Mobilā versija
+2.0°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
22. maijs, 2014
Drukāt

Kā nepalikt pie nemīlama vīra sāniem. Patiess stāsts (1)

Foto - Shutterstock.comFoto - Shutterstock.com

“Ja man jāstāsta, kā dzīvoju pašreiz, tad izdotos visai jūsmīgs vēstījums un diez vai tas kādam būs interesanti,” smaida Līva, 32 gadus veca projektu vadītāja. “Manuprāt, svarīgāk ir izstāstīt par apjukumu un jucekli, pirms iznācu uz taisna, plata ceļa. Nešaubos, ka daudzas sievietes to meklē.”

Kad iepazinos ar pirmo vīru Ivaru, man bija 19 gadi. Ne viņa, ne maniem vecākiem nebija iespējas nolikt mums uz paplātes dzīvokli vai sagādāt vieglu dzīvi. Taču mana krustmāte negaidīti piedāvāja: “Man dzīvoklis brīvs. Tikai samaksājiet īri un komunālos!” Kāpēc gan ne? Turpmāk viss gāja kā pa diedziņu – viņš saņēma pirmo pastāvīgo darbu, mani paaugstināja darbā, tad viņu, mums bija par ko runāt un krāšņi nākotnes plāni. Pēc neilga laika dzīvokli ievajadzējās krustmātei pašai. Nācās meklēt risinājumu. Mana vecmāmiņa izbrīvēja vienu istabu savā dzīvoklītī. Tur nodzīvojām gandrīz piecus gadus.

Esmu cilvēks, kam rāms dzīves plūdums ir pilnīgi nepiemērots. Prātoju: darbs ir, skola pabeigta, mašīna un jumts virs galvas arī, bet vīra vēl nav! Kāpēc neprecamies?
Vērsos pie Ivara – klausies, man ir ideja – apprecamies! Viņš skatās uz mani pārsteigts – tu esi traka? Kā es apvainojos! Ivars saprata, ka sarunājis dumjības, un otrā dienā teica – lai iet!

Sarīkojām kāzas 100 viesiem, skaista kleita, galdi lūst un orķestris spēlē! Nu esam vīrs un sieva. Ko tālāk? Atpakaļ uz istabiņu vecmāmiņas dzīvoklī. Te nu arī Ivars saprata, ka kaut kas jāmaina. Nolēmām sākt ar dzīvesvietu. Izprātojām, ka pārcelsimies pie vīra vecākiem, kam bija māja un kur bija mazliet vairāk vietas par vienu mazu istabiņu.

Ivara ģimenē izbaudīju, ko nozīmē dzimtas vērtības. Piedzīvoju viņa vectētiņa un vecmāmiņas 50. kāzu jubileju, redzēju, cik augstu savas attiecības vērtē viņa tēvs un māte. Manā ģimenē bērnus audzināja šķirtas sievietes vienas pašas, un Ivara vecāku paraugs man bija brīnišķīga dzīves skola.

Tomēr, grozies kā gribi, lai cik ideāli viss būtu, dzīve kopā ar vecākiem nav īsta dzīve. Mūsu attiecībās iestājās tāds kā nogurums. Man bija jāiekļaujas Ivara ģimenes modelī, bet es gribēju veidot pati savējo! Esmu nodzīvojusi ar šo cilvēku tik ilgus gadus, man taču būtu tiesības veidot ar viņu tādas attiecības, kā man tas šķiet patīkami un ērti, vai ne?

Nu kaut vai sekss – jā, mums ir liela atsevišķa istaba, bet turpat aiz sienas dzīvo vecāki un mīlēšanās lakā jācenšas būt klusiem kā pelītēm.

Vēl viens iemesls bija pastāvīgās runas par bērniem: “Kad jūs beidzot mums mazbērniņu uzdāvināsiet?”

Te pēkšņi Ivars zaudēja darbu. Pat ne zaudēja – pēkšņi sāka runāt, ka pašreizējais viņam riebjas, ka viņš vairs nespēj, ka viss apnicis, gals klāt. Pusgads bija pagājis, bet viņš pat netaisījās jaunu nodarbošanos atrast. Galu galā es taču strādāju – iztiksim.

Sākās krīze. Tā aizritēja gandrīz divi gadi, un es pamazām sāku jukt prātā – cik ilgi vēl? Vairs nespēju dzīvot ar vīramāti un vīrieti, kurš dienām tup pie datora, spēlītes spēlēdams! Nolēmu rīkoties un pati iekārtoju Ivaru kaut ar nelielu algu tajā pašā darbā, kur strādāju pati.

Izrādījās, ka, lai arī gudrs puisis, Ivars ir ārkārtīgi neizlēmīgs un inerts, nav gatavs papūlēties un piestrādāt, lai mēs spētu dzīvot labāk. Darbā pavērās izcila iespēja nopelnīt, bet strādājot krietni vien vairāk un pieķerot klāt brīvdienas. Saku vīram: “Ņemamies, izdarīsim!”, bet viņš: “Ai, ko tur, kam mums to vajag!” Un dodas mājās, kur mamma pabaros ar siltu zupu un varēs dirnēt pie televizora.

Man iestājās pilnīgs dzīves apnikums – neko negribošais vīrs mājās, tas pats darbā, perspektīvu dzīvē nekādu…

Nolēmu – pati pacelšu to projektu. Sēdēšu darbā līdz vēlam vakaram un arī visas brīvdienas – kas par to? Kas tad mani mājās gaida?

Strādāju kā traka. Projekta gaitā bija iecerēta milzīga prezentācija ar lepnu ballīti. Tam gatavojos veselu mēnesi. Gādāju jaunu tērpu, apavus, jau laikus pierakstījos pie friziera un manikīra.

Tuvojas pasākuma diena, abas ar asistenti Sanitu izsūtām ielūgumus, plānojam vietas pie galdiņiem. Ar ko iesim? Viņai vīrs ārzemēs, bet manējais kā vienmēr pasaka: “Ko es tur, labāk palikšu mājās.” Saku Sanitai, lai izdomā pati, ko paķert līdzi un kas mums pasākuma gaitā varētu palīdzēt.

Bankets gandrīz klāt, un jautāju, ko tad viņa atradusi. “Ar tevi ies Roberts.” Viņš bija pārdošanas nodaļas vadītājs, kuru tobrīd vienkārši ciest nevarēju. Iedomīgs, saposies, mācījies un strādājis ārzemēs, pretīgs saskarsmes stiliņš. Atbraucam uz prezentāciju. Es – saposta un laimīga, labā garastāvoklī, smaidīga. Pasākums notiek pēc scenārija, biznesa partneri apmierināti, un pēc dažām stundām viss ir galā. Stāvam vestibilā uz greznajām kāpnēm vakarkleitās un Sanita man jautā: “Kā tu tiksi mājās?” Negaidīti Roberts atbild: “Es aizvedīšu.”

Iekāpu Roberta mašīnā, bet pie sevis spriežu – esmu tik skaisti sapucējusies, kā pēdējā laikā sen nav bijis ne spēka, ne vēlēšanās. Ko tagad? Doties uz mājām pie tā, kas sēž pie datora, spēlē muļķīgas spēlītes un uz mani pat nepalūkosies? Nē, tas man neder! Tikai ne šovakar! Saku Robertam: “Negribi vēl kaut kur pasēdēt? Kādā krodziņā? Es uzsaucu!”

Tajā krodziņā pirmo reizi, kopš gandrīz divus gadus strādājam kopā, sākām sarunāties. Par vienkāršām, cilvēciskām tēmām. Roberts izrādījās atvērts un asprātīgs cilvēks. Izejot no krodziņa, sadūšojos vēl tālāk: “Braucam uz jūru!” Saule norietējusi, pludmalē neviena cilvēka un gaiss silts kā piens – neticami skaista nakts.

Ja vien mēs būtu pāris, tas būtu brīnišķīgi romantisks vakars, bet mēs taču tāds nebijām, vai ne?

Kad Roberts mani atveda mājās, viņš pie durvīm pajautāja: “Vai drīkstu tev atrakstīt?” Biju pārsteigta: “Kādēļ gan?” Satikāmies, labi pavadījām laiku, ko gan vairāk?

Nākamajā nedēļā Robertam sākās atvaļinājums, darba dienas beigās viņš parādījās manās durvīs ar vārdiem: “Man tā iepatikās mūsu pastaiga! Vai nevajadzētu atkārtot?” Biju pārsteigta, nevarēju atbildēt neko citu, ka pēc darba man jādodas mājās, toties jaunnedēļ, kad arī dodos atvaļinājumā, iespējams, spēšu atlicināt kādu brītiņu.

Nākamajā pirmdienā, kas bija mana pirmā brīvdiena, satikāmies, aizbraucām uz pludmali un pavadījām lielisku dienu. Arī otrdien un trešdien… Tad Robertam bija jāatgriežas darbā, bet mans atvaļinājums turpinājās un pēkšņi sajutos pavisam dīvaini – kā tad tā?! Lēcu mašīnā un pusdienlaikā nostājos ieliņā netālu no mūsu biroja un zvanu: “Ja gribi mani satikt, nāc šurp!” Roberts atlidoja kā vēja spārniem. Arī turpmākās dienas darīju tāpat un Roberts vienmēr prata atrast laiku, lai satiktos. Tas bija jautri, kaut arī sapratu, ka nerīkojos, kā precētai sievietei klājas. Man šķita – tas ir tikai interesants flirts bez turpinājuma un tātad bez nepatīkamām sekām. Tomēr no šā brīža sāku mājās vīram melot par to, kur biju un ar ko nodarbojos.

Kad pienāca mana pēdējā atvaļinājuma diena, Roberts atzinās mīlestībā. Sajutos pilnīgi apjukusi un pat nevarēju atbildēt. Viņš vēl vēstuli bija uzrakstījis… Tik daudz jūtu, tik daudz skaistu vārdu!

Sēdēju mašīnā un domāju – ko tagad ar to visu lai daru? Esmu pilnīgās lamatās. Šķiet, esmu “uzskrūvējusi” mīlas trijstūri.

Kad pēc atvaļinājuma atgriezos darbā, bija jābūt pilnīgi aklam, lai nesaprastu, ka mūsu attiecības ar Robertu ir mainījušās. Viss flirta vieglums pazuda un kļuva smagi, grūti, nekad tādā situācijā nebiju bijusi un nepratu uzvesties, nezināju, ko darīt, kā rīkoties. Pienāca kāzu gadadiena. Ar Ivaru bijām jau pirms laba laika iecerējuši mazu izbraukumu. Dzīvoju dalītās jūtās – ko darīt? Kāda ir mana attieksme pret Robertu? Mīla? Simpātijas? Aizraušanās? Varbūt jāizsvītro no savas dzīves? Vai varbūt tomēr esmu sevī apmaldījusies un man jāpaliek ar Ivaru? Izlēmu, ka jāsaņem sevi rokās – galu galā esmu precēta. Dodoties ar vīru izbraukumā, izmisīgi centos, lai viss būtu labi, kā senāk, bet… Viss bija mainījies. Man bija tik ļoti garlaicīgi, tik ļoti apgrūtinoša Ivara klātbūtne, ka bija nepārprotami skaidrs – es sevi laužu.

Izšķīros par pilnīgi traku soli. Bija vasaras beigas, gan man, gan Robertam vēl viena brīva nedēļa, un piedāvāju to pavadīt kopā. Ivaram sameloju, ka ar draudzeni esam noīrējušas namiņu pie jūras. Tā bija pasaka – pats skaistākais laiks manā dzīvē. Taču nācās atgriezties mājās – pie nemīlama vīra un vīramātes. Mājās man viss riebās. Kasījos par niekiem, bāros ar vīru, pat saplūcos ar vīramāti, ko nekad agrāk netiku darījusi. Tad vienkārši piegāju pie datora, atvēru īres sludinājumus, uzklikšķināju uz paša pirmā, aizbraucu skatīties – tas man patika. Nekavējoties noīrēju.

Teicu Ivaram – mēģinām dzīvot paši – divi vien. Sevī spriedu – ko tad, ja attiecības ar Robertu ir tikai pārejoša aizraušanās?

Galu galā ar Ivaru mani vieno vesela dzīve – deviņi mūža gadi, kopīgi draugi, mūsu abu vecāki. Kā lai es zinu, kā lai saprotu, kurā pusē no šīm abām liesmām, kas mani dedzina, ir mana vieta?

Tomēr jaunajā dzīvoklī, kaut arī ļoti pūlējos, ģimenes ligzdiņu izveidot neizdevās. Ik pa brīdim satikos ar Robertu. Kādā trakā strīdā ar Ivaru neizturēju un pateicu patiesību. Visvairāk vīru satrieca fakts, ka sāncensis ir mūsu darbabiedrs, un tajā pašā dienā viņš uzrakstīja atlūgumu. Es izvācos no dzīvokļa un pārcēlos pie Roberta.

Tomēr vēlreiz pārdomāju, vēlreiz atgriezos pie vīra, jo nespēju atteikties no dzīves, kas mani ar viņu saistīja. Taču tad Ivars paziņoja, ka jau nopircis biļeti un dodas peļņā uz Vāciju. Pavadīju vīru, taču, līdzko lidmašīna pacēlās gaisā, sapratu absolūti un galīgi – šī rīcība neatgriezeniski iznīcina attiecības, kas mūsu starpā vēl ir.

Kamēr Ivars bija Vācijā, katru dienu ar viņu uzturēju kontaktus skaipā, atbalstīju, kā vien spēju, bet vairs nesapratu, kādēļ to daru un vai mūs vēl kas vieno. Punktu pielika Ziemassvētki. Kad painteresējos, kā tos sagaidīsim un kad viņš atbrauks, saņēmu striktu atbildi, ka neesot naudas un nekur nebraukšot. Viņš vienkārši pārstāja par mani cīnīties, atkāpās malā un labprātīgi atdeva sāncensim.

Tad palūkojos gluži citām acīm uz Robertu, kurš cīņu par mani nebija pārtraucis ne uz brīdi, piecietis manu neizlēmību, šaubas, apjukumu un nervozitāti. Ja jau liktenim labpatīk, mēģināšu būt kopā ar Robertu. No šā brīža sāka veidoties mūsu attiecības, kas līdz tam bija vien epizožu virkne.

Miers un laimes sajūta, kas manī ir šobrīd, neatnāca vienā dienā. Taču laiks visu ir nolicis vietā.

Nespēju beigt apbrīnot vīrieti, ar kuru nu esmu kopā. Mūsu kāzas bija pavisam pieticīgas – baznīcā bijām tikai paši tuvākie – kopskaitā astoņi viesi un mēs. Brīžiem domāju, kas ar mani būtu noticis, ja paliktu ar Ivaru. Droši vien nelaimīga un neapmierināta tupētu vakaros pie televizora, bet blakus istabā vīrs spēlētu datorā stulbas spēlītes. Iespējams, būtu “uzrāvusies” uz kādu citu vīrieti (vai vīriešiem), kas nebūtu gatavs veidot savu dzīvi ar mani, bet tikai izmantotu seksuāli, un tā iekritusi mūžīgās mīļākās lomā.

Roberts par mani cīnījās. Un uzvarēja. Un es uzvarēju pati sevi un savas šaubas.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. vienmeer ir jaavadaas peec intuiicijas, taa nekad nepievilj.Vienkaarshi jaatsleedz praats un jaaieklausaas sirdii.

Kad un kāpēc sievietes sāka skūties? Mazs atskats vēsturēJā, sievietes to dara katru dienu, tomēr ne visas zina, kādēļ vispār sabiedrībā sievietēm ir pieņemts skūt, piemēram, paduses un kājas.
Draugiem Facebook Twitter Google+