Kā marokāņu “aliņā”. Ciemos eksotiskā mājoklī Pārdaugavā 1
MAIJA KĀLE un JUNESS FILALI iepazinās pirms septiņiem gadiem laikā, kad Maija apceļoja Maroku. Bet nu jau vairākus gadus pāris iekārtojis mitekli Rīgā, Pārdaugavā līdzās Gaismas pilij. Un te dzīvo arī viņu meitiņas – Selma (6) un Muna (5).
Pirmos kopdzīves gadus, kad meitenes vēl bija pavisam mazas, Maija un Jūnijs (tā Junesu dēvē ikdienā) lielu daļu laika pavadīja Marokā. Latvijā viņi galvenokārt uzturējās lauku mājās Siguldā un Maijas mammas Rīgas dzīvokli. Bet tad nolēma, ka vēlas tikt pie savām mājām.
Kamēr Jūnijs viesojās pie radiem Marokā, Maija iegādājās mitekli 1874. gadā celtas mājas pirmajā stāvā. Atgriezies Latvija, Jūnijs no šausmām saķēra galvu – apdrupušās sienas rotāja padomju gadiem raksturīgie ornamenti, grīdas – izpuvušas. Viss žurku saēsts. Apkures tikpat kā nebija, tikai viena malkas krāsns. Telpās valdīja izteikta pelējuma smaka.
Remonts miteklī ilga deviņus mēnešus. Maija un Jūnijs teic lielu paldies restauratoram Ērikam Cērpiņam, kurš palīdzēja ar vērtīgiem padomiem, kā šo mitekli labāk atjaunot un padarīt ērtu dzīvošanai. Tagad, pārkāpjot pāri slieksnim, nonākam plašā telpā, kas apvieno garderobi, virtuvi un ēdamtelpu. Daļu grīdas sedz vecie dēļi, kas noslīpēti un izskatās gluži kā jauni, daļu – gaiši brūnas flīzes. Griestos no apmetuma atbrīvoti un nolakoti tumši brūni vecie dēļi. Šo darbiņu ar lielu pacietību un rūpību veicis Jūnijs. Arī viena ēdamtelpas siena atbrīvota no apmetuma kārtām, atsedzot sarkanos ķieģeļus. Šajā telpā logu nav, tāpēc, lai to padarītu gaišāku, vannas istabas sienā, ar kuru robežojas ēdamtelpa, iebūvētas caurspīdīga stikla flīzes, tā šo telpu padarot gaišāku. Telpas stūrī novietots vienkāršs koka galdiņš, kur ģimenei sasēst ēdienreizēs. Kā īpašs akcents kalpo no Marokas atceļojuši māla podiņi un garšvielu trauciņi. Pie sienas piestiprināti pāris marokāņiem raksturīgi mazi paklājiņi ar reliģiskiem rakstiem arābu valodā, kas sargā no ļaunās acs. Arī smaržas, kas klejo par ēdamtelpu, ir visai marokāniskas. Jo tieši tobrīd, kad viesojamies pie ģimenes, Jūnijs iegriezies mājās, lai pagatavotu pusdienas.
Ēdamtelpa savienota ar nelielu viesistabu, kurā goda vietā stāv klavieres. Tās šad tad uzspēlē Maija. Plauktiņā novietots Korāns. Pat divi. Viens – arābu un krievu valodā, otrs – latviešu valodā, Ulda Bērziņa tulkots. Viesistabas stūrī – mazs koši sarkans dīvāniņš, uz kura brīvos brīžos atpūsties. Maija teic – lielas mēbeles nepilnus sešdesmit kvadrātmetrus lielajā dzīvoklī nemaz neiederas. Šis dīvāniņš ir simt gadus vecs un tam ir antikvāra vērtība. Tāpat kā klavieres, tas atceļojis no Zviedrijas. Arī kumode varētu būt ļoti veca, to atstājuši šā dzīvokļa iepriekšējie saimnieki. Viesistabas stūrītī ierīkota jauka rotaļu vieta meitenēm. Muna tur tobrīd spēlē “restorānos”. Pie sienām vairāki mākslas darbi, to vidū Annikas Dzērves glezna, Maijas Dragūnes litogrāfija, Pauļa Liepas grafikas un Andreja Granta fotogrāfija.
Kāpnes ar dažiem pakāpieniem, kas reizē kalpo kā atvilktnes mantu glabāšanai, ved uz Selmas un Munas istabiņu. Tajā stūrī novietots apaļš galdiņš, gatavots no īsta koka, kas pārklāts ar zilu beici. Uz tā tobrīd novietots Selmas no kartona kastes rūpīgi gatavots namiņš Lieldienu zaķim. Tepat arī meiteņu gultiņas, kas, tāpat kā galdiņš, ir meistara Gunta Niedoliņa rokām darinātas. Māsu guļvietas rotā košas marokāņu segas un izšūdināti spilventiņi. Uz palodzes – no Marokas atvesta skaista lampa. Meiteņu priekam viņu istabiņā ierīkota tā sauktā zviedru siena. Bet vecā krāsns nokrāsota ar tumši zaļu tāfeles krāsu. Nu meitenes uz tās var mākslinieciski izpausties, cik un kā vien vēlas.
Pusstāvu augstāk tieši virs meiteņu rotaļu stūrīša izbūvēta Maijas un Jūnija guļamistaba, precīzāk, liela, plata gulta, uz kuru var nokļūt, izejot cauri skapim. Pāra guļvieta ir ļoti iemīļota rotaļu vieta arī abām meitenēm un viņu draugiem. Ne velti sienas jau cietušas no flomāsteru un krāsaino zīmuļu švīkām.
– Mūsu mājoklis ir kā īsta marokāņu “aliņa”, – teic Maija, – marokāņiem ir raksturīgi, ka, ieejot mājoklī, paveras skats uz plašu virtuvi, kurā kuplā ģimene pulcējas vienkop, gatavo ēst un malko tēju. Mēs gan dzīvojam pirmajā stāvā, bet marokāņi sev dzīvesvietu bieži vien ierīko pagrabstāvā, kur glābjas no karstuma. Arī mūsu dzīvoklī vasarās ir patīkami vēsi. Un arī marokāņi telpās viens no otra necenšas norobežoties ar durvīm. Ir nišas, bet durvju maz. Tāpat kā mums.
