Mobilā versija
Brīdinājums +17.8°C
Vitālijs, Ralfs, Valgudis
Trešdiena, 23. augusts, 2017
20. maijs, 2017
Drukāt

Kā latviešus sadzina kolhozā (25)

1. Uz gadu desmitiem mainījās Latvijas lauku ainava

1no7
FotoJet Collage

Tieši pirms 70 gadiem, 1947. gada maijā, Latvijā tika uzsākta lauksaimniecības kolektivizācijas kampaņa, kas tika veikta sasteigti, ar vardarbīgām metodēm, jo nepakļāvīgos zemniekus iekļāva izsūtāmo “kulaku” sarakstos. Mākslīgo kolhozu izveidošana uz vairākiem gadu desmitiem mainīja Latvijas lauku ainavu.

Sākumā, uzreiz pēc Latvijas okupācijas 1940. gada jūnijā, kolhozu veidošana vēl nebija paredzēta steidzamāko “sociālistisko pārveidojumu” vidū. Lai gan Padomju Savienībā visi zemnieki jau pirms kādiem 10 gadiem bija sadzīti kolhozos, savas valdīšanas sākumā okupācijas režīma varasvīri nemitīgi apgalvoja, ka nekāda lauksaimniecības kolektivizācija Latvijā nav gaidāma. Jaunās valdības zemkopības ministrs Jānis Vanags 1940. gada 6. jūlija radiorunā paziņoja: “Komunistiskā partija ir deklarējusi, ka netiks skarta darba zemniecības zeme, lopi un inventārs. Nebūs arī nekāda zemnieku piespiedu kolektivizācija.” Savukārt Latvijas kompartijas (LKP) Centrālkomitejas (CK) otrais sekretārs Žanis Spure izteicās šādi: “Neviens tagad par kolhozu ierīkošanu nav domājis un arī nedomās. Kolhozi mums neder. Vispirms valdībai jāpalīdz tikt pie zemes tiem, kuriem tās vēl nav, bet kuri vēlas to paši arī apstrādāt. Nekādas citas pārmaiņas laukos nav paredzētas, un, ja tādas vajadzēs, tad par tām lems pašas tautas ievēlētie pārstāvji Saeimā. Par kolhozu ierīkošanu varēs domāt tad, kad tauta būs pāraugusi jaunā garā un pati to vēlēsies.” 1940. – 1941. gadā šāda politika arī tika ievērota. 1941. gada jūnijā Latvijā bija nodibināti tikai trīs nelieli kolhozi un dažas kolhozu dibināšanas iniciatoru grupas.

  1. Uz gadu desmitiem mainījās Latvijas lauku ainava
  2. Kolhozs kā bubulis
  3. Zemnieki pretojas
  4. Melnais saraksts
  5. Kulaki un nacionālisti
  6. Baidījās no represijām
  7. Kolhoznieku atmiņas

Pievienot komentāru

Komentāri (25)

  1. Pravietisnejaukais Atbildēt

    Nu, kur palikuši Finansu Tautas Komisariāta nezināmie varoņi? Kur finotģelu stukači? Atsaucieties, es jums gribēšu atgādināt, kā finansiāli terorizējāt kristīgās draudzes.

  2. siksaimniecibas nau rentalas tapat ka amerikas lielfermas kur problema vai prihvitizacija atnesa labumus zemniekiem lielrazosana tika atbalstita ta ari notika ka visa savieniba eiropas lielsaimnieki ka razo individuali te ir lielas problemas ar siem rakstiem mammites tetina laucinos viss tika mainits tikai truka tehnikas bija roku-zirgu darbs nerentabls…..sodien nau nekas labak….

  3. Pravietisnejaukais Atbildēt

    Ne par ko nekad un nekur netiek pieminēta boļševiku partijas vadītās finansistu darbības. Rodas sajūta, ka čekisti, čekisti un vēlreiz čekisti nu ir tie vienīgie tautas sāpju radītāji. Finotģela veterāns man reiz ļoti aizvainotā balsī sūdzējās, ka tauta domājot – čekisti sadzina latviešus kolhozos. “Nekā nebija! Mēs, finansisti to izdarījām!”. Jums vajadzēja dzirdēt to balss intonāciju, kādā viņš to nošņāca. Mazliet drebuļi pārskrēja… . Kad tiks celti gaismā finotģelu nezināmie “varoņi”?

  4. un cik viltīgi tagad latviešus atbrīvo no zemes īpašumiem.

  5. Skatos foto. Kad jūs pēdējo reizi redzējāt vēl tik…SMAIDOŠAS sejas?
    Laikam patiešām kolhozos bija tik briesmīgi, ja cilvēki tik …SMAIDĪGI…

    • Pravietisnejaukais Atbildēt

      Vai Tu esi redzējis kādu noskumušu seju fotoattēlos no Ziemeļ-Korejas?

      • un tev nekad tas nav licis aizbildināties, ka tieši kapitālisma citadelē smaidošās sejas redzamas tik holivudas pornogrāfijā un meksikas ziepju operās… pārējiem jau nav laika smaidīt, viņiem jāsēro par tiem “teroraktu” upuriem, ko organizē viņu pašu slepenie dienesti tikai tāpēc, lai tautai dzīve neliktos tik salda un viņi nesmaidītu…

  6. Kā krievi sadzina ? Atbildēt

    Caur slepkavošanu un deportācijām

  7. nu jau ļoti vecs Atbildēt

    Toreiz gāju skolā. Pēc 1949.g. izvešanām nabadzība bija briesmīga. Atminos mātes teikto, vasarā agrāk diena uz pienotavu pienu veda 200 – 300 zirgu pajūgu ,tagad (1951.g.) tā strādā katru 4 dienu ,jo nav ne govju ,ne piena. Maizi vienu reizi nedēļā cepa mājās kopā sametušies 3-4 tuvākie. Mēs skolnieki ņemot līdz 2 šķēles maizes dienā,savā starpā mainījāmies parasti ar ceturtdaļšķēlēm,jo vieniem bija uzsmērēti tauki,citam uzlikta cepta ola ,reti kādam nedaudz sviesta. Sanāca garšīgāk un bijām apmierināti. Jau no otrās klases skolniekiem rudenī bija jāiet rakt kartupeļi ,bet vecākās klases sēja kūlīšus uz labības laikiem. Nekāda atalgojuma naudā nebija. Vecāki rudenī pārdeva visu ko varēja aizvest uz Rīgas tirgiem (62 km) . Un arī šī vešana bija vesels stāsts. Sakuma 15 – 20 km attālumā no Rīgas bija kontrolpunkti kur pārbaudīja mašīnas un kravu varēja konfiscēt. Tāpēc ar pārdošanai paredzēto maisu vai pusmaisu ,cik varēja pacelt un panest, visi 5 no rīta centās tik iekšā rīta vilcienā . Pārdesmit reizes arī es braucu līdz un vagonu skati man acīs stāv vēl šodien. Un tad darbošanās centrāltirgū ,tur arī bija visādi kontrolieri un izspiedēji,bet jāpārdod bija ,jo citādi nebija naudas ne apģērbam ,ne apaviem.

  8. nezin, kāpēc latgaliski neraksta?

  9. Kolhozu laikus nav vērts pat pieminēt. Bet ja nu tomēr paskatamies drusku atpakaļ. Kolhozu dibināšanas laiks – drausmīgs. Bet visi pārmaiņu laiki ir bijuši drausmīgi. Arī pēc 4. maija laukos bija drausmīgi. Pienu atdevām par 4 sant. litrā. graudus par 3 sant. kilogramā, gaļu kautsvarā par 30 sant. kg. Maizi veikalā pirkt nevarēja atļauties, lauku apstrādei degvielu nespējām iegādāties, par pensijām nerunāsim, strādājot bez brīvdienām un atvaļinājuma desmitiem gadu darba stāžā neieskaitīja, jo nodokļus maksāt nespējām.

  10. un raksts protams tīri nejauši pirms velešanām uzrakstijās, jo par RD mēru taisās kļūt ušakovs:) pasutijums spīd pa gabalu:)

    • un kāds sakars tavam pļušakovam ar LA?
      tie, kas lasa LA, nedzīvo muļķu zemes galvenajā sādžā un tātad par tavas sādžas vecāko vēlēšanās nebalsos…

  11. Viss okupētās zemes krievi izpostīja, izlaupīja, bet iedzīvotājus centās pārkrievot. Atīstība tika atsviesta 100 gadus atpakaļ.

  12. 9. Izniekotais kapitāls ceļā no komunisma uz neo-liberālisma rēgainajām virsotnēm.
    Andrejs Lucāns: Latvju zeme vaļā stāv…
    …. atjaunojusies 1905. gada zemes īpašumtiesiskā struktūra ar to pavadošo politisko, kapitāla un sociālo nevienlīdzību – pieaugošais revolucionārais spiediens tiek novadīts caur latvju zemes atvērtajām durvīm. No 1995. līdz 2014. gadam iedzīvotāju dabīgais samazinājums 262 577 cilvēki. Emigrējuši 236 000 darba spējīgo, lielākoties no laukiem. Par 137 814 samazinājies skolēnu skaits, slēgtas 313 skolas, galvenokārt laukos. No saimniekiem esam pārtapuši par algādžiem ne savā, bet svešās zemēs. Latvijas lauksaimniecība 2015. gadā ražo 70% no 1938. gadā ražotās lauksaimniecības produkcijas. No 27 ES dalībvalstīm Latvija ierindojas pēdējā četriniekā. Notiek latviešu nācijas un Latvijas valsts degradācija. Desmiti tūkstoši pamestu lauku sētu un krāsmatu gaida savus pasaulē kalpu gaitās aizklīdušos mantiniekus, bet visu līmeņu deputāti un valstsvīri neliekas to manām. Latvija gatavojas pompozai simtgades sagaidīšanai. Tas skan lepni un reizē ciniski. Kā varam secināt, mēs tā pa īstam negribam neko – ne vēsturē ieklausīties, ne nopietni analizēt sastrādāto. Mums nav nākotnes garīgās vīzijas vai, citiem vārdiem sakot, dvēseles – nacionālās pašapziņas un no tās izrietošā atbildības pienākuma, kas var dzimt, tikai esot sasaistē ar savu zemi. ( LA, 27.04.2017.)

  13. Kolhozā “Uz priekšu”
    It viss iet atpakaļ,
    Veči dzer pa iekšu,
    Un sievas tenkas maļ!

  14. 8. Sasniegtais Latvijas atjaunošanas labā.
    “Manu un daudzu manu vienaudžu jaunību izpostīja karš.(..) Sākām vārda vistiešākajā nozīmē klajā laukā un tukšā vietā.(..)Tagadējā Druvas ciematā, kas savu nosaukumu aizguva no kopsaimniecības, viss – dzīvojamās ēkas, vidusskola, sporta nams, asfalta rūpnīca un ražotnes – tika uzcelts kopsaimniecības laikā. Celtniecības brigādē vien pastāvīgi strādāja ap trīssimt vīru.”
    Mēs tikai nopietnāk strādājām. Saruna ar Jāni Rubuli (1927), kas bija Saldus rajona kopsaimniecības “Druva” priekšsēdētājs (Latvijas Avīze, 17.11.2011.)

    • Ir jāzin vēsture. Katrā rajonā bija ,tā dēvētās , paraugsaimniecības. Pierīgas Mārupes kolhozs tā ap 1956.gadu .Tad sekoja Ādaži , Preiļu rajona liekas kāds tur Komunārs ar Kavinski priekšgalā ,pie Bauskas ,pie Jelgavas ,Ogres pusē slavenais Lielvārdes Lāčplēsis utt. 70-80 gados tur viss gāja augšup.Ļoti daudz cēla un arī ražoja. Tomēr vidējais līmenis un atpalicēji bija īsti nabagi . Tomēr pārdot izaudzēto laucinieki varēja visi un ienākumi bija. Latvijā bija stacionēti kādi 150 tūkstoši karavīru un virsnieku ģimenes pat attālos nostūros izpirka visu.

Valsts apmaksāto studiju vietu sadale tradīciju varā (1)Darba tirgus prognozes valsts apmaksāto studiju vietu sadali ietekmē tikai daļēji
Draugiem Facebook Twitter Google+