Kultūra
Literatūra

Kā ieaudzināt cilvēcību? Saruna ar rakstnieku Ēriku Kūli 16

FOTO: Pēteris Jaunzems (AFIAP)

Herberts Devīns, kuru paziņas īsuma dēļ dēvē par Herbu, ir dzīvnieku patversmes darbinieks. Visai neparasts gan ļoti mazā auguma dēļ, gan tādēļ, ka lieliski saprotas ar visiem, pat visnegantākajiem patversmes četrkājainajiem iemītniekiem. Ne jau velti tieši pie Herba nonāk noklīdis milzu dogs, kuru jaunais saimnieks nosauc atbilstoši cienīgā vārdā – par mesjē Troju.

Un vēl Herbs dziļi jūt un jūtīgi domā. Viņa ikdienas pienākumos ietilpst ne tikai klaiņojošo suņu un kaķu nogādāšana patversmē, bet arī tik neparasti uzdevumi kā mašīnas notriekta brieža nogādāšana tam atbilstošā vietā un beigtu vārnu savākšana kapsētā. Tiesa, ar briedi diezin kā neveicas – dzīvnieks nonāk labdarības virtuvē, kur pārtop bezpajumtniekiem domātā zupā, bet patversmes un virtuves darbiniekiem rodas nepatikšanas. Toties Herbs ieskatās labdarības virtuves vadītājā un pazaudē sirdi…

Rakstnieku Ēriku Kūli romānam iedvesmojuši apmeklējumi Liepājas dzīvnieku patversmē “Lauvas sirds”, un viņš saka sirsnīgu paldies cilvēkiem, kuri tajā strādā.

Lūk, eskpressaruna ar rakstnieku pirms jaunā romāna publicēšanas.

Kā saprotu, jums vienmēr mājās bijuši dzīvnieki. Kas Kūļu ģimenē piemīt šobrīd, un vai vairāk esat suņu vai kaķu cilvēks?

Esmu gan suņu, gan kaķu un citu dzīvu radību draugs, cik tas manos spēkos. Patlaban mūsu dzīvoklī valda Abesīnijas sugas jauktenis kaķis Čiko, bet katru rītu uz mūsu palodzes sievai Andrai gandrīz no rokas brokasto sudrabkaija, vārdā Viesīte.

Katru dienu sociālajos tīklos meklē mājas pamestiem suņu un kaķu bērniem. Kā jums šķiet, kas pie šīs nežēlības slimības vainojams, un kā to varētu dziedināt?

Latvijā dzīvnieku pamešanā vainojama cilvēku tumsonība un nežēlība. Sak, bērniem apnika kaķēns, un izsviedām pa logu. Apnika suns, aizveda uz mežu un stieplē piesēja pie koka. Kā ieaudzināt cilvēkos cilvēcību? Pret muļķību ir bezspēcīgi pat dievi, pauž senā atziņa.

Savulaik jūsu garstāsts “Nobela prēmija mīlestībā” pārtapis filmā. Šogad, valsts simtgadē, tiekam lutināti ar jauniem latviešu kinodarbiem. Kas jums raisījis lielāko interesi?

No filmām joprojām emociju viļņus izraisa Dzintras Gekas filmas par izsūtītajām ģimenēm no Latvijas. Sirsnīga šķita Vara Braslas filma “Vectēvs, kas bīstamāks par datoru”.

Un ko vēlētu mums visiem Latvijas simtgadē?

Vēlētos, lai mums būtu stingrāks mugurkauls, citādi mēs vēl vienu simtgadi kā latviešu tauta vairs nepiedzīvosim. Vispirms zūd valoda, pēc tam arī paši tās lietotāji.

Romānu lasiet “LA” pirmdienas numurā.

LA.lv