Mobilā versija
-0.7°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
22. augusts, 2013
Drukāt

Kā jūtas sieviete vīrišķajā medību pasaulē

Foto - Ilze PētersoneFoto - Ilze Pētersone

Mednieki, tāpat kā jūrnieki vai zvejnieki nereti ir aplam māņticīgi, viņu vaimanas par sievieti uz kuģa kā neveiksmes zīmi atbalsojušās līdz mūsdienām. Ticiet vai ne – bet arī mednieku pasaulē joprojām kāds paburkšķ, ka tas sievišķis ar plinti rokā neko labu nenesīs – medījuma nebūs un vispār viss būs slikti.

 

Tas gan daiļajām dāmām netraucē brist pa purviem un mežiem dzinējos, stāvēt mastā vai iet uz gaidi. Nesenie mednieku svētki Dundagā bija bagāti gan vīriem, gan sievām, un kas gan būtu Minhauzens bez Jakobīnes! Kā jūtas mūsdienu medniece vīrišķīgajā medību pasaulē – tāds ir jautājums.

 

Čepānim nepatika

Minhauzena svētku 
lielorganizators Aldis Felts jau pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā Kurzemes pusē viens no pirmajiem uz medībām sācis aicināt sievietes. Ne jau rūpēs par dzimumu vienlīdzību, bet vajadzības spiests. Dundžiņu mežus bija apsēduši vilki, un medībās gluži kā uz ugunsgrēku nācās iet visiem, kam spēks un varēšana. Vilku baidīšanu Aldis, tolaik būdams Dundagas virsmežzinis, uzticējis kantora meitenēm. “Viņām iepatikās – asas izjūtas ir tuvas arī sievietēm. Vēlāk pievienojās mednieku sievas un meitas, un tas turpinājās kā tradīcija.” Taču ne visi vīri šo jaunumu uzņēmuši ar sajūsmu. Gruntīgs ģēģeris un medniekstāstu meistars Alfrēds Čepānis daiļajām dzinējām pat veltījis paskarbu repliku. “Pirmās reizes meitenes to uztvēra sāpīgi, taču vēlāk deva pretī,” nosmej Aldis.

Par māņticību viņam savs spriedums: “Ir tādi skeptiķi, kas savu nevarēšanu vai neveiksmes mēģina novelt uz ticējumiem. Tā ir māņticība sevis attaisnošanai.”

Mednieku dīvainības uz savas ādas izjutusi arī Līga Līce. “Aizbraucu vīram līdzi vilku medībās uz Durbi. Izkāpju no mašīnas un dzirdu tekstu – sieviete atbraukusi, nevarēs runāt, nevarēs čurāt un neko jau arī nenošausim. Pagriežos un saku – ziniet, kur es esmu bijusi, mazāk par diviem vilkiem nenošauj. Tajā reizē nomedīja trīs vilkus, un tas vīrs atnāca man atvainoties.”

 

Dziedādamas, raudādamas

“Es ieroci rokā neņemšu, būšu tikai dzinēja,” stingri nosaka Līga. Viņa ir viena no tām prātīgajām sievām, kas vīra vaļasprieku pieņēmusi kā savējo, lai vairāk būtu kopā ar dzīvesbiedru. “Bieži vien mednieku sievas saka – atkal aizbrauca dzert. Tad es vienmēr aicinu – aizbrauciet līdzi un paskatieties, ko tie vīri dara, un tad redzēsit, dzer vai nedzer.” Līgas pieredze Zvārdes kolektīvā mērāma vismaz divdesmit gadu garumā – kautrīgi sākusi kā dzinēja, vēlāk piedalījusies meža darbos, iemācījusies tikt galā ar medījumu. “Ja vajag, nodīrāju bebru, mežacūku. Protu visu no A līdz Z – sagriezt, sadalīt,” viņa palepojas.

Līdzīgi kā Līga arī Liena Zommere medībās pievienojusies savam dzīvesbiedram. Divus gadus viņai kabatā mednieka apliecība, taču Liena labprātāk izvēlas iet dzinējos.

“Mani jaukākie brīži, kad varu laukā, mežā kliegt un izlādēties, tā es atbrīvojos no nedēļas laikā uzkrātā stresa,” stāsta medniece, kas nupat sākusi strādāt Brocēnu kultūras namā par vadītāju. Turklāt dzinējos dzīvniekus varot redzēt daudz biežāk, nekā stāvot mastā.

Dzinēju maize gan nav nekāda vieglā, kad jābrien pa purviem, slīkšņām un dziļiem sniegiem, atzīst Aldis Felts. “Pa purvu brist vai pa celmiem lēkāt ir diezgan ekstrēmi. Taču tās emocijas uzlādē.” Dzīvnieku biedēšanai dāmas mēdzot klaigāt, dziedāt, kad kļūst par smagu – paraudot arī.

Liena kā vienu no grūtākajiem pārbaudījumiem atceras grandiozās vilku medības ar trīssimt medniekiem un simt dzinējiem, kas janvāra beigās notika Zvārdē. Pa sniegu nobridusies, ar smago plinti plecā meža vidū sākusi prātot – ko es te daru? “Taču tas ir tikai viens brīdis, kad uznāk spēku izsīkums. Kad tiec laukā, atkal viss ir kārtībā,” priecīgi nosmej medniece un piebilst: “Mēs jau neesam nekādi knapie sieriņi!”

 

Kļūdīšos – 
ar pirkstiem nobakstīs

Precīzu mednieču skaitu Latvijā pagaidām neviens neņemas nosaukt – skaidrs, ka dāmas vairāk iet dzinējos, bet mednieces joprojām ir retums. Minhauzena svētkus nevarot uzskatīt par rādītāju, jo nolikumā noteikts, ka pusei komandas jābūt sievietēm, spriež Aldis Felts. “Saviesīgā daļa bez sieviešu dzimuma nevar iztikt, sportā arī bija nepieciešama sieviešu dalība.”

Loka šaušanā, šķēpmešanā, makšķerēšanā un citās vieglākās disciplīnās dāmas spēkojās plecu pie pleca kopā ar vīriem. Šaušana ar ieroci vairāk ir vīru pasaule, kur tikai paretam pavīd kādas sievišķas aprises.

Dunavas mednieku komanda sportinga stendu bija uzticējusi Baibai Daģei. “Vīri gribēja vairāk laika veltīt atpūtai, tāpēc tiku pie šaušanas,” pajoko medniece. Ar rezultātu viņa ir apmierināta – starp vairāk nekā 60 komandām tabulas vidus nav slikta vieta, ja ņem vērā karsto laiku un uztraukumu.

Kopš 2008. gada Baiba ir īsta medniece – līdz šim nomedīts alnis, briedis, mežacūkas, tikko atgriezusies no veiksmīgām pīļu medībām. Viņas ģimenē sanācis ačgārni – sieva iet uz jakti, vīrs gaida mājās, jo medību vaļasprieku nomainījis pret citu – kvadriciklu sacensībām.

Mednieku attieksme pret Baibu allaž bijusi labvēlīga – “Dignājas” vīri uzskatījuši kā pašu par sevi saprotamu, ka viņa no dzinējas kļuvusi par mednieci, savukārt “Lāsītes” kolektīvs rezervējot labākās gaides vietas. “Taču, pirms izšaut, man trīs reizes jāpadomā, vai trāpīšu, jo vīrieši man vairāk seko līdzi. Ja kļūdīšos, tad ar pirkstiem nobakstīs.” Protams, jokojot – kā tas mednieku aprindās notiek.

Baibai medībās palīdz gan azarts, gan sievietes intuīcija – sajūta, ka šodien kaut kam jābūt. Pirmo briežu bulli izsekojusi nedēļu – gājusi un vaktējusi mīnus divdesmit grādos, līdz nomedījusi gan.”Tās bija kā sacensības – kurš kuru. Sajūta bija laba, ka šoreiz man izdevās viņu apmānīt.”

Viņas krājumā arī satraucošs medniekstāsts – kā pa kviešu lauku laidusies no saniknotas mežacūkas. Sprintiņš palīdzējis tikt līdz tornim, jo sivēnmāti taču nedrīkst šaut. “Tā bija viena no reizēm, kad izjūti bijību pret dzīvnieku, jo arī ar ieroci tu neesi visuvarens,” nosaka medniece Baiba.

 

Raksts sagatavots ar Medību saimniecības attīstības fonda atbalstu.

{gallery id=”2045″}

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+