Viedokļi
Komentāri

Krišjānis Kariņš: Kā nenonākt līdz savam “trampam” 16


Krišjānis Kariņš
Krišjānis Kariņš
Foto – Ivars Bušmanis

Nesen notikušās ASV vēlēšanās negaidīti uzvaru guva republikāņu kandidāts, kurš savu vietu izcīnīja ar neredzēti naidīgu un populistisku kampaņu. Mums ir jāsaprot, ko tas nozīmēs Latvijai un ko no tā mēs varam mācīties.

Pirmkārt, ASV ārpolitika un arī iekšpolitika ir kļuvusi grūtāk prognozējama. Tramps, šķiet, ir pirmais pēckara prezidents, kurš neizprot vai nepieņem ASV īpašo lomu pasaules kārtības uzturēšanā. Kaut gan nav sagaidāma krasa kursa maiņa, tomēr, visticamāk, ASV valdība mazāk pievērsīs uzmanību ārlietām, īpaši Eiropas lietām. Tas nozīmē, ka Eiropai būs jāmācās vairāk gādāt par sevi. Bet Latvijai – pārliecināt mūsu Eiropas partnerus būt stingriem kopīgās drošības uzturēšanā.

Otrkārt, ir jāsaprot, ka vēlētāju reakcija ASV nav nekas svešs arī Eiropā. Daudzās valstīs dažādos veidos izpaužas vēlētāju dusmas par notikumiem gan pašu valstī, gan pasaulē. Lielbritānijas vēlētāji jūnija beigās nobalsoja par izstāšanos no Eiropas Savienības, paužot reakciju pret varas partiju īstenoto politiku. Francijā Marina Lepēna, kandidējot uz prezidenta amatu, savu kampaņu lielā mērā balsta uz cilvēku bailēm no imigrācijas un islāma radikālisma. Arī Vācijā izskatās, ka pret–Eiropas opozīcija vēlēšanās gūst panākumus, balstoties uz tautas vilšanos par Angelas Merkeles līdz šim īstenoto migrācijas politiku.

Visa šī viļņošanās Rietumu pasaulē ir kā turpinājums banku krīzei, kas sākās 2008. gada nogalē Amerikā. Šī krīze ir turpinājusies dažādos iemiesojumos: banku krīze, ekonomikas krīze, eiro krīze, bēgļu krīze un tagad jau populisma (politikas) krīze. Galu galā – daudzviet cilvēki jūtas nedroši, jo trūkst stabilitātes. Lūzuma punkts katrā sabiedrībā var būt atšķirīgs – bezdarbs, imigrācija vai izjusts iespēju trūkums. Taču rezultāts noved pie viena – vēlmes krasi mainīt politiķus ar domu, ka jebkas cits varētu būt labāks par to partiju piedāvājumu, kas ir pie varas.

Arī Latvijā ir jūtama daudzu cilvēku neapmierinātība ar esošo situāciju. Redzot, ka alternatīva Eiropas Savienībai mums, visticamāk, nozīmētu vēlreiz pakļauties Krievijai, Latvijā neveidojas spēcīgas antieiropeiskas partijas, bet daudz cilvēku turpina emigrēt uz bagātākām un stabilākām valstīm. Protams, statistikas dati tieši neatspoguļo cilvēku izpratni par situāciju valstī. Bet ir pienācis brīdis pieņemt, ka Latvijā viss nav kārtībā. IKP pieaugums nebūt nenozīmē, ka cilvēki ir apmierināti ar dzīvi Latvijā. Kā lielāko “vainīgo” Latvijā visur dzird līdzīgu sūdzību – “es mīlu šo zemi, bet ne šo valsti”. Traģiski, bet patiesi. Ko tad “valsts” dara aplami, un kā to mainīt, lai Latvija nenonāktu līdz savam “trampam”?

Daudzu sūdzību cēlonis, kuras esmu uzklausījis no mūsu cilvēkiem, slēpjas zināmā visatļautībā, kādā veidā Ministru kabineta noteikumi ir veicinājuši dažādu kontrolējošo un sodošo dienestu izveidošanu un to pilnvaru paplašināšanu. Mūsu valstī prasības bieži ir pārspīlētas un absurdas. Bieži vien tās balstās uz vienas normas piemērošanu visiem. Piemēram, pārtikas produktu masu ražošanas prasības attiecinātas uz mājsaimniecības apstākļos radītu preci, bet grāmatvedības prasības vienādas gan uzņēmumā, kur strādā vairāk nekā 500 darbinieku, gan tādā, kur strādā tikai pieci. Tāpat arī skolas cenšas gatavot visus pēc viena iedomāta parauga, kaut gan bērnu spējas un talanti ir ļoti atšķirīgi, bet visi, ne tikai “paraugbērni”, valstij ir ļoti vajadzīgi.

Lai novērstu radikālisma pieaugumu Latvijā, mums ir krasi jāmaina mūsu reglamentējošā sistēma. Pamatā ir jābūt izpratnei, ka prasības ir jāpiemēro apstākļiem, nevis apstākļi prasībām. Ja valsts aparāts nekļūs par sabiedroto un palīgu, bet paliks kā biedējošs soģis, tautas neapmierinātība tikai augs. Rezultātā ne tikai turpināsies emigrācija, bet panākumus politikā varētu gūt kāds radikāls un neprognozējams spēks.

LA.lv