Latvijā
Tehnika

Velojoslas tracina šoferīšus; Ušakovs apsola – būs vēl sliktāk 16

Foto – Atis Jansons

Tiešām – “būs vēl sliktāk”, tā teica Nils Ušakovs, savu uzrunu velojoslu skaidrošanas sanāksmē beidzot. Iespējams, tas bija mēģinājums pajokot. Neviens gan nesmējās…

Pats Riteņbraucēju apvienības rīkotais un Rīgas domes atbalstītais pasākums (saukts gan par prezentāciju, gan diskusiju, gan preses konferenci) iznāca tāds dīvains. Aprauts. Pēc idejas autoru un realizētāju (Viesturs Silenieks, Guntars Ruskuls, Toms Kokins, Elmārs Daniševskis) uzrunām un jau pieminētā mēra galavārda nekāda diskusija nesekoja. Jautājumus uzdot netika piedāvāts. Vien aicināts saprast, ka nākotnes vārdā neērtības ir jāpiecieš.

Kādu tad mums zīmēja tagadni un nākotni? Rīgas centrs esot līdz kritiskam līmenim sabojāts. Un galvenie vainīgie pie tā ir pilsoņi, kuri par pārvietošanās līdzekli izvēlas auto. Šīs izvēles dēļ centrs ir pārblīvēts, piesmirdināts, no tā bēg gan iedzīvotāji (pēdējos gados uz piepilsētas rajoniem pārcēlušies 70 000), gan mazie tirgotāji. Skatlogi tukši. Mazās kafejnīcas iznīkst. Iela “zaudē savu sociālo funkciju” (Toms Kokins). No galīga kraha mūs glābusi vien krīze, kuras laikā vieglā autotransporta skaits ievērojami samazinājās. Bet nu tas atkal sāk augt. Ko pieļaut nedrīkst. Tam jākrītas, vēlams par procentiem 20, ko spēja panākt Stokholma (ieviešot maksu par iebraukšanu centrā). Vai mums arī tādu vajadzētu?

Viens no glābējiem – velosipēds. Protams, tikai “viens no”. Citi ir tranzīta maršrutu novirzīšana pa lokveida maršrutiem (dārgi un projekti atrodas tikai sākuma stadijā), daudzstāvu un pazemes stāvvietu izbūve (arī dārgi), sabiedriskā transporta parka kvalitātes uzlabošana (atkal jāsaka – dārga, tādēļ lēna). Bet KAUT KAS beidzot ir jādara!!! Un tādēļ mēs zīmējam velojoslas. Tā ir “pirmā skiču stadijas redakcija Rīgas veloprogrammai”, “pakāpeniska plāna īstenošana līdz 2030. gadam – šīs ielas ir tās, kur var kaut ko darīt bez pārbūves (T. Kokins), “zināmā mērā eks­periments ar cilvēkiem” (E. Daniševskis)…

Eksperiments gan, kungi. Galēji vienkāršots (tas pats E. Daniševskis ļoti skaisti stāsta, kā krustojumos varētu un vajadzētu visu skaisti iezīmēt, kā Lāčplēša un Brīvības ielas krustojumā pagriezienus aizliegt un labas alternatīvas piedāvāt). Sasteigts, lēts, iepriekš neizskaidrots. Tāpēc bez izpratnes, pat naidīgi uztverts. Tāpat kā tie projektu aizstāvošie apgalvojumi, kuri nav pietiekami precīzi, kuros ir tendenciozas iezīmes.

Par riteņbraukšanu 
ziemas mēnešos un Kopenhāgenu, piemēram. Nu nav taču tie klimata apstākļi tik līdzīga, kā te tiek stāstīts. Viņu decembris un janvāris ir “virs nulles” (Golfa straumes tuvums), ar lietutiņu, nevis sniegu. Viņiem nokrišņu daudzums mazāks pat vasarā. Mums ir sniegs, pa kuru ar divriteni braukt grūti un absolūtam pilsoņu vairākumam bīstami.

Par strauju un nepārprotamu divriteņu popularitātes pieaugumu, piemēram. Ušakova kungs nupat kādā intervijā teica – par 25% gadā. Tukšs blefa skaitlis, ja netiek nosaukta “bāze”. No cik, par cik pieaudzis – tā būtu godīga valoda.

Un, ja šādus skaitļus pameklējam (ir Riteņbraucēju apvienības krātuvēs), izrādās, ka šis krasais pieaugums ir tikai diviem cipariem rakstāms (vienā rīta stundā uz Vanšu tilta). Bet līdzās brauc četrriteņu tūkstoši, kuru paradumus ignorēt nez vai tā vienkārši drīkst. Un baidīt ar iebraukšanas maksu – vēl jo vairāk. Starp citu – automobilisti jau sen par centra lietošanu maksā. 5000 maksas stāvvietas pagājušajā gadā “Rīgas satiksmei” deva vairāk nekā sešu miljonu eiro ienākumu. Kādiem nolūkiem šis “nodoklis” tiek lietots?

Šā vai tā – joslas nu ir uzzīmētas. Un aizkrāsot tās autori negatavojas. Pat uz ziemu atļaut tās ignorēt – ­
ne. Maz pa tām brauc divriteņu? Nils Ušakovs ir pārliecināts – pieradīs, sapratīs, brauks. Varētu mēram piedāvāt derības. Likme – zaudētājs vienu gadu drīkst braukt tikai ar divriteni.

Nebrauks būtiski vairāk ne šogad, ne nākamgad. Drosmes un argumentu trūkst. Zinu tikai divus nopietnus kungus, kuri šogad kļuvuši par riteņbraucējiem. Vienam naudas benzīnam trūkst, otrs nokļūdījās paģiru promiļu vērtējumā un uz gadu palika bez licences. Un bērni ne uz skolu, ne bērnudārzu viņiem vairs nav jāved. Un velostāvvietas pie viņu darbavietām ir iekārtotas.

Bet autobraucēju dzīve ir pabojāta. Ne jau tāpēc, ka Elizabetes iela nebūtu apbraucama. Ne tikai es to jau pirmajā nedēļā esmu iemācījies. Bet masas nezūdamības likums ir mūžīgs. Un sastrēgums neizzūd, bet pārceļas uz citu vietu. Lāčplēša ielas kreiso pagriezienu (Juglas virzienā) varu elementāri pārcelt uz vienvirziena un bezvelo Stabu ielu. Varu. Nepiedāvājāt shēmu. Izdomāšu pats. Ar smaidu. Bet par skaistu nākotni cīnīties ar paņēmieniem un apgalvojumiem, kas aizvaino vairākumu (un auto lietotāji tāds ir un vēl ilgi būs), nez vai ir prāta darbs.

Un visbeidzot – nākamais gads noteikti būs 
labāks.

LA.lv