Mobilā versija
+2.2°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
12. marts, 2013
Drukāt

Kā neapmaldīties Aivara Gulbja “Mežā”


Publicitātes fotoPublicitātes foto

“Bij mūža gaita tikai pusē spēta, kad atģidos es mežā, tumsas tītā, jo taisnā taka bija pazaudēta.” Kas gan varētu būt kopīgs Dantes mūžīgās komēdijas pirmajām rindiņām un tēlniecībai? Taču, mēģinot ieraudzīt šo situāciju tēlnieka acīm, varam pamanīt, ka poēma sniedz mums divus svarīgus nosacījumus – proti, izpratni par telpu un cilvēka vietu tajā.

 

Jebkurš no mums var iztēloties, cik radikāli svārstās mūsu attiecības pret mežu dažādās dzīves situācijās. Dienā vai naktī, brīdī, kad esam bezcerīgi apmaldījušies un pēc tam – laimīgi izglābušies, jūtamies attiecīgi nīcīgi vai vareni. Bailēm lielas acis. Protams, ka Dantes sacerējuma alegoriskā būtība un poētiskā tēlainība ļauj mums pacelties virs ikdienas reālijām līdz filozofiskam vispārinājumam un uztvert sākumā minēto tumšo mežu kā laicīgas dzīves metaforu. Tomēr tieši šis poētiskais vēstījums, kas slēpjas aiz priekšmetu materiālas formas, ļauj dziļāk saprast un izjust jebkuru trīsdimensionālu mākslu, tajā skaitā tēlniecību.

Aivara Gulbja jauno darbu personālizstāde “Mežs, mežs” neapšaubāmi piedāvā skatītājiem droši ieiet mežā, kas ir ne vien vide, bet arī metafora. No metāla salocīti objekti demonstrē veidu, kā mākslinieks strādā pēdējos gados. Atšķirībā no 2005. gadā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā sarīkotās personālizstādes “Nav sākuma un nav beigu” pasaules bezgalīgas transformācijas ideja izteikta daudz romantiskākā veidā.

Koki kā meža neatņemama sastāvdaļa veido harmonisku telpu pazemē pašā Rīgas centrā. Nepacelti uz podesta, tie “izauguši” tieši no tās vietas un organiski ieiet pēc būtības svešā un nedabiski sterilā izstāžu zālē. Pārsteidzoši, bet izrādījās, ka metāla konstrukcijas modernisma abstrakto sistēmu var savienot ar siltu un juteklisku enerģiju.

“Mežs, mežs” ir Aivara Gulbja astoņdesmit gadu jubilejas izstāde un vienlaikus sestā personālizstāde. Tā sanāk, ka tēlnieki tehnisku iemeslu dēļ daudz biežāk piedalās kopējās izstādēs un tāpēc personālizstāžu saraksts pēc gandrīz pusgadsimta ilga radoša mūža var izskatīties krietni īsāks nekā dažiem tikko akadēmiju beigušajiem gleznotājiem. Plašai sabiedrībai Ai-vars Gulbis ir ļoti labi pazīstams vispirms ar saviem monumentālās tēlniecības objektiem, kurus sācis veidot jau sešdesmito gadu otrajā pusē. Hrestomātisks piemērs ir piemineklis Vilim Lācim Meža kapos Rīgā (1974). Šajā darbā jūtama tā romantiskā stīga, kas attīstījās tēlnieka daiļradē un pamanāma arī šajā izstādē. Dzimtenes mātes tēls Uzvaras parkā (1985) varbūt nav veiksmīgākais mākslinieka daiļrades piemērs, bet neapšaubāmi viens no populārākajiem ideoloģiska izstarojuma dēļ.

Mākslas patiesība neprasa tiešu atbilstību dabai, tās mērogiem un proporcijām. Mākslinieka varā ir transformēt šos lielumus atbilstoši tēlainas izteiksmes likumsakarībām. Bagātā telpiskā fantāzija ļauj Ai-varam Gulbim justies brīvi smagnējā tēlniecības pasaulē. Viņu interesē gan oriģināla tektoniskā un plastiskā uzbūves principa īstenošana, gan spēles prieks, gan nodarbina telpiskas pro-blēmas, kuras risinot iespējams atrast aizvien jaunas variācijas.

Izsmalcinātās metāla krāsu un faktūru variācijas papildina materiāla izteiksmīgumu un piešķir tēlniecībai to estētisko dimensiju, kurā tik patīkami iedziļināties, izjūtot piederību tai burvīgajai pasaulei, kur no metāla veido jaunu dabu.

Var teikt, ka mūsu dzīve sastāv no kustības un iespaidiem. Vai arī piebilst, ka tēlniecība ir mēģinājums pastāvošā materiālā notvert mūžīgi plūstošu mirkļu iespaidus. Un, ja statiska tēlniecība var izraisīt dinamisku pārdzīvojumu, tad sanāk, ka tēlniecība ir ļoti līdzīga dzīvei – gluži kā mežs, kurā apmaldījās Dantes liriskais varonis, taču neapmaldīsies Aivara Gulbja izstādes apmeklētājs.

 

Viedokļi

Gunita Miezāne (mājsaimniece): “Visai neparasta pieeja no mākslinieka puses. Sava veida abstrakcija. Modernisms, kas ļauj mums pafantazēt par to, kāds varētu izskatīties mežs pēc gadu simtiem.”

Alda Tikmane (pensionāre): “Biju patīkami pārsteigta par to, kā kaut kas tik pārdabisks, organisks spēj tik dziļi ieraut sevī. Fascinēja dizains, forma un doma. Vienreizēji. Absolūta harmonija, dinamika. Uzslava Aivaram Gulbim.”

Uģis Kritāns (ceļotājs): “Sešas savdabīgas kompozīcijas, ko ilgi nākas uzlūkot, lai atrastu kaut vienu saikni ar izstādes nosaukumu “Mežs, mežs”. Vairāk piesaistīja blakus izstādes.”

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+