Mobilā versija
-0.3°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
12. oktobris, 2016
Drukāt

Kā igauņi Nacionālo muzeju par pašu naudu uzcēla

Igaunijas Nacionālā muzeja ēka ir izaugusi starp zemi un debesīm. Foto - Valda Kalniņa/EPAIgaunijas Nacionālā muzeja ēka ir izaugusi starp zemi un debesīm. Foto - Valda Kalniņa/EPA

Visi 75 miljoni – no budžeta

Nupat, 29. septembrī, Tartu tika atklāts, pašu igauņu vārdiem runājot, viens no lielākajiem un modernākajiem muzejiem pasaulē – Igaunijas Nacionālais muzejs. Neapšaubāmi, šis ir liels kultūras dzīves notikums arī Latvijas iedzīvotājiem. Mūsu pašlepnuma stiprināšanai piebildīšu, ka igauņu muzeja priekštecis ir Baltijas vecākais muzejs – Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs, kurš dibināts jau 1773. gadā. Savukārt jaunā muzeja goda plāksnes sarakstā ir Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs, Nacionālais valsts arhīvs, Latvijas Nacionālā bibliotēka, Latvijas Universitātes akadēmiskā bibliotēka. Var jau būt, ka igauņu pragmatiskais nolūks ir bijis piesaistīt latviešu tūristus – senā universitātes pilsēta atrodas gandrīz vidū starp Rīgu un Tallinu – 200 kilometru līdz Igaunijas galvaspilsētai un tikai mazliet vairāk – 250 km – līdz Latvijas galvaspilsētai.

Muzeja būvniecība ir bijis pats dārgākais neatkarīgās Igaunijas kultūras projekts, un iesākumā celtniecības finansējuma atrašana virzījās lēni. Vairākkārt tika mēģināts piesaistīt dažādus Eiropas fondus, uzsverot, ka muzejs kļūs par nozīmīgu ieguldījumu Eiropas tūrisma infrastruktūrā, taču iespējamie finansētāji uzskatīja, ka projekts ir nozīmīgs tikai pašai Igaunijai. Galu galā visi 75 miljoni eiro ir Igaunijas valsts budžeta līdzekļi (Igaunijā 3,5% nodokļu ieņēmumu no tabakas un alkohola, kā arī 43% no azartspēļu nodokļu ieņēmumiem tiek novirzīti Kultūrkapitāla fondam, kas finansē arī kultūras un sporta projektus).

Mazo tautu 
polārā nakts

Pirmais iespaids par ēku ir grandiozs. Kopumā būve ir 355 metrus gara, ekspozīciju un pārējo telpu kopējā platība ir 34 tūkstoši kvadrātmetru. Rudenīgajā atklāšanas dienā liekas, ka ēka lauka vidū kā sens akmens laikmeta krāvums ir izaugusi no zemes un stiepjas bezgalībā. Reti ir nācies redzēt lielu celtni tik organiski iekļaujamies dabā. Mūsdienīgā arhitektūra turpina sarkanās armijas kara lidmašīnu skrejceļu, tādējādi atgādinot par Igaunijas smago pagātni, taču nomācošais asfalta skrejceļš aizved neatkarīgās Igaunijas telpas spēkā un gaismā. Vēlāk domājot, vienīgais salīdzinājums, kurš nāk prātā, ir Helsinku klinšu baznīca (Temppeliaukio), kuras telpa ir izkalta klintī.

Protams, visa muzeja apkārtne vēl atgādina par pavisam nesenajiem būvdarbiem. Paši tā darbinieki ironiski uzsvēra, ka esot pietrūcis viens gads laika un viens miljons eiro, lai muzejs tik tiešām būtu pabeigts. Pamanīju arī kādu vecu kundzi ar spieķi, kura tikai ar grūtībām varēja nokļūt lejā pa kāpnēm, kas veda uz bijušo Rādi muižas parku. Vēlāk igauņu arhitekts Ilmars Valdurs “Kultūrzīmēm”precizēja, ka muzejs esot īpaši pielāgots personām ar īpašām vajadzībām, kā piemēru ņemot Viktorijas un Alberta muzeja pieredzi Londonā. Cerams, ka kāpnes ir tikai viens no vēl nepabeigtajiem darbiem.

Runājot par muzeja saturu, jāatzīst, ka igauņi tik tiešām ir strādājuši ar vērienu. Pagrabstāva ekspozīcijā “Uurali kaja/ Urālu atbalss” ir gadu desmitos savāktas liecības par mazajām somugru tautām, ieskaitot mūsu pašu lībiešus, no kurām daļa izzudusi, daļa vēl “drusku” dzīva, atrodoties lielākoties Krievijas impērijā. Pagrabstāva tumsas balsis, sasaucoties ar mazo tautu bieži pieredzēto polāro nakti, uzrunāja ļoti spēcīgi.

Pirmā stāva ekspozīcija “Kohtumised/Sastapšanās” ir sadalīta vienpadsmit daļās, kuras vēsta ikdienišķus, mākslinieciskus un iespējami precīzus stāstus par Igaunijas vēsturi no mūsdienām līdz pat akmens laikmetam. Varētu nepietikt arī ar vienu dienu, lai visu apskatītu. Muzejā ir ietverts iztēli rosinošs stāsts par tautu – arheoloģija, etnogrāfija, māksla, sadzīve pēdējā gadu simteņa laikā. Protams, īpaši jāuzsver mūsdienu tehnikas iespējas, daudzviet muzeja stāsti kļūst par gandrīz reāliem dialogiem. Paredzēts, ka, tuvojoties stendam ar biļetes digitālo lietotni, stenda informācija “runās”apmeklētāja dzimtajā valodā. Par to gan “Kultūrzīmes” vēl nevarēja pārliecināties, jo atklāšanas dienā – varbūt igauņu pašlepnuma apliecināšanai – gandrīz visi teksti bija tikai igauņu valodā.

Naudu grasās 
pelnīt paši

Turpmākajā laikā muzejs cer sagaidīt ap 200 tūkstošu apmeklētāju gadā, un biļetes pilna cena ir 12 eiro. Salīdzinājumam – mūsu Nacionālā mākslas muzeja apmeklējuma cena ir uz pusi mazāka, savukārt Helsinkos Somijā tā ir tāda pati kā Igaunijā (vidējā darba alga gan ir atšķirīga). Muzeja cenu politika neapšaubāmi ir finansiāli pamatota, jo muzeja administrācija paredzējusi lielu daļu apsaimniekošanas līdzekļu nopelnīt saviem spēkiem. Plašās telpas, arī kinozāli, iespējams izīrēt konferencēm un festivāliem. Līdz šim igauņi ir bijuši vieni no aktīvākajiem muzeju apmeklētājiem Eiropā – ikviens vidēji trīs reizes gadā apmeklējis kādu no līdzšinējiem muzejiem. Igaunijas Nacionālā muzeja apmeklējumu ir paredzēts iekļaut vispārizglītojošo skolu programmās.

Droši vien mums, latviešiem, šajā saistībā atkal būs jāizjūt mūžīgā, cerams, baltā skaudība par igauņu sasniegumiem. Latvijas Fiskālās disciplīnas padomes priekšsēdētājs Jānis Platais gan nupat, pagājušajā nedēļā, aicināja apdomāt valsts budžeta sadalījumu, kur Latvijai esot otrs lielākais budžeta izdevumu īpatsvars kultūrai Eiropā, atpaliekot tikai no Igaunijas kultūras finansējuma. Starp citu, Igaunijā budžeta izdevumi veselībai esot vēl lielāki nekā Latvijai. Nezin kur viņi to naudu ņem? Arī valsts aizsardzībai igauņi taču tērē vairāk…

 

 

Igaunijas ceļš līdz Nacionālajam muzejam

Pirmās idejas par to aizsākās 1869. gadā Igaunijas pirmajos Dziesmu svētkos; lēmums par muzeja dibināšanu tika pieņemts 1909. gadā, un no 1922. līdz 1944. gadam tā ekspozīcija atradās Rādi muižā Tartu pievārtē, kuru 1940. gadā pārņēma Sarkanās armijas kara aviācijas bāze.

1944. gadā ēku sabombardēja, un visu padomju okupācijas laiku tautas muzeja ekspozīcija bija izkaisīta pa dažādām pielāgotām celtnēm.

1995. gadā Igaunijas valdība nolēma, ka nepieciešama pastāvīga muzeja ēka un 1996. gadā iemūrēja tās pamatakmeni.

2006. gadā notika starptautisks arhitektūras konkurss, kurā 108 projektu konkurencē uzvarēja Parīzes arhitektu birojs “DGT”.

Muzeja ēkas projekts bija pirmais triju jaunu pasaules arhitektu – Dena Dorela, Linas Gotmē un Cujosi Tane – kopdarbs. Lai arī iesākumā tas izsauca daudzus strīdus, tagad muzeja ēka ir ieguvusi gandrīz nedalītu pozitīvu vērtējumu pasaules mākslas telpā.

Pievienot komentāru

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+