Laukos
Graudkopība

Padoms zemniekam. Kā nodrošināt kvalitatīvu un ilggadīgu ganību zelmeni 0

Foto no Agro Topa arhīva

Autore:Sarmīte Rancāne, LLU Zemkopības institūta pētniece

Ganību zāle nodrošina ganāmpulku ar vislētāko, veselīgāko, vitamīniem un minerālvielām bagātāko lopbarību. Atrodoties ganībās, dzīvniekiem ir nodrošinātas brīvas kustības, pārvietošanās pa stingru pamatni ar labu saķeres virsmu, svaigs gaiss. Tas viss kopumā nodrošina lielāku slaucamo govju ilgmūžību salīdzinājumā ar tikai novietnē turētajām.

Zelmeņa sastāvs

Ganību ierīkošanai izvēlas zālaugu sugas, ko lopi labprāt ēd, kas labi iztur biežu apganīšanu un nomīdīšanu, kas labi ataug, izveido biezu un noslēgtu zelmeni un dod augstas un barības vielām bagātas zaļās masas ražas. No stiebrzālēm ganību zelmeņu ierīkošanai vairāk nekā pļaujamos zālājos lieto apakšzāles, it sevišķi stīgotājas zāles, jo tās, veģetatīvi vairojoties, ļoti ātri izplatās, veido blīvu, lapainu zelmeni un pret izmīdīšanu noturīgu velēnu. Biežāk izmantotās apakšzāles ir ganību airene, pļavas skarene, sarkanā auzene. No tauriņziežiem ganību zelmeņos neaizstājams ir baltais āboliņš, kas ir noturīgs pret izmīdīšanu, piemērotos apstākļos strauji savairojas veģetatīvi un ātri aizpilda tukšās vietas. Virszāles savukārt izvēlas, ņemot vērā izmantošanas režīmu, dzīvnieku sugu, ganīšanas intensitāti, augšanas apstākļus utt. Priekšroka dodama daudzkomponentu maisījumiem, jo tie nodrošina ne vien augstākas ražas, ilggadību un stabilitāti atšķirīgos augsnes un klimatiskajos apstākļos, bet arī augstvērtīgāku un pilnvērtīgāku lopbarību. Kvalitatīvs ganību zelmenis ir pamats rentablai saimniekošanai.

Mēslojumam jābūt sabalansētam

Lai nodrošinātu ražīga un ilggadīga ganību zelmeņa uzturēšanu, tas jāapgādā ar visām nepieciešamajām barības vielām, ņemot vērā zelmeņa botānisko sastāvu un tātad arī atšķirīgās prasības. Pareizi lietots, sabalansēts mēslojums palielina ne tikai zālaugu ražību, bet uzlabo arī sagremojamību, palielina proteīna daudzumu un ganību zelmeņa apēdamību. Mēslots zelmenis ir noturīgāks pret dažādiem stresiem, tostarp sausumu, jo augu fizioloģiskie procesi darbojas optimālā režīmā. Turklāt ražas veidošanai nepieciešams mazāks ūdens daudzums, jo vajadzīgās barības vielas augsnes šķīdumā atrodas lielākā koncentrācijā.

Jāatceras, ka dotais mēslojums būs efektīvs tikai tad, ja tas būs sabalansēts, vienlaikus tiks nodrošinātas visas augiem nepieciešamās barības vielas – slāpeklis, kālijs, fosfors, kalcijs, mikroelementi u. c. –, tāpēc mēslošanā ieteicams kombinēt minerālmēslus ar organisko mēslojumu.

Kālijam ir lielāka atdeve nekā slāpeklim un fosforam

Sabalansētam mēslojumam, kas sedz barības vielu izneses ar ražu, ir vairāki pozitīvi aspekti: tiek uzturēta augsnes auglība, nodrošināta zālaugu ražība, kvalitāte un ilggadība. Tas ļauj ilgāk izmantot zelmeni bez pārsējas. Ilggadīgie pētījumi Zemkopības institūtā Skrīveros (Bērziņš, Antonijs, 1999) ir pierādījuši, ka sabalansēts mēslojums ievērojami pagarina vērtīgo zālaugu produktīvo ilggadību un pretēji. Visaugstāko ražu un vērtīgo zālaugu īpatsvaru pat pēc 30 gadu zelmeņa izmantošanas nodrošināja palielinātas NPK (N200P100K300) devas. Savukārt, palielinot slāpekļa mēslojumu vienpusēji līdz 300 un 400 kg/ha, sēto zālaugu īpatsvars zelmenī proporcionāli samazinājās, ieviesās dažādi platlapji, zelmeņa kvalitāte krasi samazinājās. Izmēģinājumi uzskatāmi parāda, ka jāizvairās no vienpusēja mēslojuma, jo īpaši slāpekļa lietošanas, kas piedevām var radīt dažādus vides riskus. Arī nepietiekama slāpekļa nodrošinājuma gadījumā no zelmeņa pazuda vērtīgās stiebrzāles, to vietā ieviesās mazvērtīgās smilgas, vilkakūla, dažādi platlapji.

Ilggadīgie izmēģinājumi ļauj secināt, ka kālijam ir lielāka atdeve nekā slāpekļa un fosfora mēslojumam. Ja kālija trūkst, augstvērtīga zāles raža nemaz neveidojas, lai gan pārējās augu uzturvielas ir pietiekamā daudzumā. Bez kālija mēslojuma vērtīgie zālaugi strauji izzuda no zelmeņa jau pēc 4–5 gadiem. Fosfora mēslojuma trūkums zelmeņa botānisko sastāvu ietekmēja mazāk, vērtīgās stiebr­zāles sāka pazust pēc 10–15 gadiem.

Tauriņzieži zelmenī parasti nesaglabājas ilgāk par 4–5 gadiem, kaut gan variantos bez vai ar minimālām N devām, bet bagātīgu P un K mēslojumu baltais āboliņš zelmenī bija sastopams pat pēc 20 gadiem.

Ideālais laiks kaļķošanai – vismaz pusgads pirms sējas

Zālaugu produktīvo ilggadību negatīvi ietekmē arī palielināts augsnes skābums (<pH KCl 5,5), kas ierobežo barības vielu pieejamību augiem un pazemina lietotā mēslojuma efektivitāti. Tāpēc skābas augsnes noteikti jākaļķo. Augsnes paskābināšanos veicina arī regulāra minerālmēslu lietošana, tāpēc analīzes ik pēc pieciem gadiem jāveic atkārtoti. Kaļķošanu var veikt virspusēji jau ierīkotam zelmenim agri pavasarī vai rudenī ganīšanas sezonas beigās. Tad gan jāuzmanās ar kaļķošanas līdzekļa izvēli un devām, augošiem augiem lieto lēnas iedarbības kaļķošanas materiālu kalcija karbonāta (CaCO3) formā.

Tāpat jāizvairās izkliedēt kaļķojamo materiālu mitram zelmenim. Ideāli augsnes kaļķošanu veikt 6–12 mēnešus pirms zālaugu sējas. Pirmssējas augsnes apstrādes laikā, lietojot atšķirīgus agregātus, kaļķojamais materiāls vienmērīgi sajaucas ar augsnes daļiņām, nodrošinot augstāku efektivitāti. Savlaicīga kaļķošana ļauj arī brīvāk izvēlēties ātrākas vai lēnākas iedarbības kaļķojamo materiālu, ņemot vērā augsnē esošā kalcija (Ca) un magnija (Mg) attiecību.

Ganību mēslošana jāveic katru gadu

Zālaugi kultivētajās ganībās ļoti labi izmanto doto mēslojumu. Mēslotos zelmeņos zāle pavasarī ātrāk un straujāk sāk augt, tā ir izturīgāka pret sausumu, ganīšanas periodu var uzsākt par vienu divām nedēļām agrāk nekā nemēslotos zelmeņos.

Ganības jāmēslo katru gadu. Ja mēslošanu pārtrauc, strauji samazinās raža un pasliktinās zelmeņa sastāvs. Sevišķi strauji ražas krītas kultivētos purvos un trūdvielām bagātās augsnēs. Tas izskaidrojams ar to, ka augsnēs, kur ir daudz N, augi ātri izmanto fosfora un it sevišķi kālija rezerves un turpmāk pilnvērtīgas ražas veidošana kļūst neiespējama.

Mēslošanas plānu izstrādā ar aprēķinu, lai ar dažādiem mēslošanas līdzekļiem kompensētu to barības vielu daudzumu, kas tiek patērēts zāles ražas veidošanai, ņemot vērā augsnes dabisko auglību un zelmeņa botānisko sastāvu. Ganību zelmeņi 1 t zaļmasas veidošanai caurmērā patērē ap 4 kg slāpekļa (N), līdzīgu daudzumu kālija (K2O) un aptuveni 1 kg fosfora (P2O5). Ar zaļmasas ražu 50–55 t no hektāra tiek iznesti orientējoši: 200 kg N; 50 kg P2O5 un 200 kg K2O.

Ja iznestās barības vielas netiek kompensētas ar mēslojumu, samazinās gan zāles ražas, gan augsnes auglība. Kaut arī zālaugi tiek uzskatīti par videi draudzīgu kultūraugu un to audzēšana ir viens no veidiem, kā saglabāt un uzlabot augsnes kvalitāti, ilgstoši vācot ražu bez atbilstošas mēslošanas, arī zālaugu platībās augsne noplicinās.

Slāpekļa (N) mēslojuma ietekmē palielinās fotosintēzes aktivitāte, strauji pieaug zālaugu veģetatīvā masa, uzlabojas kvalitāte, stiebrzāles labāk cero. Ja zelmenī ir liels tauriņziežu īpatsvars, jārīkojas uzmanīgi ar slāpekļa mēslojumu. Tauriņzieži simbiozē ar gumiņbaktērijām saista atmosfēras slāpekli, apgādājot ar šo nozīmīgo augu barības vielu gan sevi, gan daļēji arī līdzās augošās stiebrzāles. Pietiekami auglīgās augsnēs raženos zālaugu maisījumos, kur tauriņziežu īpatsvars ir 40% un vairāk, slāpekļa mēslojumu var praktiski nelietot vai izmantot minimālas tā devas (līdz 60 kg/ha). Nesamērīgi palielinot slāpekļa mēslojumu, tauriņzieži no N saistītājaugiem pārvēršas par N patērētājiem, zaudē savas priekšrocības un līdz ar to arī konkurētspējas. Tādējādi tie vājāk ziemo un ātrāk izretinās, zelmenī sāk dominēt stiebrzāles. Tiek zaudēta iespēja nodrošināt kvalitatīvu lopbarību ar lielu proteīna daudzumu un ietaupīt dārgo slāpekļa mēslojumu.

Kālijs (K) veicina baltā āboliņa un apakšzāļu attīstību ganību zelmenī. Līdz ar ražas pieaugumu tas paaugstina zālaugu ziemcietību un izturību pret dažādiem stresiem, tostarp aukstumu, sausumu, slimībām. Kālijam ir būtiska loma zelmeņa ilggadības saglabāšanā. Labāks augu nodrošinājums ar kāliju būs mālainākās augsnēs, bet īpaša uzmanība jāpievērš vieglām smilts un kūdras augsnēm, kur augiem izmantojamā kālija daudzums parasti ir nepietiekams. Jāņem vērā, ka, lietojot bagātīgas kālija mēslojuma devas, augos var uzkrāties palielināts kālija daudzums un zāles lopbarībā veidoties nelabvēlīga minerālvielu attiecība. Tāpēc lielas kālija devas ieteicams lietot dalīti. Lai mājlopi neciestu no vielmaiņas traucējumiem, kālija daudzumam zālaugu sausnā nevajadzētu būt virs 3,5–4%.

Nepieciešamais kālija un slāpekļa daudzums zālaugu ražas veidošanai ir līdzīgs, bet tīro stiebrzāļu zelmenis kāliju patērē proporcionāli vairāk.

Fosfors (P) veicina augu augšanu un spēcīgas sakņu sistēmas attīstību. Ja tā trūkst, zāles raža ievērojami samazinās, iznīkst vērtīgās zāles, krītas ganību kvalitāte. Īpaši atsaucīgi uz fosfora mēslojumu zālaugi ir kūdras augsnēs, jo tur bieži vien pietrūkst augiem viegli izmantojamā fosfora. Fosforu zālaugi ražas veidošanai patērē trīs četras reizes mazāk nekā kāliju un slāpekli, turklāt ar mēslojumu iedotais fosfors vairāk saistās augsnē un tam ir lielāka pēcietekme, tāpēc var rasties maldīgs priekšstats, ka P mēslojums ganībās ir mazāk svarīgs. Bet arī fosfora krājumi augsnē ir ierobežoti, piedevām daudzviet Latvijas augsnēs vērojams zems augiem pieejamā fosfora nodrošinājums. Jāatceras, ka kālijs un fosfors ir ganību mēslošanas pamats un tikai uz tā fona var pilnībā izpausties slāpekļa mēslojuma iedarbība.

Tālāk lasiet nākamajā lappusē

Pamatmēslojums un papildmēslojums

Pamatmēslojumā pirms zālaugu sējas vēlams iestrādāt organisko mēslojumu: kūtsmēslus, kompostu, vircu, digestātu, kas satur gandrīz visas augiem nepieciešamās barības vielas, arī mikroelementus. Kūtsmēslus ieteicams iestrādāt iepriekšējā gada rudenī. Tiem pakāpeniski sadaloties, vairākus gadus augi tiek apgādāti ar barības vielām un tiek uzlabotas augsnes īpašības. Vadoties no mēslošanas līdzekļu ķīmiskā sastāva, tiek noteiktas nepieciešamās devas konkrētajos apstākļos. Vidēji pamatmēslojumā lieto 60 kg/ha P2O5 un 90 kg/ha K2O, bet devas koriģē pēc augšņu agroķīmiskās kartēšanas datiem – auglīgās augsnēs samazinot un nabadzīgās attiecīgi palielinot devas. Slāpekli auglīgās, trūdvielām bagātās augsnēs pamatmēslojumā nelieto vispār, nabadzīgākās augsnēs iestrādā tā saukto starta devu 30–40 kg/ha N.

Papildmēslošana. Ganības jāmēslo intensīvāk, jo ganību zāle salīdzinājumā ar pļaujamajiem zelmeņiem ir bagātāka ar proteīniem un minerālvielām. Tas nozīmē, ka no augsnes tiek paņemts vairāk barības vielu. Biežā zāles apganīšana traucē augiem uzkrāt rezerves, tāpēc ar mēslojumu nepieciešams regulāri nodrošināt augus ar pietiekamu daudzumu viegli uzņemamu barības vielu. Intensīvi mēslojot, ganību zālē var uzkrāties palielināts nitrātu daudzums. To ietekmē gan slāpekļa deva, gan arī laika periods starp slāpekļa izsēju un zelmeņa izmantošanu, kā arī nodrošinājums ar molibdēnu, kas sekmē nitrātu reducēšanos līdz amonjakam. Lai izvairītos no pārlieku liela nitrātu daudzuma lopbarībā, jāsamazina vienā reizē dotās N devas līdz 60 kg/ha.

Biežāk lietotie slāpekļa minerālmēsli ir amonija salpetris. To nedrīkst izsēt rasainā zelmenī, lai neapdedzinātu augus. Agri pavasarī uz mitras augsnes ganību mēslošanā vēlams izmantot karbamīdu. Tas labāk saistās augsnē un slāpeklis atbrīvojas pakāpeniski, samazinot nitrātu uzkrāšanās risku lopbarībā un ierobežojot iespējamo izskalošanos no augsnes nokrišņiem bagātos pavasaros. Starp mēslošanu un apganīšanas uzsākšanu ir jāievēro vismaz 15 dienu minimālais laika intervāls.

Daļu barības elementu vēlams nodrošināt ar šķidrajiem kūtsmēsliem vai tiem līdzīgu organisko mēslojumu, piemēram, digestātu no biogāzes ražotnēm. Tādā gadījumā var būt nepieciešamība papildus lietot vienpusēju P mēslojumu, jo šķidrmēsli, arī digestāts parasti ir bagāti ar kāliju un slāpekli. Ja zelmenī ir liels tauriņziežu īpatsvars, tad jāuzmanās ar devām, lai nepārsniegtu vēlamo N daudzumu, kas turpmāk var negatīvi ietekmēt tauriņziežu konkurētspējas.

Ideālā variantā šķidros mēslošanas līdzekļus izkliedē miglainā vai lietainā dienā tieši uz augsnes virskārtas vai sekli iestrādā, lietojot speciālus agregātus. Tas paaugstina mēslošanas efektivitāti un ierobežo amonija slāpekļa emisijas. Jāatzīmē, ka daļa augu barības vielu paliek ganībās ar cietiem un šķidriem lopu izkārnījumiem.

Piemērotākais mēslošanas laiks – agrs pavasaris

Mēslošanu ieteicams veikt iespējami agri pavasarī, kamēr augsnē saglabājušās mitruma rezerves no ziemas perioda. Uz mitras augsnes izkliedētais mēslojums nodrošinās augstāku efektivitāti un veicinās straujāku pirmās ražas veidošanos. Fosfora mēslojumu var lietot arī rudenī – septembrī, oktobrī. Saistīgākās augsnēs arī kālija mēslojumu var izkliedēt rudenī, bet to nav ieteicams darīt viegla mehāniskā sastāva augsnēs. Ja vajadzīgais K2O daudzums pārsniedz 100 kg/ha, mēslojumu ieteicams lietot dalīti. Rudenī dotais mēslojums sekmē jaunu dzinumu aizmetņu veidošanos un rezerves barības vielu uzkrāšanos saknēs un cerošanas mezglos. Uzkrātās rezerves vielas tiek izmantotas jauno dzinumu attīstībai nākamajā pavasarī.

Slāpekļa mēslojumu lieto pavasarī un pēc zelmeņa noganīšanas, sadalot nepieciešamo daudzumu vairākās daļās ar aprēķinu visas sezonas garumā iespējami vienmērīgāk nodrošināt augus ar barības vielām. Jo intensīvāk plānots izmantot zelmeni, jo intensīvāk tas jāmēslo, veicinot atālu veidošanos un pagarinot ganību izmantošanas periodu, un otrādi.

Rūpējoties par zelmeņa ilggadību, slāpekļa mēslojumu nelieto vasaras otrajā pusē, sākot ar augusta beigām. Tas ļauj augiem pienācīgi sagatavoties ziemošanai un izturēt arī bargākus klimatiskos apstākļus.

Ganību zelmeņa kopšana

Lai mēslojums dotu cerēto rezultātu, nepieciešams nodrošināt blīvu, kvalitatīvu zelmeni, kurā ir iespējami augstāks vērtīgo zālaugu īpatsvars. Tāpēc jāveic regulāra un pareiza ganību zelmeņa kopšana. Pavasarī jāatceras par ecēšanas pozitīvo ietekmi. Ganību ecēšas sasmalcina vecā zelmeņa paliekas, izlīdzina kurmju rakumus un ganībās atstāto mēslu čupas, aerē augsnes virskārtā izvietotās saknes, kā arī iznīcina infekcijas perēkļus, piemēram, sniega pelējuma sēņotni. Pēc ecēšanas augi spēcīgāk aug un labāk izmanto doto mēslojumu. Svarīga ir pareiza ganīšanas režīma izvēle, lai visā platībā veiktu vienmērīgu un kvalitatīvu noganīšanu. Pēc katras apganīšanas zelmeni ieteicams appļaut 6–8 cm augstu, tas stimulēs vienmērīgāku un intensīvāku zelmeņa ataugšanu. Ganīšanu rudenī pārtrauc divas trīs nedēļas pirms veģetācijas beigām, lai augi paspētu uzkrāt barības vielas ziemošanai.

Ja kopumā zelmeņa stāvoklis apmierina, bet atsevišķās vietās dažādu iemeslu dēļ tas ir paretojies vai ziemošanas laikā uzradušies tukši laukumi, jāveic zālaugu piesēšana. To ieteicams veikt agri pavasarī, kamēr augsnē saglabājies mitrums un zelmenī esošie augi vēl tikai mostas. Zelmeņa kvalitātes uzlabošana piesējot aizkavēs nezāļu un mazvērtīgo stiebrzāļu ieviešanos un pagarinās ganību izmantošanas periodu.

Vairāk lasiet žurnālā Agro Tops

Lorem ipsum
FOTO: Leta
LA.lv