Mobilā versija
+0.5°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
9. jūlijs, 2012
Drukāt

Kā kontrolējat, lai suns neapdraudētu apkārtējos?

Anna Lūse: “Savu suni kontrolēju vienkārši ar komandu “Šurp!”. Viņš ir paklausīgs un atsaucas vienmēr. Kad ar ģimeni paņēmām suni no patversmes, kinoloģe jau bija iemācījusi būt mierīgam un paklausīgam, kā arī dažas komandas. Mēs turpinājām viņu apmācīt, papildus lietojot arī pavadu.

 

Ja suns pats par sevi ir apķērīgs, tad var iztikt vienkārši ar elementārāko komandu iemācīšanu, bet, ja tāds, kurš ne visai labi pakļaujas dresūrai, tad, visticamāk, atliek tikai stiprs saimnieks, laba pavada un nepieciešamības gadījumā arī uzpurnis.”

Ieva Loža: “Visa pamatā ir suņa socializācija un pareiza apmācība – tas jāsāk no suņa pirmās dienas mājās. Svarīgi, lai kucēna vecumā suns uzzina visu – ka ir sveši cilvēki, sveši suņi, mašīnas, velobraucēji, skrituļotāji, ka cilvēki mēdz skriet, kliegt, krist, sasveicināties un runāt ar saimnieku, ka ir kaķi un citi zvēri – vēlāk suns to uztver kā pašsaprotamu un neko īpašu. Tāpat svarīga ir apmācība, lai suns klausītu. Pavadu uzskatu par mānīgu drošības līdzekli – tā var saplīst, izslīdēt no rokām, saimniekam suns ir jāvar kontrolēt arī bez pavadas. Ja mans suns gribētu kaut kur aiziet, man viņu noturēt būtu ļoti grūti. Ir svarīgi pazīt savu suni, jāparedz suņa iespējamā rīcība. Manam sunim pietiek pateikt “nē”, citu varbūt vajag pieturēt – viss atkarīgs arī no suņa temperamenta.”

Madara Gailāne: “Mūsu ģimenes ir mīlule ir jau paveca. Agrāk viņu turējām voljērā, taču jau sen viņa vienkārši dzīvojas pa visu pagalmu. Nekad neesam izmantojuši uzpurni, nav bijis nepieciešams. Īpaši dresēta arī viņa nav, bet vienkārši klausa saimniekus. Manuprāt, lai suns izaugtu par paklausīgu, saimniekam viņš ir jāaudzina ar mīlestību.”

Anna Rudzīte: “Man ir divi suņi – dobermanis un basenži. Basenži ir augumā neliels sunītis. Bet, tā kā dobermanis grib būt dominējošs un ir spēcīgs suns, nebija divu domu, ka jāiet uz apmācībām. Sākumā tās bija individuālās apmācības paklausībai, vēlāk apmācības grupā. Kad suns bija apguvis labās manieres, sākām apmeklēt aizsardzības nodarbības, kurās suni apmāca pēc komandas uzbrukt. Šīs apmācības izvēlējos, lai vēl labāk spētu kontrolēt savu suni, un tas man tiešām arī ir izdevies. Uzpurni sabiedriskās vietās savam sunim nekad nelikšu, jo tie LR tiesību aktos paredzētie gadījumi, kad uzpurnis ir nepieciešams, uz mani neattiecas. Protams, pirms ņēmu suņus, izdarīju visu, lai pārliecinātos, ka žogs ap māju ir drošs un gana augsts, jo gan viens, gan otrs suns ir ļoti atlētiski augstlēcēji. Pavadas izmantojam sabiedriskās vietās, bet pastaigā uz mežu iztiekam bez pavadām, jo man nav problēmu savus suņus pasaukt, kad ieraugu kādu citu dabas mīlētāju.”

Ģertrūde Hamriha: “Suns no mazotnes ir jāmīl un, protams, arī jāaudzina. Kad mūsu Kaukāza aitu sunim Argo bija apmēram trīs mēneši, viņš gribēja uzņemties pārsvaru pār mums – saimniekiem, un sāka “rādīt savus zobiņus”. Līdzēja mazs, smalks bērza žagariņš, kuru vajadzēja tikai parādīt, pat ne lietot. Tagad suns zina, ka saimnieki ir viņa valdnieki. Protams, svešam mūsu mājas teritorijā bez mūsu ziņas nav iespējams ienākt. “Kaukāzietis” ir sargsuns, un to arī viņš savā teritorijā stingri ievēro. Ārpus mājām, protams, lietojam saiti un uzpurni. “

 

Uzziņa

* Šogad valsts policijā reģistrēti 272 cilvēki, kuri cietuši no suņu kodumiem, 94 no tiem ir bērni.

* Visbiežāk gūtās traumas ir kodumi, plēstas brūces rokās vai kājās, retāk suns iekodis galvā, sejas vai kakla daļā.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+