Kā jūsu pašvaldībā nodrošināti sabiedriskā transporta pakalpojumi? 0
Ligita Gintere, Jaunpils novada domes priekšsēdētāja: “Mūsu pusē salīdzinājumā ar vecajiem laikiem maršrutu kopskaits ir samazinājies vismaz par kādiem 80%. Agrāk uz Tukumu, toreizējo rajona centru, autobuss kursēja ļoti bieži, tagad tikai divas reizes dienā.
Savukārt novada mērogā sabiedriskā transporta vairs nav. Vienīgais risinājums – skolēnu autobusi. Ar tiem tad arī izlīdzamies, jo citādi nomalēs dzīvojošie netiktu ne uz veikaliem, ne pie ārsta, ne citur. Tiesa, valdības līmenī teikts, ka iedzīvotāji nedrīkstot izmantot skolēniem domāto transportu. Bet vai tāpēc cilvēks jāatstāj kājām, lai iet tos septiņus kilometrus? Tas būtu necilvēcīgi.
Pašvaldībai ir četri savi autobusi, ar kuriem vedam bērnus un vajadzības gadījumā arī pieaugušos. Esam piedāvājuši, ja vairākiem ir vēlme, piemēram, brīvdienās aizbraukt uz tirgu vai kādu citu pasākumu, tad, iepriekš piesakot, autobuss tiktu atvēlēts. Bet cilvēki pa šiem gadiem jau pieraduši, ka pašiem jāmeklē izeja, un, ja nav savas mašīnas, sarunā ar kaimiņiem un brauc kopā.”
Andrejs Ceļapīters, Madonas novada domes priekšsēdētājs: “Mūsu pārvadātāji ir teju bankrota priekšā. Pērn viņi nav saņēmuši apsolīto valsts dotāciju – vairāk nekā 886 tūkstošus latu. Un arī šogad krājas parāds. Valstij šīs summas nav lielas, bet mazajam pārvadātājam katrs santīms ir no svara. Protams, autobusi turpina kursēt, cenšamies noturēt visvajadzīgākos maršrutus: skola – darbs – pakalpojumu sniegšanas centri. Iedzīvotāju vēstulēs, kas adresētas domei, visbiežāk izteikta neapmierinātība vai nu ar autobusa atiešanas laikiem, vai pieturu izmaiņām. Iesniegumu nav daudz, vidēji viens mēnesī. Pašlaik mums aktuālākais – pagarināt pilsētas autobusa maršrutu līdz zvērsaimniecībai, lai darbinieki varētu ērti nokļūt uz darbu un atpakaļ.
Nerentablo maršrutu slēgšana, ekonomējot dotācijas līdzekļus, ieguldot tos maršrutos, kurus, pēc statistikas, izmanto vairāk iedzīvotāju, – šī izvērtēšana notiek pastāvīgi. Par to atbild plānošanas reģioni, bet mēs, novadi, šiem jautājumiem pieslēdzamies kā partneri, lai aizstāvētu vienu vai otru pozīciju.”
Ingrīda Vendele, Aknīstes novada domes priekšsēdētāja: “Minimālā līmenī iedzīvotāji ar sabiedrisko transportu ir nodrošināti. Viņi var aizbraukt gan uz Aknīsti, gan uz Jēkabpili un tajā pašā dienā atpakaļ. Jēkabpils reisi gan katru gadu tiek saīsināti, un vairākiem mūsu darbiniekiem tagad ir sarežģīti pēc darba nokļūt mājās. Mums ir arī tikai viens skolēnu autobuss, un ar to nepietiek. Skolas bērnu pārvadāšanā tādēļ tiek iesaistīts pašvaldības nelielais transporta uzņēmums, kas izmanto divus mazos busiņus. Neliedzam šo pakalpojumu arī citiem iedzīvotājiem, sevišķi tur, kur nekursē sabiedriskais transports.
Uztrauc, kas notiks, ja pilnīgi visi pasažieru pārvadājumi tiks nodoti Autotransporta direkcijai. Tad reisu slēgšana notiks, paskatoties vien statistiku – te braucēju maz, reisi nav izdevīgi, slēdzam ciet. Sāpina, ka vārdos esam par līdzvērtīgu dzīves vidi visiem, bet realitātē, slēdzot maršrutus, lauku iedzīvotājiem vides kvalitāte tiek pazemināta.”
Gunārs Zunda, Mazsalacas novada domes priekšsēdētājs: “Jau tagad pārvadātājiem Vidzemē pietrūkst apmēram 40% finansējuma, bet turpmāk iecerēts dotāciju samazināt par trešdaļu. Tas nozīmē, ka gandrīz puse Vidzemes varētu palikt bez autobusu satiksmes. Pa kādam nerentablam maršrutam ir jāslēdz, tas ir skaidrs. Bet nedrīkst būt tā, ka cilvēkus atstāj vispār bez sabiedriskā transporta. Jāsaglabā vismaz tas, kas ierakstīts Nacionālajā attīstības plānā – apdzīvotā vietā divreiz dienā autobuss. Manuprāt, neloģiski, ka lielākā daļa naudas pārvadātājiem paliek Pierīgā, kur iedzīvotāju blīvums ir liels. Jābūt tieši pretēji – tur, kur lielāki attālumi, mazāk iedzīvotāju, pārvadājumi vairāk jādotē.”
