Mobilā versija
+7.7°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
19. marts, 2012
Drukāt

Kā nenogremdēt «Gaismas pili»


zelca_ilva_misinna_8

Cienot un novērtējot katru Latvijas iedzīvotāju, kurš šobrīd ar prieku un cerību gatavojas dziesmas un dejas Lielajai dienai 2013. gadā, “Latvijas Avīze” sāk publikāciju sēriju, kurā rakstīsim par Dziesmu svētku procesā iesaistītajiem – viņu rūpēm, priekiem, cerībām, bažām saistībā ar gatavošanos svētkiem. 


Viņu vidū ir arī skolotāja, kordiriģente Irēna Zelča, kas Valmierā vada sešus korus – Valmieras 5. vidusskolas korus “Putni”, “Putnēni” un zēnu kori, Vidzemes Augstskolas kori “Skan”, vīru kori “Imanta” un mūzikas skolas kori. Diriģentei esot iesauka “smaids sejā”. Viņa vērtējumam atraktīvi piekrīt, bet uzsver, ka smaidot tikai pēc krietni padarīta darba

 

Medaļas ēnas puse

“Problēma ir ne jau tikai tā, ka kolektīvu vadītāji ir bez algas. Laukos kori ir ļoti mazi, ja vispār ir, jo nav kas dzied. Ja cilvēkam ir nemitīgi jādomā, kā nopelnīt ikdienišķo vajadzību apmierināšanai, tad kāds prieks viņam nākt uz mēģinājumiem un dziedāt,” mūsu sarunas sākumā teic Irēna Zelča, atceroties savu braucienu uz Rīgu, 14. janvārī piedaloties Latvijas kordiriģentu rīkotajā mobilizācijas sanāksmē, kurā tika celta trauksme par Dziesmu svētku nākotni.

I. Zelča ir secinājusi, ka laukos, īpaši jau pagastos, dziedātāju skaits katastrofāli sarūk – vecie vairs nespēj, jaunie strādā ārzemēs. Viņa gan uzsver, ka esot optimiste, taču aicina saprast, īpaši vēršoties pie politiķiem, cik svarīgi, lai Latvijā turpinātu funkcionēt mūzikas skolas un lai arī parastajās skolās būtu mūzikas pedagogi, kas mīl šo darbu, un lai viņiem tiktu maksāts.

 

“Citādi varam nonākt situācijā, ka Dziesmu svētki no Latvijas vēstures izzudīs. Mēs varam pat nerunāt par finansiālajām problēmām, jo sen jau daudz ko izdarām vien ar kailu entuziasmu.

 

Izjūtu, kā cilvēkus nomoka rūpes. Redzu, ka rītos uz mēģinājumu bērni atnāk, nepaēduši brokastis, un bieži iedodu viņiem naudu, lai aizskrien paēst. Zinu, ka viņu vecākiem nav darba. Tomēr ir jāsaņemas, jāpasmaida, jāuzmundrina”, stāsta diriģente.

Šobrīd Irēnas dzīve ir koris un kora dzīve ir viņas dzīve, jo pašai ikdiena sakārtojusies, bērni izauguši. Mazie dziedātāji ir viņas saules stariņi. Reizē tas dod apliecinājumu un garantiju, ka vismaz Valmierā vēlāk būs dziedātāji arī vidusskolas, augstskolas, pilsētas korī.

Protams, ja vien neaizbrauks kopā ar ģimeni strādāt uz ārzemēm. “Uzskatu, ka tieši šā iemesla dēļ mums nav cilvēku, kas dzied. Toties ir izveidojies spēcīgs koris “eLVē”, kurā dzied Īrijā strādājošie latvieši. Ja “no augšas” nepārtrauks bezatbildīgo attieksmi pret dziedāšanu, pret koru kustības veicināšanu, Latviju no UNESCO Kultūras mantojuma saraksta vienkārši izsvītros. Izglītības un zinātnes ministrijā jāsaprot, ka skolā jābūt korim un problēmas jārisina kopsakarā, nevis jāvelk katram uz savu pusi,” pārliecināta I. Zelča. Nesākot jau no mazotnes, vidusskolā vairs nevar iemācīt pareizi dziedāt – nav ritma, intonācijas, izteiksmes. “Ir kopīgi jāstrādā, lai bērns, jautāts, kas ir Daugava – likteņupe, māte –, neskatās uz mani neizprotoši. Kāda māte?! Varbūt es emocionāli pārspīlēju, taču, ja bērns dvēselē neprot izjust, kas ir Daugava, tad mēs šo Uģa Prauliņa dziesmu ar Ineses Zanderes vārdiem nodziedāt nevaram. Un ar “pārdota dālderu zeltā” jāsaprot nevis upe, bet gan Latvija.”

Diriģente novērojusi, ka mācīties mūziku vairs nav īpaši populāri, kur nu vēl uzņemties milzīgo slodzi vadīt kori. Ja vismaz maksātu kaut cik pieklājīgu algu, tad varbūt. Valmierā ir speciālisti ar Mūzikas akadēmijas izglītību, kas pabijuši Amerikā un pelnījuši, traukus mazgājot, Īrijā, bet korus viņi nevada.

 

Nākotnei jābūt!

“Saistībā ar gaidāmajiem Dziesmu svētkiem optimistiskākais moments ir tas, ka beidzot tuvojamies saknēm – repertuārs plānots kā saulgriežu mistērija, skaistas dziesmas par Līgo vakaru,” teic I. Zelča. Taču arī šis repertuārs nav “paceļams”, ja savlaicīgi netiek atjaunota mērķdotācija, jo pusgada vai dažu mēnešu laikā kori nevar sagatavot Dziesmu svētkiem. Savukārt no skolēnu koru repertuāra diriģenti panākuši, ka dažas dziesmas tika svītrotas, jo tas bijis pārāk plašs.

Ar sarunām, diriģentu un koristu prasībām un droši vien ar visu to, kam vara rokās, sapratni, arī ar savlaicīgu mērķdotācijas piešķiršanu, jācer, ka sagatavošanās 2013. gada dziedāšanas svētkiem ritēs bez problēmām.

Bet ko varam sagaidīt nākotnē? Irēna saka:

 

“Patlaban aiziet fanātiķu paaudze. Jaunajā paaudzē arī ir fanātiķi, bet viņu nav tik daudz, cik vajadzētu lielajiem Dziesmu svētkiem. Negribētos, ka Dziesmu svētkus nodrošina aizbraukušo latviešu kori no Īrijas, Anglijas, Vācijas, Amerikas. Tāpat jātic, ka neslēgs mūzikas skolas, nesamazinās augstskolu skaitu.

 

Taču galvenais – tā kā es strādāju arī ar bērnu koriem, ģimenei noteikti ir jābūt tam pamatam, kas mazo atved uz mūzikas skolu un vēlāk mudina viņu dziedāt skolas korī. Igaunijā, piemēram, vecāki lepojas, ja viņu puikas ir zēnu koru rindās. Pie mums? Reizēm mamma man pasaka, ka nav ko bērnam meklēt tajā korī. Valmierieši jau nu gan dziedās. Tam pierādījums ir koris “Imanta”, ko vadu jau 24 gadus un kuram drīz svinēsim 60 gadu pastāvēšanas jubileju. Pierādījums ir koris “Skan”, kura jaunieši man saka, ka viņiem kopā ar mani ir laba dzīve. Pierādījums, protams, ir arī visi tie mazie, kas uz Latvijas valsts simts gadu Dziesmu svētkiem būs lieli un kāps uz Mežaparka skatuves.”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+