Mobilā versija
-0.8°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
1. februāris, 2012
Drukāt

Kā iegūt augstu zirņu ražu (1)

Foto - Gundega SkagaleFoto - Gundega Skagale

Organizējot augkopības nozari, laikus jādomā par pareizo kultūraugu šķirņu izvēli atbilstoši reālajai situācijai un iespējām, jāplāno nepieciešamā mēslojuma un augu aizsardzības līdzekļu sagāde, jāizvērtē augsnes, kurās pavasarī tiks sēti un stādīti dažādi kultūraugi. Droši vien daudzi savos tīrumos arī šogad sēs zirņus.

Tāpēc lietderīgi atgādināt atziņas, kas obligāti jāievēro, lai iegūtu augstas un kvalitatīvas sēklu vai zaļmasas ražas, jo to samazināšanās iemesli var būt ļoti dažādi – gan tādi, kas nav atkarīgi no cilvēka darbības (klimats), gan tādi, ko iespējams ietekmēt (šķirne, mēslojums, augu aizsardzība utt.).

 

 

Klimatiskie apstākļi

Zirņi ir mitrumprasīgi augi. Tas visvairāk nepieciešams augšanas pirmajā pusē – no dīgšanas līdz ziedēšanai un pākšu veidošanās sākumam. Visideālāk, ja mitruma nodrošinājums zirņiem veidojas vienmērīgi visā veģetācijas perioda garumā. Augšanas sākumā vēss laiks mazāk ietekmēs ražu, drīzāk tas ietekmēs veģetācijas perioda pagarināšanos. Ziedēšanas un sēklu ienākšanās laikā prasība pēc siltuma palielinās, bet pēc mitruma samazinās, un šādos apstākļos sēklas vienmērīgāk nogatavosies.

Palielināts nokrišņu daudzums šajā laikā pagarinās ziedēšanu un aizkavēs zirņu ienākšanos, veicinās slimību izplatību uz pākstīm un sēklām. Pārlieku mitrās vasarās iespējama arī sēklu sadīgšana pākstīs. Mazāk jutīgas pret palielinātu mitruma daudzumu ir agrīnās zirņu šķirnes, kas Latvijas apstākļos dod stabilākas ražas. Vēlīnās šķirnes no liekā mitruma cieš daudz vairāk. Zirņu sēklu raža ievērojami samazinās gados, kad zirņu ienākšanās laikā ir sauss un karsts laiks – tas paātrina zirņu nogatavošanos, tāpēc sēklas ir sīkas un neizlīdzinātas.

 

Augsnes veids

Zirņu audzēšanai nav piemērotas kūdras augsnes un purvainās minerālaugsnes, kas ir blīvas un smagas pēc granulometriskā sastāva, kā arī glejotas un ar augstu gruntsūdens līmeni. Mitruma trūkuma un pārlieka augsnes irdenuma dēļ zirņiem nepiemērotas ir arī smilts augsnes. Visās pārējās augsnēs zirņus var veiksmīgi audzēt, ja to iekultivēšanas pakāpe ir vismaz vidēja un vienlaikus tiek veikta arī zirņiem vēlamo (optimālo) agroķīmisko rādītāju nodrošināšana. Tātad augsnei ir jābūt labi aerētai (ja nepieciešams, veic zemaramkārtas irdināšanu apmēram 30–35 cm dziļumā) un ar biezu trūdvielu slāni (>25 cm).

 

Augsnes reakcija

Zirņu audzēšanai optimālā augsnes reakcija ir no 5,8 (vāji skāba) līdz 7 (neitrāla). Zirņi pieder pie kultūraugiem, kas ir jutīgi pret augsnes skābumu. Vēlamā augsnes reakcija ir no 6 līdz 7, turklāt tiek atzīts, ka zirņi labi padodas, ja ir neitrāla augsnes reakcija – no 6,8 līdz 7,4. Visas zirņu šķirnes nav vienādi jutīgas pret augsnes skābumu, piemēram, baltziedu šķirnes ir daudz jutīgākas nekā sārtziedu šķirnes.

 

Augu maiņa

Zirņu audzēšana bezmaiņas (vienā un tajā pašā laukā vairāk nekā trīs gadus) sējumos nav pieļaujama. LLU MPS Pēterlauki J. Rubeņa pētījumos konstatēts, ka bezmaiņas sējumā zirņu raža ir par 52% mazāka nekā atkārtotajā sējumā un par 56% mazāka nekā pēc labākajiem priekšaugiem.

Pākšaugus augsekā izvieto tā, lai tie nesekotu cits citam. Zirņiem vēlamais starplaiks ir 4–6 (pēc atsevišķu autoru uzskatiem, pat septiņi) gadi. Jāievēro, lai izvēlētajā laukā vismaz piecus gadus nebūtu audzēti arī tauriņzieži. Tas jādara, lai ierobežotu kaitēkļu un slimību ietekmi.

Ja tas nav iespējams un pēdējos piecos gados laukā tomēr ir bijuši tauriņzieži, pākšaugi ir jāaudzē mistros. Tas mazinās kaitēkļu ietekmi un citus ražas riskus.

Zirņu audzēšanai nederēs bijušās kultivētās ganības un āboliņa lauki. Mazāk iekoptās augsnēs piemērotāks priekšaugs zirņiem būs rušināmaugi (piemēram, kartupeļi), kam iestrādā organisko mēslojumu, bet iekoptās augsnēs – labības (ziemas rudzi). Ilgstoši uzskatīja, ka zirņus var audzēt pēc ziemāju labībām. Tomēr jaunākajos pētījumos Anglijā augu fizioloģijas pētnieki ir secinājuši, ka ziemas kviešu saknes izdala vielas (inhibitori), kas kavē vai pat pilnīgi pārtrauc pēc tiem audzējamo pākšaugu, tostarp arī zirņu, attīstību. Tātad audzēt zirņus pēc ziemas kviešiem nebūtu ieteicams, un acīmredzot šā fakta dēļ arī vasaras kviešus nevarēs uzskatīt par zirņu mistram piemērotu augu. Tomēr pētījumos Latvijā ir arī secināts, ka sējumu struktūrā, kur graudaugi pārsniedz 50%, starp labībām ir vēlams iekļaut zirņus.

 

Sējas biezība

Nākamais faktors, kas izšķirs zirņu ražas likteni, ir sēklas daudzums. Vairāk jābaidās no sabiezinātas sējas nekā no retākas, jo, stipri sabiezinot sējumu, ir daudz lielāks risks zaudēt ražu, jo augi cīnīsies savā starpā gan par sauli, gan gaismu, gan pieejamajām barības vielām un vairāk izstīdzēs. Šādos apstākļos augi gandrīz nemaz neveido pākstis. Bet, ja veido, tad vienu vai divas ar pāris sīkām sēklām. Sabiezinātos sējumos jūlijā mēdz parādīties pelēkā puve, kas inficē sējumus (5–60% inficētu augu). Retākā sējumā augi veidos vairāk pākšu ar labi attīstītām sēklām un pat zarosies. Tomēr pārāk retā sējumā arī samazināsies zirņu sēklu raža, jo sējumu vairāk pārņems nezāles. Turpretī normāli biezā sējumā katrs augs izauklēs vismaz 40–60 sēklas.

Zirņus pārtikai vai lopbarībai var sēt gan mistros, kas ir drošāk mūsu mainīgajos laika apstākļos, gan arī tīrsējā, ko praktizē tad, ja zirņiem paredzēta neliela platība.

Viena kvadrātmetra platībā audzējot tīrsējā, labi augs 100–120 augi. Izsējas norma vidēji uz vienu hektāru būs apmēram 180–220 kg – tas atkarīgs no sēklu rupjuma. Jo rupjākas sēklas, jo lielāka masa pēc svara būs jāsēj.

Mistra priekšrocība ir veldres negatīvās ietekmes mazināšanā uz ražu. Zirņi jāsēj mistros ar veldres izturīgām labību šķirnēm. Izvēloties balstauga šķirni, jāievēro saskanīgs attiecīgo mistra komponentu veģetācijas perioda garums. Gatavojot mistra maisījumu ar labībām, jāņem vērā, lai zirņi būtu 30–50% no kopējās masas svara (piemēram, sārtziedu zirņi ‘Vitra’ + mieži: 60–70 kg zirņu un 130–140 kg miežu uz 1 ha). Piemērotas ir visas miežu šķirnes, ko audzē Latvijā. Baltziedu zirņus, piemēram, ‘Lāsmu’ vai ‘Zaigu’, var audzēt gan ar auzām, gan miežiem. Šo šķirņu augi nav tik ļoti gari, tāpēc to daļa mistrā var būt lielāka – līdz pusei no kopējās sēklu masas svara (piemēram, 100 kg zirņu + 100 kg miežu vai auzu uz vienu ha). Ja audzēšanas mērķis ir zaļbarība, tad izsējas daudzums gan zirņiem, gan auzām jāpalielina par trešdaļu, pievienojot klāt 10–20 kg vasaras vīķu un 10 kg viengadīgās airenes uz vienu ha. Šajā gadījumā varēs pļaut un priecāties par biezu, sulīgu un ar proteīnu bagātu zaļbarību.

 

Šķirnes

Katru šķirni selekcionārs veido audzēšanai noteiktos ražošanas apstākļos. Tad arī parasti vislabāk izpaužas attiecīgās šķirnes genotipa iespējas augstu un stabilu ražu iegūšanā. Tāpēc viena un tā pati šķirne var būt ļoti augstražīga vienā augsnes un klimata zonā, bet mazražīga – citā augsnes un klimata zonā. Vispirms ieteicams izvēlēties Latvijā selekcionētās šķirnes, jo tās būs piemērotākas mainīgajam Latvijas klimatam, augsnes veidam, barības vielu saturam un līmenim tajā. Ja nav šādas iespējas, tad jāizvēlas tāda šķirne, kas selekcionēta Latvijas situācijai atbilstošos agroklimatiskajos apstākļos vai dabas zonā, turklāt pirms tam ir arī mūsu agroklimatiskajos apstākļos pārbaudīta un izvērtēta ne mazāk kā trīs gadus.

Šķirņu izvēle ir viens no faktoriem, kas ievērojami ietekmē ne tikai ražas lielumu, bet arī tās kvalitāti.

Tāpat kā jebkuram kultūraugam arī zirņu šķirnes ataudzējumam ir svarīga nozīme, jo jebkura šķirne laika gaitā zaudē savas raksturīgās īpašības (ģenētisko īpatnību, agrotehnikas, klimata u. c. faktoru dēļ), ja netiek realizēti nepieciešamie vajadzīgie sēklkopības pasākumi (atlase, vērtēšanas ieteikumi, normatīvi utt.), kas saistīti ar šķirnes atšķirības, viendabīguma un pazīmju stabilitātes nodrošināšanu.

Sēklas materiāla izvēle ir svarīga, lai būtu labs gala rezultāts. Veselīgs un kvalitatīvs sēklas materiāls nodrošina labu sējuma sadīgšanu, ierobežo izretināšanās risku.

 

Mēslojums

No dīgšanas līdz ziedēšanas sākumam zirņi no augsnes patērē apmēram 30–38% slāpekļa, 60–64% fosfora un 40–53% kālija.

Zirņi spēj saistīt gaisa slāpekli, pateicoties simbiozei ar gumiņu baktērijām, kas mitinās uz augu saknēm. Tomēr zirņu dīgšanas laikā un augšanas sākumā ar organisko vielu nabadzīgās augsnēs (<1,5%) slāpekļa mēslojums būs nepieciešams (15–30 kg/ha); augsnēs ar zemu iekultivēšanas pakāpi (vāju un zem vidējās), ja priekš­augam nav lietoti, var iestrādāt labi sadalījušos kūtsmēslus 15–20 t/ha. Slāpekļa mēslojuma normas koriģē, ņemot vērā priekš­augu ietekmi. Ja par pākšaugu priekšaugiem ir bijuši ar kūtsmēsliem mēsloti kartupeļi vai sakņaugi, N mēslojumu var samazināt par 10 kg/ha. Iekultivētās augsnēs ar pietiekamu organiskās vielas nodrošinājumu (no >1,5% smilts līdz >3% māla augsnēs) slāpekļa minerālmēslu un kūtsmēslu lietošana nav vajadzīga. Ļoti aukstā un mitrā pavasarī tīrumā, kur sen nav lietoti kūtsmēsli, ieteicams lietot kompleksos minerālmēslus NPK 6–26–30 ar devu 200–300 kg/ha.

Ar slāpekļa mēslojumu zirņiem jābūt uzmanīgiem, jo, pārdozējot augsnes un minerālā slāpekļa kopējo pieejamo daudzumu, zirņi attīstīsies spēcīgi, veidos garu augumu, maz ziedēs, veldrēsies, būs slimību jutīgāki un ievērojami samazināsies iegūstamā sēklu raža. Fosfora mēslojuma norma ir 50–80 kg/ha, kālija – 90–120 kg/ha.

Visos gadījumos vēlams zirņu sēklas sējas dienā apstrādāt ar gumiņbaktērijām – nitragīnu (20 g uz 10 kg sēklu), jo zirņu dīgšanas laikā augsnē esošās gumiņbaktērijas vēl ir mazaktīvas, turklāt laukos, kur augsne paskābinās, gumiņbaktēriju aktivitāte un darbības efektivitāte samazinās. Apstrādājot zirņu sēklas ar gumiņbaktērijām, iespējams zirņu sēklu ražu paaugstināt par 0,2–0,4 t/ha. Gumiņbaktēriju darbībai tāpat kā pašiem zirņiem ir nepieciešams arī fosfors un kālijs.

Sēklu ieguvē svarīga nozīme ir mikroelementiem: boram (lieto borskābi 30 g uz 100 kg sēklu), molibdēnam (lieto amonija molibdātu 40 g uz 100 kg sēklu). Mikroelementu deficītu zirņiem var novērst, lietojot tos kā ārpussakņu mēslojumu, izsmidzinot uz augiem tvertnes maisījumā reizē ar kādu no augu aizsardzībā lietotajiem herbicīdiem, insekticīdiem vai atsevišķi.

 

Sējas laiks

Sējas termiņš – kā trāpīt vispareizākajā? Sēklu iegūšanai zirņus sēj pēc iespējas agri (Latvijā, ja atļauj klimatiskie apstākļi, zirņus sēj jau aprīļa 2.–3. dekādē), kad augsne sasniegusi fizikālo strādāšanas gatavību, bet zaļmasas ieguvei (zaļbarībai, skābbarībai, skābsienam) var sēt arī vēlāk un vairākos termiņos atbilstoši zaļmasas iegūšanas nepieciešamībai. Agrajā sējā zirņi sadīgšanai labi izmanto mitruma rezervi, kas uzkrājusies augsnē rudens un ziemas periodā. Zirņu uzbriešanai un dīgšanai nepieciešamais mitruma daudzums ir 100–120% no masas.

Jo intensīvākas un produktīvākas šķirnes, jo vairāk nepieciešams lietot dažādus augu aizsardzības pasākumus nezāļu, slimību un kaitēkļu ierobežošanai.

 

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

Draugiem Facebook Twitter Google+