Dabā
Medības

Kā nomedīt stirnāzi – trofejnieku? 1

Foto – Linda Dombrovska

Uz šo jautājumu medniekiem no Latvijas palīdzēja rast atbildi Lietuvas Mednieku un makšķernieku biedrības priekšsēdētāja vietnieks medību jomā Eugenijus Tijušs, kurš seminārā Berģu kultūras namā stāstīja par lietuviešu mednieku pieredzi – gan to, kā precīzi novērtēt dzīvnieka vecumu un veidot pareizu populācijas struktūru, gan to, kā riesta sezonas otrajā pusē pievilināt stirnāzi ar svilpīti.

Jāatrāda visas trofejas

Jau vairākus gadus lietuviešu mednieki stirnāžus medī selektīvi. Lietuvā izveidota sistēma, kuru ievērojot stirnāžu populācija veiksmīgi attīstās, turklāt trofejas jau pēc vairākiem gadiem kļūst arvien ievērojamākas. Ieviest selektīvo medību principus bijis grūti. Tomēr tas izdevies, un nu lietuviešu mednieki var pamatoti lepoties ar lieliskām stirnāžu trofejām.

Lietuvā medīt pārnadžu tēviņus atļauts vien tiem medniekiem, kuri noklausījušies attiecīgu apmācību kursu. Turklāt vērtēšanas komisijai jāuzrāda visas iegūtās trofejas. Komisija lemj, vai dzīvnieks nomedīts vēlamajā vecumā. Ragainos pārnadžus tāpat nemedī medībās ar dzinējiem. Tieši šo ierobežojumu Lietuvas mednieki uztvēra vissāpīgāk. Tomēr tas nepieciešams, jo mirklī, kad dzīvnieks skrien pāri mednieku līnijai, to objektīvi novērtēt nav iespējams, turklāt vēl izdarīt drošu šāvienu.

Lietuvā, tāpat kā Latvijā, lielākais selekcionārs ir ziema. Tā paņem vājos un mazāk attīstītos īpatņus. Izdzīvo stiprākie, un gadus piecus sešus pēc bargas ziemas var cerēt uz vērtīgām trofejām.

Eugenijus Tijušs līdzi bija atvedis ievērojamu stirnāžu ragu kolekciju, ar kuru uzskatāmi ilustrēja savus stāstījumu un ļāva medniekiem pašiem vērtēt katru eksponātu. Īpaši neparasti bija ragu veidojumi, kuri hormonu līmeņa svārstību dēļ veidojas stirnu kazām.

Sugu drīkst turpināt stiprākais

“Jo ragi lielāki, jo stirnāzim vieglāk apliecināt savu pārākumu un vairāk viņš patīk stirnu kazām,” tā lietuviešu speciālists. “Šis mehānisms dabā ir tādēļ, lai tikai pats stiprākais un veselīgākais sugas pārstāvis turpinātu dzimtu. Ragi vislielākie ir noteiktā dzīvnieka dzīves posmā, lai riestā nepiedalītos pārāk jauni un arī pārāk veci dzīvnieki – viņi dzimtas turpināšanai nav piemēroti. Mūsu klimatiskajos apstākļos stirnāžiem vislielākie ragi izaug piektajā sestajā dzīves gadā. No septiņu gadu vecuma sākas novecošana un ragi kļūst īsāki, samazinās žuburu skaits. Ļoti vecam stirnāzim var būt īsi stieņveida ragi. Taču tie būs resnāki nekā jaunam stirnāzim.

Jāsaprot – ja stirnāzim pirmie ragi ir īsi, stieņveida un vien 3 – 4 cm gari, viņam, visticamāk, nav lemta spēcīga ragu rota. Ja pirmo ragu galos izveidojušies divi nelieli žuburi, tā ir perspektīva āža pazīme. To zinot, ir skaidrs, kuri no jaunajiem dzīvniekiem jānomedī, lai viņi savus gēnus nevarētu nodot tālāk.

Trešais rags var nebūt kroplība

Tāpat jāmedī dzīvnieki ar nedabiskām ragu formām. Piemēram X veida ragiem. Tomēr jābūt uzmanīgiem. Iespējams, neparastā ragu forma veidojusies tāpēc, ka augšanas procesā gūta kāda trauma – rags vienkārši saliecies. Tāpat ragā esošā viela, augšanas procesā iztekot uz ādas, var turpināt augšanu, radot neparastas formas trešo ragu. Nākamajā gadā šim dzīvniekam būs ierastā ragu forma, un pastāv risks, ka tiks nomedīts perspektīvs dzīvnieks.

Ja neparastās ragu formas iemesls ir kāda saslimšana, kas bojājusi raga celmu, tad gan dzīvnieku vēlams nomedīt. Šādi ragi var būt bīstami citiem stirnāžiem riesta laikā. Tāpat kroplas formas ragi var liecināt par kādu iekšēju kaiti – organisms novirzīs enerģiju slimās vietas dziedēšanai un ragu veidošanai tās nepietiks. Par problēmām ar dzīvnieka veselību liecina arī ragi, kas līdz riesta laikam vēl nav notīrīti no ādas.

Jāņem vērā, ka stirnāzim ragu veidošanās sākās ziemā. Ļoti aukstā laikā ragi var apsalt un to gali izskatīsies kā apdeguši, nodrupuši. Tā nekādā gadījumā nav kroplības pazīme!


Ragi arī kazām

Vecām stirnu kazām arī iespējami ragi, kad organismā veidojās pārāk liels vīrišķo hormonu līmenis. Bieži vien veidojas tikai ragu celmi, ko nenomedītam dzīvniekam zem ādas nevar pamanīt. Lielu hormonu pārmaiņu dēļ var izaugt pat ievērojamu izmēru ragi. Nomedījot šādu dzīvnieku, mednieka izbrīns noteikti ir liels, neatrodot citas vīrišķības pazīmes.

Jāzina, kā jāizskatās vidējiem stirnāžu ragiem katrā no vecuma grupām, tāpat jāiemācās samērā precīzi noteikt dzīvnieka vecumu. Tikai tad varēs novērtēt potenciālo medījumu un saprast, vai drīkst konkrēto dzīvnieku nomedīt vai tas saudzējams.

Jo pieredzējušāks – jo uzmanīgāks

Tāpat jāiemācās noteikt, kur tieši mežā mīt trofejas vecumu sasniegušie buki. Ja medī pirmo, ko ierauga, visbiežāk tas ir jaunais, nepieredzējušais dzīvnieks, kuram viegli pielavīties pat medniekam iesācējam. Sabijies buciņš riedams aizskries. Taču, ja tikai dzirdējāt, kā dzīvnieks aizskrēja, un riešana sākās vēlāk, tā ir visai droša pieredzējuša āža pazīme. Tā viņš nevis ziņo, ka ir nobijies, bet to, ka te ir galvenais. Viņš ir uzmanīgs un nācēju ievēros daudz agrāk nekā jaunais buciņš.

Augšanas laikā ragi ir pārklāti ar ādu. Pirms riesta dzīvnieks to noberž pret kokiem un krūmiem. Ir likumsakarība, ka vecākie, spēcīgākie un labāk attīstītie dzīvnieki rudenī ātrāk nomet ragus un viņiem pirmajiem tie ataug. Tāpat viņi pirmie ragus notīra. Lūk, šī ir pazīme, pēc kuras jau pavasarī pirms medību sezonas var sākt meklēt spēcīgākā āža atrašanās vietu. Stirnāzis nepamet izvēlēto apvidu. Ja marta beigās, aprīļa sākumā ievērojat vietu, kur aptuveni 50 centimetru augstumā krūmiem noberzta miza (to var labi redzēt binoklī), tad tā ir viena no pazīmēm, ka šeit mīt spēcīgs, labi attīstīts stirnāzis. Arī vēlāk, riesta laikā, viņš būs netālu. Var teikt, ka viņš jums jau laikus atstājis savu vizītkarti.


Kā noteikt vecumu?

Vērojot no attāluma, dzīvniekam ne vienmēr iespējams precīzi noteikt vecumu, jo aptuveni 20 procenti īpatņu noveco netipiski. Būtiski saprast, ka dzīvnieku objektīvi var novērot tikai un vienīgi binoklī, nevis optiskajā tēmēklī. Tas paredzēts vienīgi precīza šāviena izdarīšanai.
Būtiski ir regulāri novērot dzīvniekus un mēģināt saprast, cik veci viņi ir. Zinot pazīmes, ar laiku iemācīties samērā precīzi noteikt vecumu nav nemaz tik sarežģīti.

Piecus sešus gadus vecam āzim būs visspēcīgāk attīstīts kakls un krūtis. Vienlaikus tā ir laba pazīme mums – medniekiem. Ar ko salīdzināt? Riesta laikā blakus vienmēr ir kaza. Bukam līdz pat četru gadu vecumam kakls ir tikpat masīvs kā pieaugušai kazai. Piecu sešu gadu vecumā – būtiski masīvāks.

Parasti labā binoklī var saskatīt ragu rozetes. Līdz sešu gadu vecumam rozešu malas ir uzliektas uz augšu. Vecākiem dzīvniekiem – noliektas uz leju.

Tāpat par vecumu var spriest pēc ragu celmu izvērsuma. Ja tie ir vērsti uz vidu – dzīvnieks ir jauns, ja paralēli – vidēja vecuma, ja vērsti uz malām – vecs.

Būtisks ir arī ragu apkārtmērs pie rozetēm. Ja ragi tievi – jauns, ja ragi resni – pieaudzis.
Zināmā mērā par vecumu var spriest arī pēc tā, cik sirms ir dzīvnieka purns. Buciņam ar pirmajiem ragiem viss purns ir gaiši pelēks. Kad izauguši otrie ragi, virs melnā deguna redzams gaišs loks pusmēness formā. Šī izteikti gaišā josla ar gadiem kļūst lielāka, un tās augšmala tuvojas acīm triju četru gadu vecumā. Piecu sešu gadu vecumā, kad būtībā sasniegts trofejas vecums, sirmā josla jau izplatījusies ap acīm, un mēdz jokot, ka bukam ir brilles. Ja sirma ir piere – vecums ir vismaz septiņi gadi. Tomēr jāatceras, ka krāsojuma pazīmes var būt kā stipri izteiktas, tā gandrīz nemanāmas.

Par vecumu par spriest arī pēc dzīvnieka uzvedības. Jaunie dzīvnieki ir ziņkārīgi un pārvietojas lielākos attālumos. Jo dzīvnieks vecāks, jo lielāka garantija, ka viņš būs uzmanīgāks un dzīvos vienā noteiktā vietā.

Lai pieņemtu lēmumu, jāsakrīt vairākām pazīmēm. Piemēram, sirma galva un tievi ragi – dzīvnieks noteikti ir jauns un saudzējams. Sirma galva un resni ragi – vecs.

Protams, visprecīzāk vecumu var noteikt pēc zobiem – jo dzīvnieks vecāks, jo tiem nodilušāka emalja, atsedzot tumšākas krāsas dentīnu. Tomēr šajā gadījumā vecumu var noteikt vien tad, kad dzīvnieks nomedīts.

Reizē ar zobu nodilumu var vērtēt arī raga celmus – jauniem dzīvniekiem tie būs tievi, vecākiem –resnāki un lielāki.”


Uz mežu ar mānekli

Tāpat Eugenijus Tijušs dalījās pieredzē, kā stirnāžu medībām izmantot svilpīti, skaidrojot, ka veiksmīgi ar šo medību veidu var nodarboties vien īsu brīdi medību sezonas laikā – aptuveni no 25. jūlija līdz 10. augustam, kamēr notiek riests. Tomēr māneklis īsti efektīvi darbosies vēl īsāku laiku – dažas pēdējās jūlija dienas un tik, cik atlicis augustā. Tāpēc gūt pieredzi ir visai grūti, savukārt stirnāzis apveltīts ar lielisku dzirdi un viegli atšķir falšas skaņas no īstām.

“Vienas no interesantākajām, taču arī sarežģītākajām stirnāžu medībām ir medības atdarinot stirnas vai kazlēna pīkstienus. Stirnu kaza, protams šo komunikāciju izmanto nevis lai sazinātos ar āzi, bet kazlēnu. Kazlēns – lai sazinātos ar kazu. Kazlēnam skaņas tonis ir augstāks, kazai – zemāks. Taču āzis šos signālus izmanto, lai uzzinātu, kur atrodas kaza,” skaidro Eugenius Tijušs.

“Vislabākais āzis jāmeklē tur, kur ir vislabākie dzīves apstākļi (no buku viedokļa raugoties). Šajā vietā ir jābūt labām ganībām. Tāpēc vispiemērotākie ir jaunie izcirtumi – šajā vai iepriekšējā ziemā izcirstie. Stirnām vasarā garšo ne tikai zāle, bet arī jaunās lapkoku atvases. Turklāt šādam izcirtumam iet garām arī ogotāji, sēņotāji un tūristi, radot mierīgus apstākļus stirnām. Ziemas beigās atliek vien apbraukt medību iecirkni un noskaidrot, kur ir svaigi izcirtumi un ierīkot tajos medību tornīti stirnu medībām vasarā. Viena nianse – vissliktākā vieta, kur novietot medību tornīti, ir mežmalā. Vieta jāizvēlas, lai tevi nevar apiet tā, ka tu dzīvnieku nepamani.


Buka robežstabiņš

Stirnāži teritoriju iezīmē un ļoti greizsirdīgi aizsargā no konkurentiem. Par teritorijas robežu liecina noberzta koku miza. Visbiežāk ragi tiek berzti pret nelielām eglītēm un priedītēm. Tikai iezīmējot riesta vietu, stirnāzis mēdz pakasīt zemi ar kāju tur, kur berzti ragi, lai ar smaržu ziņotu konkurentiem par savu klātbūtni.

Mēģinot izmantot mānekli riesta sākumā, īpaši, ja trūkst pieredzes, pievilināšanu labāk neizmantot. Kamēr nav aplekta lielākā daļa kazu, āži pat uz ļoti labi atdarinātu skaņu var neatsaukties. Viņi ļoti ātri atšifrē neīstās skaņas, turklāt ne tikai toņa dēļ. Ja kļūdīsies, šajā sezonā konkrētajā vietā āzi vēlreiz piesaukt neizdosies.

Iesācējiem vislabāk iesākt ar raga vai koka svilpītēm, kam ir atvērta mēlīte. Ar skrūvi regulē skaņas augstumu.

Jāņem vērā, ka buks nav lētticīgs un zina, ka meitenes kokos nedzīvo. Tāpēc pīkstināt no tornīša nav nozīmes. Svilpītei jāatrodas 50 cm augstumā no zemes. Turklāt medību platībās jāatrodas jau no pulksten 16, vēlākais 17, iepriekš izvēlētā vietā. Medību vietai jābūt labi nomaskētai. Tur jāierodas ārkārtīgi klusu. Āzis jau tur ir un klausās! Nekad nedrīkst sākt pīkstināšanu tūlīt pēc atnākšanas. Jānogaida vismaz 20 minūšu bez skaņas un kustībām! Tad var sākt mānīt. Jārēķinās, ka uz augstākas skaņas pīkstienu var atsaukties kaza, kurai kazlēna kāda iemesla dēļ vairs nav. Starp pīkstieniem jāievēro pāris sekunžu atstarpe. Sērijas laikā svilpieni jāraida uz dažādām pusēm pulksteņrādītāja virzienā, jo dzīvnieks nestāv nekustīgi, bet groza galvu. Pieci seši pīkstieni sērijā, starp kuriem vienas, divu minūšu pauze, kuras laikā ļoti uzmanīgi jāvēro apkārtne. Pēc divām trim sērijām seko vismaz 20 minūšu pauze. Tad var sērijas atkārtot.

Ir reizes, kad var izmantot citu spēli – atdarināt briesmu saucienu. Ar kazlēna briesmu saucienu pievilināt kazu ir ļoti viegli. Taču āzi var piemānīt ar kazas briesmu saucienu, kuru viņa izdveš brīdī, kad viņu negaidīti cenšas aplekt svešs āzis un kaza tam nav gatava. Teritorijas saimnieka reakcija seko momentā. Tāpēc, lai šo paņēmienu izmantotu, vajadzīgi divi mednieki. Nopīkstināt un izšaut vienlaikus nav iespējams. Āzis izlec kā apsvilis un, tiklīdz redz, ka trauksme velta, pazūd.”

Seminārā Berģos doktorants Romualds Varanausks (Lietuva) iepazīstināja ar datiem, kurus iedevies apkopot, analizējot stirnāžu trofejas, kas atzīmētas Baltijas valstu medību izstāžu katalogos. Viņa apkopotā informācija liecināja, ka lieliskas stirnāžu trofejas iespējams iegūt visās Baltijas valstīs. Daudzām atziņām mednieki nevēlējās piekrist, atsaucoties uz pašu pieredzi un lielajām klimata atšķirībām Latvijā, Lietuvā un Igaunijā.

Semināru organizēja Latvijas Mednieku asociācija

Sagatavots ar Medību saimniecības attīstības fonda atbalstu

LA.lv