Praktiski
Manas tiesības

Kā izdevīgāk – dāvināt vai novēlēt savu īpašumu bērniem? Plašs dažādu gadījumu skaidrojums 0

Foto-Shutterstock

Jautā lasītājs:
Ja man pieder vai nu dzīvoklis, vai māja, zeme vai cits vērtīgs īpašums, kā būtu finansiāli izdevīgāk noformēt to pāreju bērniem – dāvinot vai novēlot ar testamentu?

Konsultē Latvijas Zvērinātu notāru padomes priekšsēdētāja Sandra Stīpniece.

Es ieteiktu pirmkārt vērtēt nevis finansiālo izdevīgumu, bet gan saprast paša vēlmes un juridisko atšķirību starp dāvinājumu un pēdējās gribas rīkojumu, kā arī izlemt, kas ir izdevīgāk pašam īpašniekam – mantu novēlēt, dāvināt vai arī nedarīt neko. Izmaksu jautājums, protams, ir svarīgs, bet juridiskā drošība būtu liekama priekšplānā.

Pamatatšķirība – testamentu citiem vārdiem sauc arī par pēdējās gribas rīkojumu. Tas nozīmē, ka, taisot testamentu, cilvēks (testators) nosaka mantinieku loku, kuri pēc viņa nāves varēs saņemt viņam piederējušo mantu (jeb mantojumu). Pēc 2014.gada 1.jūlija ir stājies spēkā jauns normatīvs regulējums. Pamatojoties uz to, iespējami šādi testamenti:

* Publiskais testaments (apliecināts pie notāra vai bāriņtiesā). Publiska testamenta īstumu nodrošina amatpersonas klātbūtne pie tā sastādīšanas. Testamenta liecinieki vairs nav nepieciešami, bet, protams, nav aizliegts tos pieaicināt, ja testators tā vēlas.

* Privāts testaments, kuru testators pats ar savu roku uzrakstījis un parakstījis. Šādu privātu testamentu var nodot notāram vai bāriņtiesai glabāšanai, tad tas iegūst publiska testamenta spēku (vairs nevar izteikt šaubas par šā testamenta īstumu). Tomēr testamenta nodošana glabāšana nenovērš testamenta iekšējos trūkumus, jo notāram to iesniedz slēgtā aploksnē un notārs šajā gadījumā nekonsultē testatoru par testamenta satura atbilstību likumam.

Privāta testamenta īstums tiek nodrošināts ar to, ka viss testamenta teksts ir jāuzraksta testatoram pašrocīgi. Nederēs testaments, kas rakstīts ar datoru vai kuru testatora vietā uzrakstījusi kāda cita persona. Jāņem vērā, ka privāta testamenta īstums, tajā skaitā testatora rīcībspēja un izteiktie novēlējumi, pēc testatora nāves var tikt apstrīdēts tiesā. Te būtu jāatceras tas, ka šodien mēs vairs gandrīz neko ar roku nerakstām. Laiks, kad cilvēki sazinājās ar pašrocīgi rakstītu vēstuļu un zīmīšu palīdzību, ir jau pagātne. Tādēļ tiem, kas testamentu sastādīs privātā kārtā, iesakāms nodrošināties arī ar citiem sava rokraksta paraugiem, lai strīda gadījumā ekspertam būtu iespējams konstatēt testamenta īstumu.

Testators savu pēdējās gribas rīkojumu – testamentu – var atsaukt vai izmainīt jebkurā laikā, nesaskaņojot ar ieceltajiem mantiniekiem.

* Jāpiemin vēl viens pēdējās gribas rīkojuma veids – mantojuma līgums. Tas ir obligāti jāapliecina pie notāra, un pie tā noslēgšanas piedalās gan mantojuma atstājējs, gan nākamais mantinieks. Mantojuma līgumu nevar vienpusēji atcelt vai izmainīt. To var darīt, tikai savstarpēji vienojoties. Ja vienošanās nav iespējama, tad tiesas ceļā.

Lai saņemtu mantojumu, pēc mantojuma atstājēja nāves mantiniekiem ir jāvēršas pie notāra, jānokārto mantojuma lieta, jāsaņem mantojuma apliecība un tikai tad var kļūt par novēlētās mantas īpašnieku. Līdzīgs process jāiziet arī gadījumā, ja pēdējās gribas rīkojuma nav – bērni ir likumiskie mantinieki un mantojumu saņems vienādās daļās. Jāatceras, ka kopā ar bērniem manto arī laulātais. Laulātais saņem bērna daļu, ja gribu mantot izteikušo bērnu skaits ir mazāks par četriem, bet, ja gribu mantot izteikušo bērnu skaits ir četri vai vairāk, — ceturto daļu.

* Dāvinājuma līgums ietver sevī īpašuma tiesību pāreju. Noslēdzot dāvinājuma līgumu un iereģistrējot to zemesgrāmatā, par nekustamā īpašuma īpašnieku kļūst apdāvinātais. Tas, ko vecākā gadagājuma cilvēki ne vienmēr līdz galam izprot, kad nāk noformēt dāvinājuma līgumu, — uzdāvinot savu māju vai dzīvokli bērniem, viņi vairs nav tā īpašnieki un vairs nevar rīkoties ar uzdāvināto mantu pēc saviem ieskatiem. Jāatceras, ka pēc dāvinājuma līguma parakstīšanas no tā atkāpties vairs nevarēs un visas savstarpējās pretenzijas būs iespējams risināt tikai un vienīgi tiesas ceļā.

Lai nodrošinātu dāvinātāja intereses, var ieteikt dāvinājuma līgumu noslēgt, pielīgstot dāvinātājam dzīvokļa tiesību. Tas nozīmē – tiesības dzīvot šajā īpašumā. Iespējams noteikt arī apdāvinātajam īpašuma tiesību aprobežojumu – atsavināt vai apgrūtināt ar lietu tiesībām īpašumu vienīgi ar dāvinātāja piekrišanu.

Dāvinājuma līgumu var noslēgt kā notariālo aktu – šādā gadījumā līdzēju gribu noskaidros, līgumu sastādīs un līguma tiesiskās sekas izskaidros zvērināts notārs. Ir iespējams līgumu sastādīt un noslēgt privātā kārtā, notāram apliecinot vienīgi personu parakstus uz nostiprinājuma lūguma zemesgrāmatai. Šādā gadījumā izmaksas ir mazākas, tomēr jāatceras, ka zemāka būs arī darījuma juridiskā drošība, jo notārs neatbild par privāta dokumenta saturu.

Ja ir tikai viens bērns, aicinātu apdomāt, vai vispār nepieciešams testaments. Bērns ir likumiskais mantinieks un likumā noteiktajā kārtībā jebkurā gadījumā saņems mantojumu. Ja ir vēlēšanās īpašumu atdot jau šobrīd, vecākam dzīvam esot, jāslēdz dāvinājuma līgums.

Ja bērni ir vairāki, bet visa manta tiek novēlēta vienam no viņiem, jāatceras, ka pārējiem bērniem būs prasījuma tiesības uz neatņemamās daļas izdošanu naudā. Tādas būs gan gadījumā, kad sastādīts testaments vai mantojuma līgums, gan tad, ja noslēgts dāvinājuma līgums, īpašumu uzdāvinot tādā apmērā, ka pārējiem bērniem nepaliek neatņemamās daļas.
Neatņemamās daļas apmērs ir naudas izteiksmē aprēķināta puse no tās mantojuma daļas vērtības, kādu neatņemamās daļas tiesīgais mantotu pēc likuma. Šo daļu noteic pēc tā mantas sastāva un vērtības, kāds bijis testatora nāves dienā, aprēķinot no mantojuma atstājēja skaidras mantas, atskaitot visus viņa parādus.

Piemērs: ja mantojuma atstājējam ir trīs bērni un laulātā, bet īpašums ir atstāts tikai vienam bērnam. Pēc likuma mantojot, katrs mantinieks (trīs bērni un laulātā) saņemtu katrs ¼ domājamo daļu visa mantojuma. Šādā gadījumā neatņemama daļa katram no „apdalītajiem” mantiniekiem sastādīs 1/8 daļu no mantojuma vērtības (atskaitot parādus). Prasījuma tiesības uz neatņemamo daļu rodas pēc mantojuma atstājēja/dāvinātāja nāves, un tās ir jāpiesaka mantojuma pieņemšanai noteiktajā termiņā.

Civillikuma 428. pants dod iespēju bērnus vai mazbērnus atstumt no mantojuma (t.i., neļaut mantot) likumā paredzēto iemeslu dēļ. Šādā gadījumā viņi zaudē prasījuma tiesības uz neatņemamo daļu.

Bērnu vai mazbērnu no mantojuma var atstumt, ja viņš:
* izdarījis noziedzīgu nodarījumu pret testatora, viņa laulātā vai viņa augšupejošā (t.i., vecākas paaudzes pārstāvja) dzīvību, veselību, brīvību vai godu;
* ierosinājis apzināti nepatiesu apsūdzību par augstāk minēto personu noziedzīgu nodarījumu;
* atstājis testatoru bezpalīdzības stāvoklī;
* dzīvojis izšķērdīgi vai netikumīgi;
* nav izpildījis likumīgo pienākumu uzturēt testatoru vai viņa laulāto;
* mēģinājis kavēt taisīt testamentu;
* testatoram dzīvam esot, bez viņa ziņas ar kādu personu noslēdzis līgumu par nākamo mantojumu.

Jāatceras, ka Civillikums paredz vēl citus īpašuma atsavināšanas veidus, ne tikai šeit pieminētos. Piemēram – uztura līgumu. Lai atrastu vispiemērotāko, ir sīkāk jāzina konkrētās ģimenes situācija, tādēļ vislabāk ir personīgi vērsties pēc konsultācijas pie kāda no zvērinātiem notāriem, kurš informēs par katra iespējamā darījuma tiesiskajām sekām, riskiem un izmaksām.

Izmaksas pie zvērināta notāra nosaka Ministru kabineta 2013.gada 3.septembra noteikumi Nr.737 „Noteikumi par zvērinātu notāru atlīdzības taksēm un to noteikšanas kārtību”.
Jāņem vērā, ka katrā konkrētajā gadījumā tās var nedaudz atšķirties, jo atšķiras, piemēram, testamenta lapu skaits, dāvinājuma līguma gadījumā takse noteikta procentos no darījuma summas, kā arī var būt citas nianses.
Valsts nodevu par notariālās darbības veikšanu noteic Ministru kabineta 2009.gada 22.septembra noteikumi Nr.1069 „Noteikumi par valsts nodevu par notariālo darbību izpildi”.

Valsts nodeva par īpašuma tiesību un ķīlas tiesību nostiprināšanu zemesgrāmatā noteikta Ministru kabineta 2009.gada 27.oktobra noteikumos Nr.1250 „Noteikumi par valsts nodevu par īpašuma tiesību un ķīlas tiesību nostiprināšanu zemesgrāmatā”.
Tie paredz, ka par īpašuma tiesību pāreju, ja īpašums uzdāvināts bērniem, laulātajiem, vecākiem, brāļiem, māsām, pusbrāļiem, pusmāsām, mazbērniem, mazmazbērniem un vecvecākiem, jāmaksā valsts nodeva 0,5% apmērā no nekustamā īpašuma vērtības.
Par īpašuma tiesību pāreju mantošanas ceļā laulātajam un kopā ar mantojuma atstājēju dzīvojušajiem noteikta valsts nodeva pirmās, otrās un trešās šķiras mantiniekiem – 0,25% no mantotā nekustamā īpašuma vērtības. Pārējiem pirmās un otrās šķiras mantiniekiem – 0,5% no mantotā nekustamā īpašuma vērtības.

LA.lv