Foto – Shutterstock

Kā iegrābties Eiropas naudas lādē 1

Vai naudu, ko Latvija varētu iegūt pētniecībai no Eiropas Savienības (ES), tērēt infrastruktūras, tātad laboratoriju un eksperimentālo ražotņu izveidei, vai arī ieguldīt cilvēkresursos, proti, maksāt lielākas algas zinātniekiem? Pētnieku vidū šajā jautājumā vienprātības pagaidām nav. Par to varēja pārliecināties Saeimas Ilgtspējas attīstības un Izglītības, kultūras un zinātnes komisiju kopsēdē, kurā sprieda par finansējuma piesaisti pētniecībai.

Reklāma
Reklāma
Mistika: pie Ukrainas robežas atvēries milzīgs krāteris, ko dēvē par “portālu uz pazemes pasauli” 32
Kokteilis
Mākslīgais intelekts nosauc 5 sieviešu un 5 vīriešu vārdus, kas nes laimi to īpašniekiem 30
Notriektā tautumeita 6
Lasīt citas ziņas

Trīs lielās valsts augstskolas – Latvijas Universitāte (LU), Rīgas Tehniskā universitāte un Latvijas Lauksaimniecības universitāte – veido kopīgu augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju konkurētspējas platformu. Tai pievienojas arī zinātniskās institūcijas, universitātes slimnīcas un inovatīvi uzņēmumi, lai kopīgiem spēkiem piesaistītu ES finansējumu pētniecībai Latvijā ne tikai no struktūrfondiem, bet arī no tā sauktā Junkera plāna, kas paredz atbalstīt inovatīvu, tātad ar pētniecību saistītu uzņēmējdarbību. Līdzīga pieeja – veidot tādu kā koncernu ES naudas piesaistei – izmantota jau vairākās ES valstīs. Piemēram, Īrijā Eiropas Investīciju banka atbalstījusi projektu, ko iesniegušas nevis atsevišķas zinātniskās institūcijas vai uzņēmumi, bet gan Īrijas Nacionālās attīstības aģentūra. Spānijā 100 miljonus eiro no Eiropas investīciju bankas saņēmusi apvienība, kurā iekļautas gan medicīnas iestādes, gan pētnieciskie institūti. Bez apvienošanās piesaistīt naudu no tā sauktā Junkera plāna Latvijas pētniekiem būtu teju neiespējami, jo pieteiktajiem projektiem jābūt vismaz 50 miljonus vērtiem. Atsevišķas institūcijas tik apjomīgus projektus nespētu īstenot.

LU rektors Indriķis Muižnieks teica: “ES naudu būtu jācenšas iegūt pētnieciskās infrastruktūras attīstībai. Piemēram, Latvijā nav eksperimentālo ražotņu, bet tādas būtu ļoti nepieciešamas, lai pētnieki varētu izgatavot produktu, kas var ieinteresēt uzņēmēju investēt tālākā projekta attīstībā.” Vidzemes Augstskolas rektors Gatis Krūmiņš sacīja, ka ne visas augstskolas atbalsta to, kā top jaunā konkurētspējas platforma, un tās veidotāju plānus. Pirmkārt, citas augstskolas jūtas atstumtas un apdraudētas, ja platformā iesaistās tikai trīs minētās universitātes. Otrkārt, nauda būtu jāiegulda pašos zinātniekos, nevis pētniecības aprīkojumā. “Zinātnieki brauc strādāt uz ārzemēm ne jau tāpēc, ka te nav laboratoriju, bet gan tāpēc, ka Latvijā ir mazas algas,” uzsvēra G. Krūmiņš. Viņaprāt, kopumā platformas veidotāju ieceres nepietiekami vērstas uz Latvijas tautsaimniecības attīstību. G. Krūmiņš pauda bažas arī par to, ka nav plānots attīstīt infrastruktūru visās augstskolās, bet tikai tajās, kas iesaistītas platformā. I. Muižnieks mierināja: infrastruktūru varēs izmantot visi Latvijas pētnieki. Viens no platformas aizstāvjiem – kardioķirurgs un nesen Latvijas zinātņu akadēmijas viceprezidenta amatā ievēlētais Andrejs Ērglis – kritiķiem aizrādīja: “Pasakiet nevis, kā nevajag, bet, kā vajag.”

CITI ŠOBRĪD LASA

To, ka zinātnieku Latvijā ir pārāk maz vai viņu kapacitāte pārāk zema, apliecināja arī IZM Struktūrfondu departamenta direktore Santa Šmīdlere. Salīdzinājumā ar Lietuvu un Igauniju Latvijas zinātnieki daudz retāk piesaka savus pētniecības projektus finansēšanai no ES programmas “Apvārsnis 2020” un attiecīgi saņem no šīs programmas teju trīsreiz mazāk naudas nekā Igaunija. Tikmēr lietuviešu projekti, kaut iesniegti biežāk, apstiprināti retāk un bijuši “lētāki” nekā Latvijas pētnieku pētījumi. S. Šmīdlere spriež: Latvijā ir pārāk maz zinātnieku, kas spēj uzrakstīt atbilstošu projekta pieteikumu. Turklāt Latvijas iespējas lobēt savu zinātnieku intereses ES institūcijās esot pārāk niecīgas. Tāpēc grūti uzvarēt sīvajā konkurences cīņā.

Lai tiktu klāt ES makam, jāizmanto katra kaut mazākā spraudziņa. Tāpēc platformas veidotāji iecerējuši tikties ar bijušo finanšu ministru Andri Vilku, kurš tagad strādā Eiropas investīciju bankā, un, iespējams, saņemt no viņa kādus padomus, kā sekmīgāk iegrābties ES naudas lādē.

Jāpiebilst, ka nav iespējams cerēt, ka ES finanses un uzņēmēju naudisks atbalsts nosegs visas Latvijas zinātnes vajadzības. Ja rēķina valsts ieguldījumu pētniecībā, Latvija joprojām ir pēdējā vietā ES. Pat, ja ES finansēs Latvijas zinātnieku pētījumus, valstij būs tie jālīdzfinansē. Jau nākamgad šim mērķim būtu vajadzīgi 19 miljoni eiro no valsts budžeta. Valsts it kā gatava savu atbalstu sniegt, jo secināts: jo lielāks ir ieguldījums pētniecībā, jo lielāks ir valsts IKP uz vienu iedzīvotāju. Tomēr skaidrības, vai nākotnē valsts budžets tiešām būs dāsnāks pret pētniekiem, pagaidām nav. Ir gan plānots, ka laika posmā no 2013. līdz 2020. gadam finansiālajam ieguldījumam pētniecībā jāpalielinās 3,5 reizes: no 139,5 miljoniem eiro 2013. gadā līdz 500 miljoniem eiro 2020. gadā. Šis plāns gan nenozīmē, ka visu pusmiljardu eiro piešķirs valsts: 2020. gadā pat pusei pētniecības finansējuma būtu jānāk no uzņēmēju maka. “Ir jāceļ uzņēmēju motivācija ieguldīt naudu pētniecībā,” sacīja S. Šmīdlere, bet, kā to izdarīt, tā arī nepateica. Tas nokaitināja Ilgtspējas attīstības komisijas priekšsēdētāju, bijušo premjeri Laimdotu Straujumu, kura jautāja: “Kur Izglītības un zinātnes ministrijai ir skaidrs biznesa plāns finansējuma piesaistei no uzņēmējiem?”

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.