Mobilā versija
-3.1°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
16. septembris, 2014
Drukāt

Kā ieķeras nadziņš

Foto - Jānis DeinatsFoto - Jānis Deinats

Iestudējums “Tumsas vara” Jaunajā Rīgas teātrī vaicā: kā cilvēki var nonākt līdz tik dziļai degradācijai?

Tikpat nesaprotams kā kosmoss man ir cilvēks – redzot ārējas cēloņsakarības, it kā saprotot cilvēka rīcības iemeslus, tik un tā netverams ir tas brīdis, kad cilvēks nonāk iracionālu instinktu varā, kad – kā Ļeva Tolstoja lugā – tumsa ierij cilvēku. Kopš 1886. gada, kad Ļ. Tolstojs katorgā apciemoja kādu Jefremu Koloskovu un uzklausīja viņa atzīšanos, kas pārtapa lugā “Tumsības vara”, pagājis vairāk nekā simt gadu, bet ar nemieru un nelabuma sajūtu jāapzinās, ka cilvēka mežonība nav mazinājusies. Alkatība, iekāre, gļēvulība ir nepārejoša cilvēka izvēle, nemainīga cīņa cilvēkā pašā.

Jaunā Rīgas teātra iestudējumu skatoties, atmiņā nāk gan Emīla Zolā “Terēza Rakēna”, gan Blaumaņa “Raudupiete”, gan A. Zvjaginceva filma “Jeļena”. Ļ. Tolstoja lugā spēcīgs 19. gadsimta literatūras iespaids, naturālisma ietekme un uzskats, ka videi ir noteicoša ietekme uz cilvēka dzīvi – apkārt esošā māņticība, instinktu nesavaldīšana dzemdē arvien jaunus un jaunus tumsoņas. Tulas guberņas ļautiņus Tolstojs tēlojis naturālistiski, bet ar jūtamu kariķējumu, māņticības, aprobežotības pārspīlējumu. Zīmogu atstājusi arī Tolstoja laikā kultivētā attieksme pret sievieti kā nelīdzvērtīgu cilvēku, kas iemieso iedzimto grēku, nav spējīga uz grēku nožēlu un atsakās no atbildības par izdarīto. Atvaļinātais zaldāts un alkoholiķis (Vilis Daudziņš) izvērš veselu tirādi par tumsonīgajiem cilvēkiem un pusaugu meitenei (patīkami dabisks ir Alises Danovskas Aņutkas tēls) iestāsta, ka sievietes tādas staigājošas vistas vien ir, augstāka lidojuma viņas dzīvē nebūs nekad. Tālab tieši vīrietim lugā dota cēlā iespēja izpirkt vainu (diez Ivara Krasta vizuālais kalsnais tēls ar garajiem matiem, kas atgādina mākslas darbos attēloto Kristu, tāds veidots nejauši?). Taču Guna Zariņa ir iespaidīgs savas lomas advokāts, jūtas un emocijas stiprākas par pašu, viņa burtiski “iet pāri līķiem”, bet atļauj arī Aņisjai šausminošas apskaidrības brīdi.

Gata Šmita iestudējums saglabā estētisku distanci ar etnogrāfiski veidotās scenogrāfijas, kostīmu, grima un aktieru spēles veida palīdzību, citādi šo stāstu būtu neiespējami skatīties. Distanci rada arī skatuves strādnieki, kas veic pārbūves starp cēlieniem, bet tas acīmredzot tāpēc, ka nav atrasts cits tehniskais risinājums. Šaura, tumša būdiņa, melni nokvēpušas sienas un griesti, kas zemu gulstas virs telpas kā vāks, vecticībniekiem raksturīgā baltā krāsns ar mūrīti – viņu dzīves centrs, ikonu stūrītis, daži etnogrāfiski darbarīki, sadzīves priekšmeti (scenogrāfs Rūdolfs Bekičs). Kostīmu māksliniece Keita sarīkojusi modes skati krievu stilā: izšūtas blūzes, krekli un sarafāni, bārkstaini lakati, bagātīgas ziemas drēbju kārtas, netīri kājauti, pinkainas parūkas.

Sākumā stāsts attīstās traģikomiski, ansamblis spēlē košus raksturus, bet lielā konkrētībā, nepārvēršot tos karikatūrā. Aktieri atraduši atšķirīgus tēlus pēc daudzajiem iepriekš bagātīgi spēlētajiem vecīšiem. Izrādei sākoties, kaislību temperatūra jau uzkāpusi virs vidusmēra. Jau pirmajā ainā Gunas Zariņas Aņisja kaist un kvēlo kā tā krāsns, uz kuras, krēpaini klepodams, vārtās netīkamais vecis – viņas vīrs (Gundaram Āboliņam izrādē nākas ilgi un mokoši mirt). Kad pret stenderi laiski, ar smīnu lūpu kaktiņos atgāžas kalps Ņikita (Ivars Krasts), skaidrs, ka Aņisja ir uz posta takas. Viņu maģiski pievelk glītais, sieviešu uzmanības pārlutinātais un gados jaunākais puisis, un viņa aizmirst ik reizi, kad viņš to ir sāpinājis, viņa kūst laimē no tā vien, ka tiek uzrunāta. Aņisja nonāk tādā kaislības atkarībā, kur nekādi ilgstoši kompromisi nav iespējami. Ne jau uzreiz, ne bez bailēm un pretestības Aņisja iekrīt Ņikitas mātes Matrjonas pasviestajos tīklos (Baiba Broka ar teatrālu virtuozitāti un sardonisku prātu radījusi racionālu, monolītu monstru gādīgas mammiņas izskatā) un savāra vīram indes tējiņas. Pēc Pjotra nāves patriarhālā kārtība ātri izvirst, Ņikita dzer un notērē mantojuma naudu, paved prātā pavājo Aņisjas pameitu (Ingas Tropas Akuļina veidota rafinētāk – maza bērna prāts lempīgā jaunas sievietes ķermenī, kas cilvēkiem dažkārt redz cauri kā rentgens), sit un pazemo sievu. Ārā spelgonis, bet būdiņā – smags uzdzīves tvans. Rit drūmas dzīres trijatā, līdz kamēr jānovāc dzīru auglis – Akuļinas jaundzimušais. Izrāde pavēršas traģēdijas virzienā, nāk paģiraina atmošanās. Izrādes centrs no Aņisjas pārsviežas pie Ņikitas, kurš (līdz galam tam vēl nevar noticēt) no bezgribas dreifētāja pārvēršas par atbildīgu cilvēcisku būtni. Klaus­trofobisko atmosfēru pastiprina melnās telpas sienas, kas spiežas aktieriem virsū – netieša norāde uz Ņikitas iekšējām mokām.

Svecītes pie ikonām deg dienu un nakti, krusti tiek mesti vairākas reizes dienā, tad kā cilvēki var nonākt līdz tik dziļai degradācijai? Nepatīk kategoriskas atbildes, bet, iespējams, tā ir dzīve bez atskaites punkta. Izņēmums ir Ģirta Krūmiņa Akims (mazs šedevrs) – dziļi ticīgs cilvēks, kas netīksmē novēršas no dēla “veiksmīgās karjeras” saimnieces gultā, bet viņš ir galējas askēzes piemērs, reliģiskas eks­tāzes un eksaltācijas meklētājs, tāds svētais vientiesis, par kādu var kļūt tikai retais. Par vecticībnieku grēku nožēlniekiem ir anekdote: pats lielākais grēks vecticībniekiem ir pīpēšana, par slepkavību batjuška saka – Dievs piedos, bet par to, ka pīpēji – nekad! Lielākais ikdienas darbs ir apzināties ļaunumu un patiesi nožēlot. Bez asarainas vaimanāšanas “ko man nodarījuši!”, bez eksaltācijas un mehāniskas krustu mešanas. Kad Ņikita apsēžas uz soliņa pirms ceļa uz katorgu, nāk prātā kāda rabīna nesen lasītā intervijā teiktais: “Šī pasaule ir sliktākā no visām, kādas var būt, taču tai joprojām ir cerība.”

VĒRTĒJUMS


Režija: 4,5

Aktierspēle: 5

Scenogrāfija, kostīmi: 4

Maksimālais vērtējums – 5

Jaunā Rīgas teātra iestudējums “Tumsas vara” 


Ļeva Tolstoja 1886. gadā sarakstītā luga balstīta uz Tulas guberņas tiesas krimināllietu par kāda zemnieka izdarīto noziegumu.

Režisors: Gatis Šmits, scenogrāfs: Rūdolfs Bekičs, kostīmu māksliniece: Keita.

Lomās: Ivars Krasts, Guna Zariņa, Gundars Āboliņš, Inga Tropa, Alise Danovska, Ģirts Krūmiņš, Baiba Broka, Vilis Daudziņš, Jana Čivžele un Sandra Kļaviņa.

Tuvākās izrādes: 21. un 22. oktobrī.

Vārds skatītājiem


Armands Kalniņš, Alberta koledžas studiju programmu direktors, lektors: “Izrāde rada pretunīgu, bet kopumā spēcīgu iespaidu. Lieliska iecere, vairāki savdabīgi un rūpīgi aktieru tēlojumi (B. Broka, I.Tropa), satraucošs sižets. Vietumis gan pietrūkst dinamikas. Uzbūvēta gudra, asprātīga un emocionāli pārliecinoša izrāde, kurai vēl jāsāk pilnvērtīgi funkcionēt. Ļoti vērtīgi, ka izteikti krievisku sižetu mēģināts pārradīt, saglabājot gan tā nacionālās iezīmes, gan tuvinot latviešu skatītāju uztverei.”

Luīze Eglīte, 12. klases skolniece: “Izrāde aizrāva, jo mazliet atgādināja Blaumaņa noveles – tikai citā kultūrā. Kopumā laba līmeņa izrāde par sarežģītiem likteņa pavērsieniem, no kuriem nevari izvairīties, cilvēku dažādajām dabām un to, kā piedot sev un citiem. Literatūras klasika, kura parādīta sabiedrībai ar cieņu un iedvesmu. Vērtība.”

Līna Pētersone, studente: “Ļeva Tolstoja skarbā un smeldzīgā luga Gata Šmita režijā uzrunā ar savu tiešumu un liek aizdomāties par arī mūsdienās tik aktuālo katra cilvēka cīņu ar saviem iekšējiem dēmoniem kā arī par to, cik liela var būt cena par padošanos kārdinājumiem un paša dārgākā – cilvēcības – zaudēšanu. Lugas smago sižetu izcili izspēlē lieliskais aktieru ansamblis – īpaši gribētos izcelt Gunas Zariņas, Ģirta Krūmiņa un Viļa Daudziņa izjusto tēlojumu. Rūdolfa Bekiča scenogrāfija kalpo par ļoti organisku fonu lugas visnotaļ sarežģītajam sižetam; tēlu attiecību dinamiku vēl vairāk paspilgtina arī pārdomātais aktieru grims un Keitas radītie kolorītie tērpi.”

IEVA GRŽIBOVSKA

Pievienot komentāru

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+