajūtas. Kā, ko un kāpēc vajag glāstīt, pastāstīja kognitīvās neirobioloģijas profesors Francis Makglouns (Francis McGlone) no Liverpūles Universitātes Džona Mūrsa vārdā. Viņš ilgus gadus pētījis ādas sāpīgos receptorus. Pēdējos gados viņš ar kolēģiem pēta nervu šķiedras tipus, kas reaģē uz pieskārieniem.

– Tiek uzskatīts , ka oža varētu būt pati senākā un svarīgākā maņa, taču jūsu pētījumi to noliedz.

F. Makglouns: – Es domāju, ka tauste varētu būt galvenā. Evolūcijas gaitā tā ir saglabājusies un tam ir savi iemesli. Lūk, kāds savdabīgs piemērs – pētījumi par velteniskajiem tārpiem pierādīja: ja tārps attīstās izolācijā, bez pieskaršanās citiem tārpiem, viņš nekad nesasniedz normālu izmēru, viņa attīstība ir kavēta. Cits piemērs – par siseņiem. Jau līdz 1921. gadam zinātnieki izdalīja divu veidu siseņus: tos, kuri dzīvo kā vienpatņi un tos, kuri dzīvo kopienās. Izrādījās, ka tie ir vieni un tie paši kukaiņi. Taktīlā stimulācija, kuru sisenis saņem, dzīvojot barā, kardināli maina viņa dzīvesveidu. Pētnieki pat pārvērta “vientuļo” siseni par bara kukaini, divas stundas glāstot. Viņa smadzenēs paaugstinājās serotonīna līmenis un mainījās uzvedība.

Bērnam pirmā attīstās tauste un mēs varam aizdomāties – kāpēc?

– Jūs esiet pētījuši emocionālo uzvedību saistībā ar ādas kopšanu. Vai izdevās uzzināt ko jaunu?

– Domāju, ka mans galvenais ieguldījums ir tajā, ka akcentēju mūsu emocionālo uzvedību, proti, mēs rūpējamies par ādu un ķermeni, lai justos labi, nevis vienkārši lai labi izskatītos.

– Kāpēc ir cilvēki, kuriem nepatīk, ka viņiem pieskaras?

– Mēs visi esam mūsu gēnu un vides “upuri”, un par šādu saikni jau ir daudz zinātnisko pierādījumu. Maikla Mini pētījumi parādīja, ka žurku saimē laizīšana un ieskāšana nosaka tālāko žurkas attīstību. Tās, kuras to pietiekami dabū, ir sociāli stabilas, noturīgas pret stresu un mazāk agresīvas. Žurkulēni, kuriem trūkst maiguma, ir pilnīgi pretēji savās izpausmēs.

Mēs pieņemam, ka mātes maigums spēlē kritisku lomu cilvēka sociālajā attīstībā un dod spēju būt stresa noturīgiem turpmākajā dzīvē. Svarīgs jautājums – vai mūsu jaundzimušie un bērniņi mūsdienās saņem pietiekami daudz maiguma, glāstu? Sabiedrības spiediena un ekonomiskās situācijas, vērtību maiņas dēļ vecāki biežāk atdod bērnu uz bērnudārzu jau mazā vecumā. Un bērni negūst tik svarīgās taktīlās sajūtas, kas vajadzīgs viņu smadzeņu attīstībai. Tas var būt izskaidrojums, kāpēc vieniem patīk pieskārieni, citiem – ne.

Mūsu zinātniskā grupa domā, ka autisms, iespējams, ir taktīlo sajūtu sistēmas attīstības patoloģija. To apstiprina novērojums, ka ir bērni autisti, kuri necieš pat pašus maigākos pieskārienus un ir tādi, kas, tieši otrādi, izrāda paaugstinātu interesi par pieskārieniem.

Ir iespējamība, ka masāža var palīdzēt iemīlēt pieskārienu un glāstus.

– Jūs teicāt, ka taustes attīstība sākas jau mātes miesās?

– Aptuveni ap piekto gaidību mēnesi auglis pārklājas ar īpašiem matiņiem, ko sauc par lanugo. Parasti tie pēc piedzimšanas pazūd. Taču reizēm šie matiņi rodas pieaugušiem cilvēkiem (parasti tiem, kas slimo ar anoreksiju) tajās vietās, kur tie ir nedzimušam bērnam: uz muguras un pleciem. Mēs domājam, ka mati uz ķermenīša mātes miesās vajadzīgi, lai justu augļūdeņu kustību radītās masējošās sajūtas un stimulētu bērna nervu sistēmas attīstību. Ir hipotēze, ka taktīlās sajūtas palīdz auglim saprast, ka viņam ir ķermenis. Mēs domājam, ka tā ir svarīga attīstošo smadzeņu attīstībā. Jo galvenais simptoms anoreksijai taču ir – neadekvāta sava ķermeņa uztvere. Tādi cilvēki bieži vien ļoti negatīvi reaģē uz pieskārieniem – tieši tādiem, kurus nodrošina taktīlie nervi. Mēs pieņemam, ka, ja šādi nervi neattīstās normāli, var attīstīties anoreksija vai autisms. Ceru, ka mūsu pētījumi palīdzēs autiskiem bērniem, palīdzot ātrāk diagnosticēt (bieži ir vēla diagnosticēšana).

– Oksitocīns. Par to daudz runā, ka tas ir teju mīlestības mikstūra, ir pat aerosoli, lai paceltu šī hormona līmeni. Jūsu pētījumi rāda, ka glāsti palīdz labāk?

– Maigi pieskārieni pazemina asinsspiedienu un nomierina sirds ritmu, pazemina stresa hormona kortizola izdalīšanos un paaugstina hormona oksitocīna, tā saucamā “mīlestības hormona”, līmeni. Mākslīgā oksitocīna izmantošana diez vai radīs pilnvērtīgu efektu, ko spēj sniegt glāsti, kuri paaugstina arī endorfīnu izstrādi un rada atslābināšanos.

–  Ko darīt, lai cilvēki vairāk viens otram pieskartos?

– Es domāju, ka atslēgas vārds sociālajā dzīvē ir – spēle. Jaundzimušos un bērnus vajadzētu, pirmkārt, mīļi un ar rūpēm glāstīt, iedrošināt viņus taktīlam kontaktam caur spēlēm un veidot sociālās attiecības.

– Pēc jūsu publikācijām medijos parādījās virsraksti no sērijas “Zinātnieki atklājuši, kā patiesībā vajag glāstīt savas sievietes”. Cik precīzi vajag ievērot glāstu ātrumu (zinātnieks veica precīzus mērījumus, izmantojot robotroku, lai izslēgtu cilvēcisko faktoru)?

– Ā, maģiskais pieskārienu ātrums! Mēs visi to jūtam intuitīvi – katra māte to zina un katram mīlniekam jāzina, jo tā ir iedzimta māka. Mēs noskaidrojām, ka optimālais ātrums ir 1 līdz 10 centimetri sekundē, tādēļ parasti mēs sakām 3-5 centimetri sekundē būtu ideālais glāstu ātrums. Taču mēs visi esam atšķirīgi! – un mums vajag eksperimentēt, līdz atrodam labāko pieeju sev tuvajam cilvēkam. Starp citu, šie nervi reaģē arī uz statisku maigu pieskārienu, kaut ne tik aktīvi.

– Vai cilvēki dažādās kultūrās pieskaras viens otram atšķirīgi?

– Tifānijas Fildas (Tiffany Field) pētījumi rāda, ka, piemēram, francūži, kopā esot, biežāk pieskaras viens otram, bet amerikāņi vairāk pieskaras sev. Liekas, ka francūziešu mātes saviem bērniem rada pozitīvāku sociālo vidi. Skaidrs ir viens – mēs dzīvojam pieskārienu deficīta laikmetā. Pieskārieni svarīgi ne tikai mūsu emocionālajai pasaulei, bet arī smadzeņu veselībai.

 

Avots: psyh.ru

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

Pieci sejas kopšanas rituāli pārejai uz "ziemas laiku"Mainoties gadalaikiem, jāmaina sejas kopšanas paradumi.
Draugiem Facebook Twitter Google+