Kā iekasēt maksu par saturu internetā? 0
Apzinoties, ka savu darbu internetā nebūs iespējams finansēt tikai no reklāmas ienākumiem, arvien vairāk izdevniecības visā pasaulē meklē veidus, kā par savu saturu internetā iekasēt samaksu.
Līdz šim to ir traucējis ne bez pašu izdevēju vainas izveidojies sabiedrības ieradums, ka ziņām internetā ir jābūt bezmaksas un bažas, ka, ja kāds medijs par savu saturu prasīs samaksu, tad būs daudzi citi, kas ziņu plūsmu piedāvās bezmaksas. Ziņas un dažāds saturs par brīvu internetā būs vienmēr. Jautājums ir, vai medijiem arī nākotnē būs iespējams izveidot kvalitatīvu žurnālistikas piedāvājumu un spēt to finansēt.
Kā salīdzina “The Guardian” žurnālists Maikls Volfs (Michael Wolff), tad, ja drukātam medijam reklāmās ir iespējams ieņemt 100 dolārus, tad internetā tie jau ir līdzvērtīgi 10 dolāriem, savukārt mobilajos telefonos vairs tikai 1 dolārs. Ja daudzi mobilos telefonus uzskata par nākotnes ziņu iegūšanas platformu numur viens, tad ļoti strauji pienāks laiks, kad medijiem vien uz reklāmas ienākumiem paļauties vairs nebūs iespējams.
Ja pirms diviem gadiem izdevēji visā pasaulē vēl uzdeva jautājumus, vai viņiem ir jāiekasē samaksa par saturu internetā, tad šobrīd lielākā daļa izdevēju par to vairs nešaubās. Aktuālais jautājums ir, kā lasītājus pārvērst klientos un atrast veidus, kā no viņiem iekasēt samaksu. Izdevēji ir tikuši pāri arī bažām, ka saturs internetā, kas pieejams mazākam, bet maksājošam lietotāju skaitam samazinās reklāmas ienākumus. Arī reklāmdevēji apzinās, ka interneta lietotāji, kas jau ir atvēruši savus maciņus, ir daudz vērtīgāka mērķauditorija, nekā tie, kuri visu vēlas tikai par brīvu.
Slovākijas deviņi lielākie izdevēji spēra salīdzinoši radikālu soli, kopīgi vienojoties par vienu sistēmu un visu savu interneta mediju saturu piedāvājot tikai par samaksu. Klientiem par 3,90 eiro mēnesī ir iespējams saņemt pieeju lielāko deviņu izdevēju 34 interneta mediju saturam. Šo sistēmu nodrošina uzņēmums “Piano Media”, kas nu jau savu darbību ir izvērsis arī Slovēnijā, kur par pieeju lielāko interneta mediju saturam ir jāmaksā pieci eiro mēnesī. “Piano Media” sistēmas ienākumi sadalās sekojoši: 40% medijam, kurš piesaista maksas klientu, 30% sadalās visiem medijiem sistēmā atkarībā no laika, ko klients pavada katrā medijā, savukārt 30% saņem pakalpojuma sniedzējs.
Apsveicami ir tas, ka visas iesaistītās puses ir sapratušas, ka pirmo gadu mērķis nav sasniegt lielus ienākumus, bet gan lauzt savas valsts iedzīvotāju stereotipus un pakāpeniski tos radināt pie maksāšanas par saturu internetā. Kā norāda “Piano Media” vadītājs Tomass Bella (Tomáš Bella), tad uzņēmums šobrīd veic tirgus izpēti par iespēju paplašināt savu darbību arī citās valstīs, arī Baltijā. Lai uzsāktu maksas sistēmas ieviešanu vairākumā valstu, vēlams, lai sistēmā piedalās vismaz trīs līdz seši izdevēji.
Latvijā līdzīga mēroga mēģinājumi vēl nav notikuši. Jau sen tiek mēģināts mikromaksājumu modelis, bet satura mediju vidē tas ir izgāzies. Ne www.news.lv, ne pašas avīzes vai žurnāli, savās mājas lapās par maksu piedāvājot PDF versiju, ar šiem ienākumiem nevar dot pienācīgu pienesumu mediju redakciju uzturēšanā.
Latvijā arvien vairāk tiek izplatīta iespēja bezmaksas lasīt e-versiju drukātā medija abonentiem, kā to dara avīze “Dienas Bizness” vai žurnāls “Ir”. Šis arī pasaulē ir visizplatītākais veids, kā rīkoties, lai nezaudētu maksas klientus – drukātā medija vietā piedāvāt tiem medija saturu viņiem vēlamā formā.
Savukārt daudzi citi mediji Latvijā, bet jo īpaši reģionālās avīzes joprojām nav pieņēmušas lēmumu par savu nākotnes ceļu. Rezultātā viņi pakļauj sevi auditorijas samazinājumam demogrāfisku iemeslu dēļ, kas nemainot stratēģiju, agri vai vēlu novedīs pie medija likvidēšanas.
Ir jāapzinās, ka lasītāji tā īsti nekad nav maksājuši par ziņām, bet gan par platformu – avīzes vai citā formā, kas nodrošina pieeju informācijai. Arī šobrīd iedzīvotāji labprāt turpina maksāt par informācijas saņemšanas un komunikācijas platformām – internetu, kabeļtelevīziju vai mobiliem sakariem. Ja vairāki izdevēji vienojas par jaunas un kvalitatīvas satura pieejas platformas izveidošanu interneta vidē, kur par godīgu samaksu iespējams piekļūt ērti pārskatāmai informācijā sev vēlamā veidā un laikā, tad tas varētu būt ceļš, kā vismaz piedāvāt lietotājiem izvēli – meklēt sev vēlamo lasāmvielu visā atlikušajā informācijas plūsmā, vai tomēr izvēlēties ērtumu, samaksājot 2 – 5 latus mēnesī, saņemt pieeju sev interesējošam kvalitatīvam saturam.
Protams, ar nosacījumu, ka satura ražotāji spētu aizsargāt sava satura autortiesības un nepieļautu tā bezmaksas izplatīšanu. Tā noteikti nebūtu panaceja, kas atrisinātu visas izdevēju problēmas, bet tas būtu ceļš, lai pakāpeniski radinātu pie domas, ka par kvalitāti ir jāmaksā. Arī internetā.
