Kā nepazaudēt garīgo bērnu 0
“Latvijas Avīze” turpina diskusiju par rakstniecības, grāmatniecības un oriģinālliteratūras situāciju un nākotni Latvijā (Māras Svīres, Dagnijas Dreikas, Jāņa Vādona, Leldes Stumbres un Arvīda D. Deģa rakstus sk. “LA” 22. un 29. maijā, 5., 13. un 18. jūnijā). Šoreiz – dzejnieces Lijas Brīdakas viedoklis.
Ačgārni spriedumi, ačgārnas sekas
Esība, dzīve atriebjas, ja neievērojam tās pamatlikumus, tāpat kā mūžs gala rezultātā soda ikkatru, kurš rīkojas pretēji gadsimtos pārbaudītajām cilvēcības izpausmēm. Neviena sabiedrība nespēj ilgstoši uzplaukt, ja pietrūkst tās gaismas, ko izstaro kultūra, morāle, ētika un kas apvienojas kopīgajā vērtību mērā, ko saucam par garīgumu. Baidos, ka mūsu valsts savas atjaunotās patstāvības gadu desmitos tā arī vēl nav atskārtusi jēgpilno uzdevumu – kādēļ dzīvojam un uz kādu nākotni virzāmies.
Apbrīnojot un cienot mūsu premjerministra Valda Dombrovska nesavtīgos un sekmīgos centienus krīzes pārvarēšanā, neizpildīts tomēr paliek vēlējums, lai viņa vadītā valdība biežāk atcerētos, ka cilvēks nedzīvo no maizes vien un ka maizes satvarā ietilpst ne tikai ieliktais darbs un izaudzētie graudi, bet arī zemes kopēju neaizmirstie senču tikumi, garīgā pieredze un sirds atdevība.
Sadzīvē un pat valstiskajā domāšanā ir iesakņojušies it kā nepārvarami, būtībā ačgārni spriedumi par rīcības pareizumu, un tie rada tikpat ačgārnas un nevēlamas sekas. Viens no tiem – valstiskā atruna: kultūrai nepieciešamie līdzekļi lai pagaida, kad būsim apmierinājuši tautas materiālās vajadzības. Bet vai līdz tam saglabāsies garīgais bērns?
Bez grāmatām var iztikt? – Var. Mūzika skan pietiekami? – Skan. Kādēļ tad uztraukties par kordziedāšanas apsīkumu skolās, par līdzekļu trūkumu Dziesmu svētkiem? Mākslas izstādes notiek? – Notiek nepārtraukti. Lūk, muzeju materiālais stāvoklis nav aktuāls!
Tā dzīvojam gadiem ilgi, un nav brīnums, ka Mākslinieku savienība ir uz bankrota robežas, ka Rakstnieku savienībai jāatsakās no kārtējām mazajām īres telpām, jo finansiāli nevar galus kopā savilkt. Arī daudzi radošie cilvēki, savu mūžu un spēkus ielikuši kopīgajā tautas mākslas pūrā, cēluši tā prestižu pasaulē, tagad paši grimst nabadzībā, nespēdami pat visvajadzīgākās zāles nopirkt. Protams, es jau dzirdu izsaucienus, ka valstij naudas nav un ilgi vēl nebūs, taču nebeidzu arī brīnīties par neskaitāmajiem atklātajiem bezsaimnieciskuma tēriņiem, par kuriem valdība neuztraucas.
Ministri grāmatas nelasa?
Tālāk runāšu tikai par rakstniecības problēmām, jo pašreiz tās nonākušas diskusiju uzmanības lokā. Dīvains paradokss – grāmatnīcu un noliktavu plaukti vai lūst no grāmatu daudzuma, bet autori vaid, ka viņu sacerējumus nedrukā. (Patiesības labad jāatzīst, ka vērtīgās literatūras vidū arī pārāk liels sēnalu svars.) Savukārt izdevniecības raud par naudas trūkumu, un visi žēlojas, ka sarucis lasītāju skaits. Kultūras ministrijai liekas – nav ko atbalstīt šādas dīvainas pārpalicības nozari. Kur meklējams absurda cēlonis?
Manuprāt, grāmatniecības nedienās visredzamākā vaina patiešām ir lasītgribētāju zudumā. Protams, konkurējoša ir masu saziņas līdzekļu lielā izplatība un dažādība, galvenokārt jau televīzijas skatīšanās lipīgais ieradums. Grāmatu pirkšanas tradīciju nenoliedzami apslāpē to dārdzība, kad tautas lielum lielais vairākums dzīvojam trūcīgi.
Izdevniecību “kurpi spiež” tipogrāfijas pakalpojumu un papīra augstās cenas, ietekmē arī līdz minimumam nokritušās tirāžas. Atkal un atkal no jauna ko izdot, parasti orientējoties uz ārzemju bestselleru veiksmēm, liek cerība uz līdzīgu brīnumu – lūk, šī grāmata izglābs, ļaus izkulties un nomaksāt parādus… Sapnis tomēr piepildās ļoti reti.
Visvairāk cietušie ir rakstnieki – izdevēji vēl atrod līdzekļus minēto tipogrāfijas rēķinu apmaksai, māksliniekiem un savu darbinieku algām, arī telpu īres un elektrības tēriņiem, bet autoru honorāriem bieži vien nekas vairs pāri nepaliek. Tas liktos smieklīgi, ja nebūtu tik skumji – tieši rakstnieka radītais sacerējums taču ir šī ražošanas procesa pamats un aizsācējs! Ja nožēlojamajiem honorāriem vēl pieskaitām “nogrieztos” autoratlīdzības procentus par grāmatu lietošanu bibliotēkās, tad skaidrs, kādēļ tik neapskaužami rakstnieku dzīves apstākļi. Turklāt – jebkuram radošam talantam, kuram jāstrādā vienā vai pat vairākos algas darbos, lai uzturētu sevi un ģimeni, nav iespējams profesionāli nodoties mākslai, izkopt Dieva dotās spējas, justies neatkarīgi un atbrīvoti.
Kā stabilākie un vēlīgākie mūsu oriģinālliteratūras balstītāji jāmin “Latvijas Avīze” ar savu iespēju apvienot laikraksta un izdevniecības saimniecību, arī “Zvaigzne ABC”, savus apjomus un vērienīgo praksi sabalansējot ar mācību grāmatu izdošanu.
Patiesi svarīga ir valsts attieksme, kaut vai krietni pazeminot vai pavisam atceļot PVN likmi vismaz oriģinālliteratūrai. Tikpat nozīmīgs būtu morālais atbalsts, cieņa un radošā darba izpratne. To nevarētu pat uzskatīt par veltīgi šķiestu dāsnumu, jo literatūra, piedaloties iespaidīgajos starptautiskajos grāmatu tirgos, ar mūsu mākslinieku spilgtajām, skaistajām ilustrācijām, ar satura vēstījumiem par Latvijai gadsimtos piederīgajām pasaulslavenajām personībām, par mūsu vienreizīgo identitāti un vēsturi izrādītos vismaz tikpat prestižs sasniegums Latvijas vārda daudzināšanā kā bagātīgi atbalstīto sportistu nevienmērīgais veikums vai tautsaimniecības panākumi.
Jā, grāmatas mūsdienās ir zaudējušas savu goda vietu sabiedrībā. Gandrīz neticami šķiet, ka, nerunājot nemaz par prozu, arī dzeju reiz tiražēja trīsdesmit un pat sešdesmit tūkstošos eksemplāru, bet tik un tā lirikas krājumiņi nemētājās neizpirkti, daudzus no tiem varēja iegūt vien ar pazīšanos.
Padomju laikā gan rūgti smīnējām, kad partijas kongresu atskaišu ziņojumos kultūras vērtējumam parasti bija ierādīta tikai īsa rindkopa oficiālā referāta beigās, toties tagad mūsu ministri, pat kultūras ministri, par grāmatām izteikties vispār nemēdz. Rodas pamatotas aizdomas, ka tās arī vaļā vērtas netiek, jo, korespondentu uzjautāti, ko pēdējā laikā lasījuši, ne viens vien no Saeimas gudrajām galvām un arī citi vadošie tad aizklīst ar skatienu tālumā un sāk aizbildināties, cik daudz viņiem cita darāmā. Nav brīnums, ka tādējādi naudas piešķīrums grāmatniecībai “izkrīt no ratiem”. Pēc nesen pieņemtajiem memorandiem jācer uz valdības attieksmes krasu uzlabošanos. Kas gan cits atliek?
Līdz ar grāmatām pie malas ir atsviesta uzmanība un cieņa pret skolotājiem un viņu vajadzībām. Skološanas un audzināšanas kvalitāte pagaist starp Izglītības ministrijas rosinātajām un nepārtraukti notiekošajām reformām. Skolu bibliotēkas tiek atstātas novārtā, un arī nekas cits neveicina jaunu lasītāju sagatavošanu, nerada bērnos mīlestību pret grāmatu.
Par visu samilzušo problēmu izlaušanos pēkšņā rakstnieku protesta kliedzienā un asā diskusijā dzirdama arī izbrīnas pilna iebilde: “Bet kur tad jūs agrāk bijāt?” Literārajās tikšanās reizēs bieži skan jautājums: “Kādēļ rakstnieki tik maz izpaužas publicistikā? Agrāk taču jūs bijāt daudzu sasāpējušu lietu kārtotāji un gaismā cēlāji!” Jā, bet padomju presē valdīja likums, ka uz kritizētajām domām vajadzēja atsaukties, vismaz atrakstīties, vismaz kaut kā reaģēt. Tagad tas nevienam nav obligāti. Vari izteikties, cik gribi – vārda brīvībā par visu un visādi, tikai tas pazūd periodikas biežņā un informācijas nepārskatāmajā klājienā bez pēdām un atbalsīm. Laikraksti vairāk ieinteresēti par skandāliem, par pazīstamo ļaužu personiskās dzīves peripetijām un seksu. Ar labu atkal varētu pieminēt “Latvijas Avīzi”, kuras slejās regulāri parādās Andas Līces un Monikas Zīles būtiskie vērojumi, arī daudzu citu raksti un balsis no tautas.
Radošā vide – atsvešināta
Kopš nav vairs “Karoga”, nav “Literatūras un Māk-slas”, sabiedrības apziņā mazinās interese par rakstniecību un tās autoriem, jo šī vide ir atsvešināta. Trūkst arī radošo personību apjomīgo portretējumu, kas agrāk regulāri parādījās radio un televīziju raidījumu ciklos. Tagad vienīgais četrreiz gadā iznākošais izdevums “Latvju Teksti” aptver pārāk šauru loku. Protams, sava daļa vainas jāuzņemas radošās inteliģences nosliecei uz postmodernismu un savu vienādi domājošo spēkā uzturēšanu, kas atbilst šai tendencei. Gluži neapstrīdami tiek pausts uzskats, ka ir tikai divi atzari: elitārā, smalkā, augstas profesionalitātes dzeja un piezemētā, lietišķā lirika, ko tauta mēdz izmantot kā citātus dažādos apsveikumu vai bēru gadījumos. Sen vairs netiek analizēts un kaut vai apzināts kopīgais literārais process, visi virzieni tajā – kontekstā ar sabiedrības aktualitātēm. Valdošs kļuvis spriedums, ka īsta literatūra ir vienīgi individuālā autora pašatklāsme, tikai viņa intīmie pārdzīvojumi, fantāzijas un redzējumi, varbūt vēl arī vingrinājumi valodas iespējās un tās atvedinātajās asociāciju plūsmās. Diemžēl lasītāji nogurst, nespēdami izsekot, vaimanā, ka nesaprot latviski rakstīto un paliek nelasījuši.
Sabiedriskā atsaucība tomēr ir ļoti vajadzīgs un auglīgs stimuls jebkurai mākslai visos laikos, arī šajā ziņā gan Kultūras ministrija, gan valstī ietekmīgas personības varētu parādīt savu ieinteresētību, tā balstot grāmatu prestižu, lai tas kļūtu par “garaini, kas veicina vārīšanos”, kā kādreiz rakstīja Imants Ziedonis.
Lai cik prasmīgi iecerēti, bez emocionāla piepildījuma arī valsts darbi un plāni nesekmēsies. Brīdinoši un pietiekami baismi skan diezgan izplatītais teiciens, ka “es mīlu šo zemi, bet nemīlu valsti”. Ir skaudri jāapzinās, kādēļ tā, un jādara viss, lai šie jēdzieni nepaliktu pretstatā. Jāatzīst arī, ka vienaldzīgie, tie, kuri bez žēluma, nejūtot sirdij tuvu, atstāj ģimeni un dzimteni, nekad atpakaļ nenāks, neatgriezīsies. Bet kas vēl ciešāk spēj kopā sasaistīt mūsu dabas skaistumu ar dzimtenes Latvijas izjūtu, kā to veikusi un veic literatūra? Atcerēsimies kaut vai tikai Jaunsudrabiņu!
Vēl nesen priecājāmies par to, cik pārliecinoši tauta aizstāvēja latviešu valodu kā vienīgo mūsu valsts valodu. Par ko balsojām toreiz referendumā? Vai tikai par ekonomikas, finanšu, veikalu, ikdienas sadzīves valodu? Un kā būs nākamreiz, ja tautas dvēseles valodas, rakstu valodas, tātad arī valsts pastāvēšanas valodas liktenis būs kļuvis tās iedzīvotājiem vienaldzīgs?
Latviešu literatūra ir Latvijas literatūra – tās neatņemama sastāvdaļa, tās senču tikumu, tās tautasdziesmu, tās šodienas progresīvo domu un pārdzīvojumu iemiesojums. Literatūra kā neviena cita māksla attīsta radošā prāta spējas, jo arī tehnisko, ekonomisko uzdevumu risināšanā vajadzīga iztēle un fantāzija.
Grāmatas paplašina apvārsni, padziļina cilvēka garīgo uztveri, un tikai tā sagatavots cilvēks var būt tautas apzinīgā, tātad tās iedarbīgā daļa.
Par grāmatu rosinošo nozīmi dzīvē atzinumi ir izteikti visā pasaulē. Savas pārliecības atbalstam izvēlējos fragmentu no Natālijas Goldbergas sacerējuma “Rakstīt par būtisko”: “… Mums vēl un vēl vajag atgriezties pie grāmatām, tas ir, pie labām grāmatām. Un pārlasīt vēl un vēl redzējumus par to, kas mēs esam, kas mēs varam būt. Par cīņu, kuru izcīnām kā cilvēki, lai atkal un atkal izjustu līdzjūtību pret sevi un laipnu attieksmi citam pret citu.”
Ir laiks pieņemt šo atziņu un visiem kopā pūlēties, lai rastos labas grāmatas, kas savukārt palīdzētu mums dzīvot un mūsu tautai pastāvēt.
