Mobilā versija
-0.3°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
15. novembris, 2012
Drukāt

Kā lūšu pētnieki kļūst par “lūzeriem”

Lūsis Latvijā ir viens no visvairāk pētītajiem dzīvniekiem, taču līdzās vērtīgiem novērojumiem tā sekotājiem nācies piedzīvot arī pilnīgas neveiksmes. Pētnieks Aivars Ornicāns godīgi atzīst, ka lūsis zinātniekus un viņu palīgus medniekus vairākas reizes atstājis “lūzeros” (zaudētājos – 
angļu val.).


Reiz Aivars ar kolēģiem steidzis uz Staiceli, kur lūsis bijis uzdzīts augstā kokā. Bija cerība uzlikt dzīvniekam kaklasiksnu ar raidītāju pētniecības nolūkiem, taču vispirms tas bija jāaizmidzina. Staicelē pētniekus sagaidīja iespaidīgs skats – lūsis tupēja bērzā 17 metru augstumā, bet lejā viņu jau pusi dienas neatlaidīgi sargāja krievu-Eiropas laika. “Lūsis nelabprāt kāpj kokos. Viņš to dara tikai spiestā kārtā, ja viņu ilgstoši vajā, piemēram, medību suņi.” Aivars ķērās pie lūša apšaudes ar miegazālēm, taču par negodu šāvējam visas šautras trāpīja bērzā. Aivars smej, ka bērzs jau snauduļojis, taču lūsis no saviem augstumiem tikai vērojis cilvēku rosīšanos.

Citā reizē pētnieki kopā ar diviem medību suņiem lūseni uzdzinuši nevis kokā, bet ietrenkuši bebra alā. “Par laimi bebram, ala bija pamesta. Taču alām ir vairākas izejas, ko mēs piesedzām ar tīkliem.” Ķērāji gluži kā bebru un jenotu medībās mēģināja dzīvniekam piekļūt no augšas, taču, tiklīdz sāka rakt, lūsene, izmantojot mazu spraugu starp tīklu un zemi, kā raķete izšāvusies no pazemes. “Mēs paspējām noplātīt rokas un redzējām pazūdam tikai viņas ēnu. No pētījuma viedokļa, protams, bija žēl, taču slava dzīvniekam. Tas tikai liecina, cik viņš ir izveicīgs,” priecājas Aivars, taču palīgs no Staiceles noteicis – nu, lūzeri.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+