Mobilā versija
-0.7°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
11. oktobris, 2013
Drukāt

Kā Mindija mums Gruziju rādīja


Gruzija8865

Ir tāda vīru grupa, kura strādā atsevišķi, bet ceļo kopā. Ar dažiem viņu ceļojumiem “Mājas Viesa” lasītāji jau ir iepazīstināti. Šoreiz viņi devās uz Gruziju (un nekādus ekstrēmus pasākumus nebija iecerējuši, jo pirmo reizi ceļoja kopā ar sievām). Ceļojuma iespaidos dalījās Jelgavas pilsētas pašvaldības iestādes “Kultūra” vadītājs MINTAUTS BUŠKEVICS, viņa stāstījumu ar lietišķām piebildēm bagātināja AS “Lauku Avīze” valdes priekšsēdētājs GUNTARS KĻAVINSKIS.

 

Kā Mintauts atrada Mindiju

Guntars: – Gruziju apceļot piedāvā dažādas Latvijas tūrisma firmas. Šo piedāvājumu vienojošais elements – tie nav lēti, turklāt ir īsi – piecās, astoņās dienās nav iespējams aptvert visu, ko vēlējāmies redzēt. Bet braukšanu var organizēt arī citādi. Nopirkām biļetes “AirBaltic”, vēl nezinot, ko divas nedēļas Gruzijā darīsim. Kad lidmašīnas biļetes bija kabatā, internetā izsūtīju jautājumus piecām lielākajām Gruzijas tūrisma firmām. No tām atbildēja un atsūtīja programmu (turklāt ar labām cenām) tikai viena – “Visit Georgia”.

Mintauts: – Pirms sešiem gadiem, vēl pirms Gruzijas un Krievijas kara, kopā ar kursa biedriem piecas dienas paceļoju pa Gruziju. Ar toreiz iepazītajiem gruzīniem saziņa pa šo laiku bija pārtrūkusi, un labu, profesionālu gidu man palīdzēja atrast jelgavnieki. Viņi bija ceļojuši Mindijas (viņš ir arī profesionāls alpīnists, un viņam pieder sava tūrisma firma) vadībā, un atsauksmes bija labas.

Sākumā ar Mindiju vienojāmies par cenu. Pēc ceļojuma secinājām, ka viņš visu bija precīzi izkalkulējis un izrēķinājis. Ceļojumā nebija nobīdes ne iecerēto finanšu, ne maršrutu, ne komforta ziņā. Tas ir daudz.

Tbilisi ielidojām agrā rītā, ap pulksten četriem. Viesnīcu tai naktij nebijām rezervējuši, jo domājām – saulei lecot, pastaigāsim pa Tbilisi. Bet gids Mindija ar komfortablu mikroautobusu bija mums atbraucis pretī uz lidostu un savā gruzīnu viesmīlībā visu mūsu grupu – piecus pārus – uzaicināja pie sevis uz mājām. Tur, protams, bija uzklāts galds, un mēs pirmo reizi ieraudzījām saullēktu virs Tbilisi. Gids dzīvo galvaspilsētas vēsturiskajā centrā. Labi atceros, kāda Tbilisi izskatījās pirms sešiem gadiem. Tāpēc biju izbrīnīts, ka pa šo laiku vecpilsēta ir renovēta – atjaunotas māju fasādes, nomainīti jumti, logi un durvis, sakārtoti pagalmi, vārtiņi un ietves. Tas noticis par valsts naudu.

Guntars: – Gan galvaspilsētā, gan citās pilsētās valdība noslēdz ar iedzīvotājiem līgumu – valdība nojauc ēkas un uzceļ no jauna. Bet iedzīvotāji bez valsts ziņas nedrīkst pat spuldzīti nomainīt. Pārsteidz arī temps, kādā tas ticis darīts, turklāt visā valstī. Gruzijas pilsētas, piemēram, Batumi centrs nu izskatās kā Nica vai Monako, tik tiešām ir pārsteidzoši skaistas, sakoptas, tūristi var skatīties atvērtu muti.

{gallery id=”2247″}

Policisti stikla mājās

Pārsteidza policijas ēkas – tās ir caurspīdīgas, stikla fasādes aptver ēku no augšas līdz apakšai. Policijas iecirkņi ir jaunbūves ar savu unikālu dizainu, ārkārtīgi interesantas. Gruzīni ir izdarījuši apvērsumu policijas sistēmā, policisti saņem 400 – 500 latu algu. Gruzijā policists ir prestižs amats, un uz tā vietu ir liels konkurss. Policijai ir jauna auto bāze, kārtības sargātāji tērpti ērtās, glītās formās, kas līdzīgas ASV policistu ietērpam.

Jautājām, vai var ar policistu sarunāt, lai nesoda par ātrumu pārkāpumu vai par braukšanu bez piesprādzētas drošības jostas. Nē, nekāda kaulēšanās nelīdzot, jāmaksā lieli naudas sodi. Pārliecinājāmies, ka šoferīši, tiklīdz iedarbina auto, uzreiz piesprādzējas. Bet pirms sešiem gadiem visi brauca, kā pagadās, kur nu vēl par drošības jostām domāt. Arī paši kādā viesnīcā sastapām policistus atpūtā, viņi cienāja mūsu dāmas ar vīnu, paši nedzēra, lepojās ar formas tērpiem un ar savu cienījamo un godājamo darbu.

Kāds šašliks labāks – latviešu vai gruzīnu?

Guntars: – Nevajag bīties iet restorānos un krogos, un uz cenām var neskatīties – šašliks maksā trīs latus, salāti, otrais ēdiens un vīns – piecus latus. Turklāt cenas gan šikā restorānā pilsētas centrā, gan mazā ceļmalas krodziņā ir diezgan līdzīgas. Lielāko vilšanos Gruzijā sagādāja tieši ēdiens. Domāju, ka varēsim ēst daudz sulīgas jēra gaļas. Pat šašlikam gruzīni izmanto galvenokārt cūkgaļu, tad teļa un tikai treškārt – jēra gaļu. Man šķiet, ka ēdienu gatavošanā viņi ir atpalikuši no mums par kādiem divdesmit gadiem.

Mintauts: – Jā, piekrītu, virtuve nav izsmalcināta. Bet labums, ka gruzīni neiepērk citzemju dārzeņus, arī sēklas ne, cenšas audzēt tikai savu šķirņu tomātus, gurķus, gruzīni audzē un gatavo savas garšvielas, tālab ēdiens ir svaigs un dabisks. Jā, mūsu priekšstatos šašliks ir garšīgi, sulīgi gaļas gabaliņi no kakla karbonādes, bet Gruzijā šašliku pagatavo arī no gaļas ar kauliņiem, tā ir krietni lētāk. Gruzīni šašliku iepriekš nemarinē. Kad viesi jau sanākuši, saimnieks sāk griezt gaļu gabalos, aplej ar vīnogu etiķi, pievieno daudz sīpolu, piparus, sāli, to visu izmīca līdzīgi mīklai un uzreiz dur gaļu uz iesmiem un liek grilēties. Mājās atbraucis, divreiz jau tā esmu darījis, sanāca garšīgi. Gruzijā ēdieni ir dabīgi, sātīgi, garšīgi. Vēlēšanās nogaršot visu radīja negausīgumu un mazu svara pieaugumu, tālab visi bijām vienisprātis, ka jātaisa atslodzes dienas.

Zviedru galds un 50 grami čačas

Svarīgākā lieta uz gruzīnu galda, protams, ir vīns – pusdienās, vakariņās un pat brokastīs. Kaut gan brokastīs dzer arī čaču. Pat viesnīcu brokastu piedāvājumā ir zviedru galds un karafītē čača, paēd un iedzer čaču. Viesojoties gruzīnu ģimenēs, saimnieks jautā, ko tu no rīta gribēsi dzert – vīnu vai čaču? Kad atbildēju – čaču, gruzīns nopriecājās – pareiza izvēle! To čaču no rīta tukšā dūšā nevajag daudz, kā nu kuram: 25 – 50 gramus. Asinis sāk riņķot, domāšana labāka, jušanās labāka, viss kārtībā. Bet pusdienās un vakariņās dzer vīnu. Mājas vīnu, jo pudeļu vīnu daudzi neatzīst. Mājas vīns ir ļoti vājš, ar zemu alkohola procentu, pāris litrus var izdzert un – nekas. Baltvīnu vairāk dzer vīrieši, sarkanvīnu – sievietes. Ģimene, kam ir privātā māja, rudenī ieliek 600 – 1500 litrus vīna. Parasti vīna krājumi nesagaida jauno ražu, viss tiek izlietots.

“Lai pasaulē valdītu miers!”

Kā zināms, tosti ir neatņemama gruzīnu svinību sastāvdaļa. Tostus uzsauc pat katrā iedzeršanā. Ir demokrātiski gadījumi, kad svinībās tostu var teikt, kurš grib. Tomēr daudz nopietnāka ir svinēšana ar tamadu, kurš pasākumu vada kā kungs un pavēlnieks un lemj, kuram no viesiem ļaut runāt, kuram – ne. Un cik daudz runāt. Tosti ir ļoti dažādi, tiek paceltas glāzes gan par mieru virs zemes, gan par Gruziju, gan nāciju, vecākiem, bērniem, sievām, sievietēm… Tomēr tosti nav pagrābti no zila gaisa. Tie izriet no sarunām pie galda. Tamada uztver vienu tēmu un par to arī saka tostu. Tad nākamais, kurš vēlas uzrunāt klātesošos, lūdz vadītājam atļauju un uzsauc tostu par aizsākto tēmu. Arī tamada vēršas pie kāda no ciemiņiem un rosina uzrunai. Katrā reģionā tostu tradīcijas atšķiras, kalnos tās ir ļoti strikti noteiktas, ielejās un citur – maigākas. Taču visur tās pieder pie galda kultūras. Novērojām, ka gruzīnu ģimenēs ļoti mīl bērnus, rūpējas par viņu izglītošanu un pievērš lielu uzmanību. Piemēram, mūsu gida Mindijas ģimenē divas meitas un dēls ik brīdi varēja pienākt pie galda un kaut ko tēvam pajautāt. Viņš pārtrauca sarunas ar mums un aprunājās ar bērniem. Redzējām arī, ka vēl aizvien gruzīnu sievietes nesēž pie galda. Viņas rosās pa virtuvi, gatavo ēdienu, maina šķīvjus un seko, lai ciemiņiem nekā netrūktu.

Uz vīna dārziem – tikai oktobrī

No Tbilisi devāmies uz Kahetiju – lielāko vīna ražošanas reģionu Gruzijā. Tā ir skaista ieleja ar vīna dārziem, kur aug vissaldākās vīnogas un kur ražo vislabāko vīnu Gruzijā. Tomēr, ja laika ir maz, uz Kahetijas ieleju var arī nedoties. Tur kā auga vīna koki, tā arī turpina augt. Cita lieta, ja ceļojums iegadās oktobrī, kad ir vīna darīšanas laiks un ielejā rosība sit augstu vilni.

No Kahetijas devāmies atpakaļ uz Tbilisi un no rīta tālāk uz Kazbegi. Kalnos devāmies pa Kara ceļu. Kādreizējais ceļu būves sasniegums tiek uzlabots un remontēts. Bet bija arī tādi ceļa posmi, kur divdesmit gadus nekas nav darīts. Tomēr daudzie būvdarbi un tuneļu izbūves ļauj cerēt, ka veidojas labs ceļš no Tbilisi uz Kazbegi un Krieviju.

Šeit arī bija vienīgā vieta, kur dzīvojām gruzīnu ģimenē. Divi pāri – saimnieka mājā un trīs pāri turpat pie mājas uzbūvētā viesu namā. Ēdienu gatavoja saimnieces, mēs viņām palīdzējām. Kalnos nav tik liela vīnu izvēle, tāpēc gids mūs laikus pabrīdināja un pirms izbraukšanas no Tbilisi pēc mūsu noteiktās litrāžas sagatavoja mums ceļam gan balto, gan sarkano vīnu un konjaku. Bet senā patiesība ir tāda – jo augstāk kalnos, jo lielāka iespēja nopirkt čaču. Mēs nopirkām. Ar čaču ir tā – mūsu grupā bija kandžas aparātu speciālists, un viņš bija pārsteigts, ka čačas aparāti ir daudz primitīvāki nekā mūsu kandžai. Bet nu par kalnā kāpšanu. Lai tiktu Kazbegi kalnā un apmeklētu Ivari klosteri, ir vai nu jābrauc ar džipu (70 lari), vai jāveic pusotras stundas kāpiens. Mēs kāpām kalnā. Tas bija skaisti.

Un kā ar Staļinu?

Atpakaļceļā aplūkojām Gudauri un braucām tālāk uz Gori. Gribējām apskatīties, kā tad gruzīni vērtē Staļinu. Staļina muzejā mūsu gids Mindija ideoloģisku apsvērumu dēļ atteicās ieiet. Savādi, bet ieeja šajā muzejā ir trīsreiz dārgāka nekā citos muzejos un klosteros. Samaksājām piecus latus, lai aplūkotu padomju stilā ieturētas trīs zāles ar bildēm pie sienas. Atklāti sakot, šajā muzejā tik tiešām nav ko meklēt. Vienīgais, kas bija interesanti – Staļina muzeja gida pozīcija. Zinot, no kurienes esam, viņš mēģināja stāstījumu veidot neitrālu, izvairoties no kādreizējā vadoņa slavināšanas. Gribējām kaut ko vairāk uzzināt par Staļina personību, bet muzeja speciālists tikai stāstīja par to laiku. Radās aizdomas, ka, piemēram, krievu grupām tiek pasniegta cita versija.

Skaistākais, ko Gori apkārtnē var apskatīt, ir antīkā Uplistsikhe – smilšakmens klintīs izcirsta alu pilsēta, kur jau 7. gs. p.m.ē. dzīvojuši cilvēki. Tur bijuši vairāki simti mājokļu, augstmaņi dzīvojuši augstāk kalnā, bet tā pakājē – ne tik turīgie. Tur bijis arī tirgus placis, vīna gatavošanas ierīces, ūdens sistēma.

Kutaisi. Sanatorijās – bēgļi, rūpnīcā – ķīnieši

Apskatījām arī Kutaisi. Ar ko tad agrāk izcēlās Kutaisi? Ar sanatorijām un rūpnīcām. Tagad daudzās sanatorijās dzīvo Abhāzijas bēgļi, citas ir bankrotējušas, bet šur tur sākas sanatoriju renovācija. Daudzas rūpnīcas ir privatizētas, bet tajās nekas nenotiek. Kutaisi dzīvo jau paprāvs skaits ķīniešu, kuri ir nopirkuši rūpnīcu un attīsta kokrūpniecību.

Tālāk devāmies uz Svanetiju. Ceļš no Kutaisi līdz Svanetijas centram Mestijai ir skaistākais ceļš ar skaistākajām ainavām. Nu bet tālākais ceļš no Mestijas līdz Užguli gan ir draņķīgs. Tur jābrauc ar džipiem vai citām apvidus mašīnām. Tālab Užguli noīrējām citu busiņu, kas mūs aizveda līdz kalnu piekājei. Užguli ir ciemats Eiropā, kas atrodas visaugstāk virs jūras līmeņa. Tur gan bija interesanti!

Svanu vendeta

Svanetija ir apvidus augstu kalnos. Daba tur ir neskarta, mežonīga un ļoti skaista. Svani dzīvo paši savu dzīvi. Pēdējā, kas līdz viņiem atnāca, bija padomju iekārta, bet arī ne pārāk. Jo nebija ceļu, lai līdz viņiem nokļūtu, otrkārt, vieta ir pārāk augstu kalnos, un, treškārt, nevienam to nevajag, jo, kā smejies, tur nav ko darīt. Tāpēc svani dzīvoja izolēti un gadsimtiem veidoja savas sabiedrības politiku un tradīcijas. Vēl šobaltdien tur pastāvot vendeta – ģimene pret ģimeni, ciems pret ciemu. Tas arī izskaidro ciemu arhitektūras savdabību – pie katras mājas ir tornis. Dienā visa ģimene darbojas un strādā pie mājas, bet konfliktu vai draudu gadījumos, lai pasargātu sevi, guļ tornī. Tornis līdz otrā stāva līmenim pildīts ar akmeņiem un zemi, lai uzbrucēji nevarētu iekurt uguni un paslēpušos izsvēpēt ārā. Tātad uzkāpj torņa otrajā stāvā, paceļ kāpnes un paglābjas. Tornī ir arī pārtikas krājumi, ja gadījumā aplenkums ievilktos. Ja asinis plūst pārlieku, ciems piedāvā ģimenēm sanākt kopā un vai nu izbeigt asinsatriebību, vai arī karojošās ģimenes izraida no ciema.

Ciema ēkas saista ļoti vienkāršas takas un celiņi, pa kuriem dodas visi, kas tur dzīvo – cilvēki, kazas, aitas, govis… Jāuzmanās, lai netrāpi peļķē vai kādā kakā. Mūsu dāmas nevarēja saprast, kāpēc gan ciema iedzīvotāji neuztaisa normālus ceļus, jo visapkārt taču ir izejmateriāli – akmeņi, smiltis. Bet, no otras puses, skaidrs – nebūtu tās pievilcības. Kur tad vēl tā pa mēsliem pabradāsi? Visa dzīve te rit dabiski un vienkārši. Vietējā krodziņā ēdām pusdienas, kad pazuda ūdens. Izrādās, celtnieki bija pārplēsuši ūdensvadu. Normāli. Neviens nesaspringa, krodziņa tualetes durvis aiztaisīja, nolika tām priekšā krēslu. Un tiem, kuri bija pasūtījuši ceptus kartupeļus, pateica, ka tos nedabūs, jo nevar kartupeļus nomazgāt. Pārējais ēdiens bija, paēdām, un viss bija labi.

Buļļi ledājā

Nākamajā rītā pēc Užguli apmeklējuma cēlāmies agri. Mūs ar busiņu pieveda tuvāk kalniem līdz iekaramajam tiltam, kur sākās taka. Tā ved cauri brīnišķīgam mežam, vijas gar upes malu, starp klintīm un akmeņiem uz ledāju. Pa akmeņiem nav tik viegli pārvietoties kā pa taku, bet pēc kāda laika tomēr sasniedzām ledāju. Pie liela akmens Gruzijas ģeogrāfi bija atzīmējuši iedaļas, kā ledājs ik gadus atkāpjas pa 40 metriem. Sastapām buļļus, kas ganījās akmeņos pie ledāja. Izrādās, pavasaros viņus no ielejas pāri vienīgajam tiltiņam pārdzen pāri, un tad viņi tur kalnos ganās līdz rudenim, jo nevar nekur aizbēgt. Jāteic, ka lopi Gruzijā uzvedas kā Indijas svētās govis. Dzīvo uz ielām un transportam nepievērš nekādu uzmanību, govis un cūkas pat aci nepamirkšķina, kad mašīnas tām apbrauc apkārt. Jā, ko nu par lopiem, Mestijā apmeklējām tikko atklātu jaunu, skaistu muzeju, kur iepazināmies ar Gruzijas senvēsturi.

No Mestijas izbraucām Batumi virzienā…

Batumi

… un jau vakarā bijām Batumi. Tāpat kā Tbilisi, arī šeit bijām pārsteigti par atjaunotajiem kvartāliem. Pirmā asociācija atkal – Monako, Nica…

Guntars: – Jūras malā izbūvēta plata promenāde – vienā pusē izlikti 30 biljarda galdi, ej un spēlē. Otrā pusē – galda tenisa un novusa galdi. Neredzēju, ka kāds spēlētājus uzmanītu vai iekasētu naudu. Krodziņi, atrakcijas, koncerti, diskotēkas, riteņbraucēju celiņš, kur tiek iznomāti velosipēdi, vari kā Eiropas valstīs ar velosipēdu izbraukāt visu pilsētu.

Mintauts: – Un pilsētā ir ko redzēt – Batumi sacelts daudz jaunu ēku, skatu torņu, viesnīcu, arī tiesu mājas. Tās ir caurspīdīgas un ļoti skaistas celtnes, ko naktī izgaismo dažādās krāsās. Ir izbūvēti skaisti baseini ar lielām ūdens strūklakām. Katru vakaru darbojas strūklaku šovs, var skatīties, klausīties, priecāties. Viesnīcas sabūvētas veseliem kvartāliem, tām ir interesanta arhitektūra. Nevis funkcionāla vien, bet ar greznumiem, arkām… Tas man bija šoks, jo pirms sešiem gadiem nekā tāda tur nebija, un te ir jautājums – kur gruzīni ņem naudu? Pa kuru laiku viņi ir uzcēluši šādus mega objektus?

No Batumi uz Akhaltsikhi

Guntars: – Ieraugot kūrortvietas Boržomi parku, bija neliela vilšanās. Neliels parks ar ūdens dzeršanas vietu, kurai apkārt pulcējas cilvēki. Viņi tantei pasniedz plastmasas traukus, tā iepilda boržomi un pasniedz trauku atpakaļ. Ūdens ir silts un negāzēts.

Mintauts: – Pirms sešiem gadiem te izskatījās tāpat un vēl labāk, jo pats varēju minerālūdeni ieliet. Bet, protams, ielas līdz parkam ir sakārtotas, ēkas renovētas, vienīgi parku vajadzētu rekonstruēt, jo tam blakus ir uzceltas lielas, skaistas viesnīcas. Drīz tur dzīve mutuļos.

Guntars: – No Boržomi braucām uz Lardzi. Akhaltsikhe ir pilnībā atjaunots cietoksnis pilsēta. Faktiski, tas ir uzcelts no jauna pusotra gada laikā. Skaists. Skatījāmies, priecājāmies un domājām – cik gados atjaunosim Bauskas pili, Turaidas pili? Vēl iesakām apmeklēt Vardzijas alu pilsētu, kas izcirsta smilšakmens klintī, unikālu gruzīnu renesanses mākslas paraugu. Trīspadsmit stāvos bijušas gan istabas, gan virtuves, gan baznīcas ar skaistiem sienu gleznojumiem. Pēc zemestrīces atlikuši vairs tikai astoņi stāvi un klinšu dzīvokļu dibenistabas.

Ceļojuma laikā apmeklējām daudzus klosterus un baznīcas, jo gruzīni ar tām ļoti lepojas. Senajos klosteros ir viena delikāta problēma – nav tualešu. Gruzijas tūrisma industrija nav sapratusi, ka ar tualetēm varētu nopelnīt krietni vairāk nekā ar suvenīriem. Gidam Mindijam to ieteicām kā biznesa ideju.

Mintauts: – Kad pirmajā dienā, iebraucot Tbilisi, no gida Mindija mājas redzējām saullēktu, nezinājām, ka viņš tikpat skaisti, kā mūs sagaidīja – ar klātu galdu, tāpat arī pavadīs ceļojuma pēdējā naktī. Un vakariņās īpaši mums pagatavoja nacionālos ēdienus. Viens no tiem bija hinkali – tādi kā pelmeņi, pildīti ar gaļu. Pelmeni veido kā konusiņu. Uz galda trauciņos ir kausēts sviests, kā mērcīte, un sarīvēts ķiploks – arī kā mērcīte. Hinkali aiz konusa galiņa ņem pirkstos un nokož maliņu. Tad pa caurumiņu ieliek vienu tējkaroti kausētā sviesta mērces un otru – ķiploka mērces. Sapildīto hinkali liek mutē, garšas buķete ir ļoti pilnīga. Vakaru noslēdzām ar saules rietu. Tas bija pasakains skats!

Gida Mindijas kontakti: 14 salami street, Tbilisi, Georgia; tel. +995551844644; e-mail: mindiatsiklauri@yahoo.com; laipna Grūzijas tūrisma firma “Visit Georgia” HYPERLINK “http://www.visitgeorgia.ge/”http://www.visitgeorgia.ge/

Cenas

1 lars = 0,33 lati;

ieejas biļetes klosteros – (aptuveni) 3 lari;

cigaretes – 2-5 lari;

alus – 2 lari;

viesnīcas (3 zvaigznes) numurs – 60-80 dolāri par nakti;

autobuss (14 vietīgs ar šoferi) – 120 eiro dienā;

mazām tūristu grupām:

mašīna ar šoferi-gidu – 30 lati dienā;

apmešanās privātos apartamentos – 20-30 lari par nakti.

restorānos šašliks – 3 lati, otrais ēdiens, salāti un vīns – 5 lati.

Ko vērts redzēt Tbilisi

Vajadzētu pastaigāt pa Tbilisi naktī, ar funikulieri uzbraukt cietoksnī, apmeklēt Tbilisi Vēstures muzeja zelta krājumu un Nacionālo muzeju. Nav vērts apmeklēt botānisko dārzu.

Ko vērts redzēt Batumi

Ir jēga redzēt Batumi naktī – izgaismotās ēkas, strūklaku šovus. Un apmeklēt Batumi botānisko dārzu.

Ko nopirkt

Riekstus vīnogu sulā (lats gabalā), vīnus, garšvielas, garšvielu maisījumus, cigaretes (angļu un amerikāņu cigaretes ir trīsreiz lētākas)

Pievienot komentāru

Kad un kāpēc sievietes sāka skūties? Mazs atskats vēsturēJā, sievietes to dara katru dienu, tomēr ne visas zina, kādēļ vispār sabiedrībā sievietēm ir pieņemts skūt, piemēram, paduses un kājas.
Draugiem Facebook Twitter Google+