Mobilā versija
+5.7°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
11. marts, 2014
Drukāt

Kā nosargāt nacionālo bagātību – latviešu valodu – radio ēterā (7)

Foto - FotoliaFoto - Fotolia

Autores: Linda Kusiņa, Anita Bormane

Šobrīd diskutējamie grozījumi Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā par lielāku latviešu mūzikas īpatsvaru raidstacijās var ierosināt daudz nopietnāku sarunu par elektronisko mediju saturu kopumā.

Gatavojot šo rakstu, veicu eksperimentu: sameklēju sen nelietoto radioaparātu un izbraucu cauri skalai. Latviešu valoda ieskanējās četrreiz – “Latvijas Radio 1” un “Latvijas Radio 2”, “Radio SWH”, kur tobrīd raidīja ziņas, kā arī Kristīgā radio frekvencē. Pārējā skalā bija dzirdamas visdažādākās citas valodas, tomēr nospiedošā pārsvarā – angļu un krievu.

Palielināt latviešu valodas apjomu


“Latvijas Mūzikas attīstības biedrības/Latvijas Mūzikas eksports” izstrādātie un Saeimas Valstiskās audzināšanas apakškomisijā februāra beigās izskatītie grozījumi Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā paredz, ka latviešu un Latvijā tapušās mūzikas īpatsvars raidstacijās pakāpeniski būtu jāpalielina līdz 40 procentiem raidlaika, proti, aptuveni desmit stundām diennaktī 2015. gadā. Apakškomisija izmaiņām gan izteica vien konceptuālu atbalstu, skaitļus pagaidām vēl “neiecementējot”, jo vēl priekšā ilgs un sarežģīts saskaņošanas posms.

Pēc datiem, kas ir Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) rīcībā, patlaban kopumā 46 radio programmās skan 15 – 20% Latvijas tiesību īpašnieku radītas fonogrammas, no kurām latviešu valodā aptuveni 70 procenti, angļu valodā 15%, krievu valodā 12%, instrumentālās – trīs procenti. Taču pieejamie dati ir virspusēji, jo neatspoguļo ne sadalījumu pa raidstacijām, ne auditorijas, ne arī reģionālo aptvērumu.

Latvijas Elektronisko plašsaziņas līdzekļu nozares attīstības nacionālajā stratēģijā norādīts: jānodrošina informācijas telpa latviešu valodā un Latvijā veidotam radio programmas saturam būtu jābūt 80% no kopējā raidlaika. Nav gan skaidrs, kā paredzēts šādu līmeni sasniegt, ja ņem vērā, ka aptuveni puse no Latvijā izdotajām komercradio licencēm paredz 50 līdz 100 procentu raidlaika nodrošināt krievu valodā – vai atsevišķām raidstacijām arī vienkārši svešvalodā, to nekonkretizējot. Turklāt nav datu, ka tiktu oficiāli veikts radiostaciju satura monitorings, kas būtu tiešs NEPLP uzdevums. Tieši kontroles trūkuma dēļ ir radiostacijas, kurās latviešu – un pat Latvijā tapis citvalodu – saturs neskan nemaz vai tikpat kā nemaz, tādējādi samazinot reālo latviešu mūzikas īpatsvaru līdz 7 – 10 procentiem. Latvijas producentu apvienības vadītāja Elita Mīlgrāve norāda: “Kāpēc latviešu mūzika skan tik maz? Vai tad ir vēl kāda vieta pasaulē bez Latvijas, kur mēs varam klausīties radio latviešu valodā? Kādēļ ir tik daudz retranslētas mūzikas no Krievijas?”

Turklāt šajās radiostacijās vietējiem producentiem neesot iespējams ielauzties neatkarīgi no valodas, kādā ieraksts tapis, un no mūzikas kvalitātes. E. Mīlgrāve: “Mēs reiz piedāvājām pilnīgi jaunus Laimas Vaikules ierakstus raidstacijai “Hiti Rossiji”. Mums pateica: nav variantu, ka tos varētu laist ēterā, iekams šīs dziesmas neskanēs Krievijas radiostacijās.”

Uz šo problēmu norāda arī likuma grozījumu autore, “Latvijas Mūzikas attīstības biedrības/ Latvijas Mūzikas eksports” izpilddirektore Agnese Cimuška, skaidrojot, ka vismaz piektā daļa no publiskajā telpā pieejamajām fonogrammām krievu valodā nav reģistrētas kolektīvā pārvaldījuma organizācijās, jo patlaban, kad vietējās raidorganizācijas neizmanto Latvijā radītas fonogrammas krievu valodā, tiesību īpašnieki neredz tam jēgu. Latvijā dziesmas tiek izpildītas un ierakstītas ne tikai latviski, bet arī krievu, angļu, franču un citās valodās – vismaz piektā daļa no 180 000 Latvijas tiesību īpašnieku radītajām fonogrammām, kas reģistrētas LaIPA (Latvijas izpildītāju un producentu apvienības) datubāzē, ir kādā citā, ne latviešu valodā. Tādēļ valodas ierobežojums šajā situācijā nebūtu uzskatāms par argumentu konkurences vai citiem tiesību ierobežojumiem.

Konkurence un formāts kā arguments


Lai gan reprezentatīvu datu par to trūkst, Latvijā ir raidstacijas, kas jau patlaban izpilda un pārpilda grozījumu projektā paredzēto latviešu mūzikas kvotu. Tas attiecas ne tikai uz sabiedrisko radio, kur, pēc preses sekretāres Ilzes Zvaigznes datiem, visos kanālos kopā vismaz puse no atskaņotās mūzikas ir latviešu valodā. Tāpat “Latgales Radio” pārstāve Jolanta Leitāne teic, ka 70 procenti kanālā atskaņotās mūzikas skan latviešu valodā, pārējie – latgaliski, un ne dziesmu, ne izpildītāju netrūkst.

“Radio SWH” reklāmas daļas vadītājs Filips Rubenis stāsta, ka patlaban kanālā skan aptuveni 20 procenti latviešu mūzikas, un tāds arī, pēc viņa domām, būtu optimālais īpatsvars kopumā: “Palielināt īpatsvaru līdz 40 procentiem būtu viennozīmīgi par daudz, šādas izmaiņas nozare neatbalstītu. Ja tik lielu kvotu noteiks, ko tad spēlēs? Paulu, Vaikuli un “Prāta vētru” uz riņķi? Turklāt konkurence ar ārzemju mūziķiem arī paaugstina vietējo skaņdarbu kvalitāti; mākslīgi nosakot atbalstošas kvotas, jaunajiem izpildītājiem kvalitāte varētu kristies.”

Arī Ilze Zvaigzne apstiprina: atšķirībā no “Latvijas Radio 1” un “Latvijas Radio 2” “Latvijas Radio 4” un “Radio 3 Klasika” ēterā nodrošināt 40 procentus latviešu mūzikas varētu izrādīties sarežģīti: “Jāsaprot, ka tas tomēr ir atšķirīgs formāts.”

Vairāku raidstaciju pārstāvji Saeimas Valstiskās audzināšanas apakškomisijā strikti pauda viedokli, ka iecerētās izmaiņas nozīmē tikai jauna sloga uzlikšanu uzņēmēju pleciem. “Radio SWH” valdes priekšsēdētājs un mūziķa tēvs Jānis Šipkēvics (seniors) saskatīja iecerē gan pozitīvo pusi (kvotas celtu Latvijas mūzikas līmeni un atpazīstamību, arī autoru šobrīd neadekvāto atalgojuma līmeni), gan arī riskus – var gadīties, ka izzudīs raidstaciju unikalitāte, NEPLP būšot grūti uzskaitīt šīs proporcijas, turklāt raidstacijas gaidot neprognozējami finansiālie zaudējumi.

Iespējams, politiķiem būtu vērts aizdomāties ne tikai par “pātagas”, bet arī “pīrāga” mehānismu, kā komersantus ieinteresēt atskaņot latviešu mūziku. No otras puses, arī jaunie latviešu mūziķi būtu pelnījuši lielāku atbalstu, kas varētu izpausties kaut vai likuma par radošas personas statusu pieņemšanā un citos veidos.

Tāpat būtu vērts vairāk aizdomāties par latviešu mūzikas izplatīšanu internetvidē, jo radio jau sen vairs nav vienīgais mūzikas iegūšanas veids.

Filips Rubenis un citi raidstaciju pārstāvji gan uzskata, ka vietējās mūzikas obligāts apjoms varētu nevis audzēt, bet samazināt tās kvalitāti. Elita Mīlgrāve šādas bažas noraida: “Latvijā ir daudz jaunu, talantīgu izpildītāju, kuri pastāvošās situācijas dēļ līdz radio ēteram gluži vienkārši nespēj izsisties. Faktiski jau patlaban radio formāti ir tādi, ka latviešu mūzika konkurē nevis ar ārvalstu mūziku, bet gan savā starpā, jo ir noteikts, cik liels apjoms no stundas laikā skanošajām dziesmām atvēlams vietējai mūzikai. Jaunie autori, kas sāk ar lielu pārliecību un cerībām, pāris reizes savus ierakstus aiznes uz radiostacijām, nekādu atbildi nesaņem, viļas un tur vairs neatgriežas. Tā šis saturs līdz klausītājiem arī nonāk pārsvarā tikai internetā.”

Pārbaudi neizturot arguments, ka latviešu mūziku neklausīsies, jo raidstacijas, kas to pārraida, ir pārliecinājušās – auditorija to pieņem labprāt. Arī Filips Rubenis atzīst, ka latviešu mūzika vienmēr atrodas visvairāk klausīto dziesmu trijniekā, un nedēļas “Top 20” aizņem pat vairākas pozīcijas.

Elita Mīlgrāve tāpat norāda, ka ierakstu klāsts ir gana plašs, lai nodrošinātu alternatīvas visdažādākajiem ārzemju skaņdarbiem, un to ik gadu pierāda Latvijas Mūzikas gada balva, kurā tiek pasniegti apbalvojumi 18 nominācijās.

Valsts politika – bezzobaina


Jautājums par nacionālo kultūras telpu un tās sargāšanu īpaši saasinājies pēdējās nedēļās saistībā ar notikumiem Ukrainā.

Var pilnībā piekrist Elitai Mīlgrāvei, kura uzskata: licences izsniedzējiem NEPLP būtu jāseko tam, lai Latvijas teritorijā strādājošo raidstaciju saturs būtu latvisks, un tikai bezzobainā valsts politika radījusi situāciju, kad daudzas krievu valodā raidošās raidstacijas faktiski retranslē nemainītu Krievijas saturu, kaut arī licence to neparedz. “Tieši retranslētāji arī būs skaļākie kliedzēji, jo viņu formāts vispār neparedz vietu Latvijā tapušam saturam.” Šobrīd vienīgā raidstacija, kam Latvijas teritorijā ir retranslācijas licence, ir BBC.

No Saeimas Valstiskās audzināšanas apakškomisijas deputātu puses 26. februāra sēdē izskanēja viedoklis, ka šī situācija ir sekas tam, ka valstī vairāk nekā 20 gadus nav bijusi mediju politika. Bet kā uzdevums ir to izstrādāt – vai tiešām ierēdņiem? Tāpēc absurdi, ka par galveno šos likuma grozījumus koordinējošo institūciju izvēlēta nevis Kultūras ministrija, bet NEPLP, kas līdz šim nekādi nav apliecinājusi savu spēju risināt ar elektronisko mediju saturu saistītus sarežģītus jautājumus.

Šobrīd diskutējamajos likuma grozījumos NEPLP saskata kā ieguvumus (to vidū galvenais – priekšnosacījumi nacionālās mūzikas attīstībai), tā arī iespējamos riskus, kas sasaucas ar raidstaciju pārstāvju bažām: “Piemēram, vai, paaugstinot kvotas latviešu un Latvijā ražotajai mūzikai, krasi nesamazināsies radio industrijas peļņa, respektīvi, vai klausītāji, kuri būs spiesti klausīties mūziku latviešu valodā likumu dēļ, vienkārši neizvēlēsies klausīties radio mazāk. Var rasties arī staigāšanas efekts, proti, klausītāji, kuri vēlas izvairīties no latviešu mūzikas, katru reizi, kad tā atskanēs, vienkārši pārslēgsies uz citu staciju.”

Tomēr ēters neapšaubāmi ir nacionālā bagātība, un apstākļos, kad frekvenču skaits katrai valstij ierobežots, tai būtu jānosaka, kā tieši tās izmantot, kā arī rūpīgāk jākontrolē izmantojums, jo tas ir arī jautājums, kas tieši saistās ar mūsu valsts drošību. Turklāt tādējādi tiktu tieši veicināta arī vietējo mūziķu labklājība, jo patlaban autortiesību ieņēmumi proporcionāli daudz lielākā apjomā nonāk ārzemēs.

Ārzemēs


Citur kvotas nosaka


Ne tuvu ne visas valstis nosaka, cik lielam jābūt konkrētās valsts valodā skanošās mūzikas īpatsvaram, tomēr interesanti, ka starp tām, kas šādas kvotas ir ar likumu vai kā citādi iezīmējušas, nav mazās valstis vien.

Agnese Cimuška: “Nacionālās mūzikas kvotas masu medijos ir noteiktas Polijā, Francijā, Nīderlandē, Zviedrijā, Itālijā, Grieķijā, Kanādā un citur. Regulējums un kvotu procentuālais apjoms katrā valstī ir atšķirīgs, variējot 30 – 40% robežās.”

Pēters Sokruss, Igaunijas Tehniskās uzraudzības padomes padomnieks, norāda, ka Igaunijā visām raidorganizācijām licences līgumā paredzēts – vismaz 20% mūzikas jābūt tapušai Igaunijā.

Lietuvā šāda kvota nav ar likumu noteikta, informēja Lietuvas Radio un televīzijas komisijas sabiedrisko attiecību speciāliste Birute Keršiene. Taču jāņem vērā – no Lietuvas vairākiem desmitiem raidstaciju tikai piecas raida citā valodā, ne lietuviešu – krievu, baltkrievu, poļu.

Dainis Mjartāns zina stāstīt, ka Polijā 33% mūzikas, kas skan radio, jābūt poļu valodā, no tiem 60% jāskan laika posmā no 5.00 līdz 24.00. Polijā arī panākts kompromiss, dodot iespēju debitantu mūzikas atskaņošanu radiostacijām aprēķināt 200 procentu līmenī.

Pēc “Latvijas Avīzei” pieejamās informācijas, Nīderlande 2011. gada jūlijā ieviesusi kvotu sabiedriskā “Radio 2” stacijai, kurā bija paredzēts, ka 35% populāras mūzikas, kas pārraidīta laikā no 7.00 līdz 19.00, jābūt producētai Nīderlandē.

Atbilstoši Portugāles radio likumam minimālā kvota, kas attiecināma uz vietējās mūzikas pārraidīšanu, ir starp 25 un 40%, turklāt daļai jābūt producētai pēdējo 12 mēnešu laikā.

Francijā 40% mūzikas, kas tiek pārraidīta populārākajos diennakts laikos, jābūt franču mūzikai, piedevām pusei šīs mūzikas jābūt jauno mākslinieku vai grupu radītai.

Īrijā neatkarīgām radiostacijām vietējā mūzika jāatskaņo saskaņā ar likumdošanu, bet lielākoties 30% apmērā.

Aptauja


Vai vēlaties radio vairāk latviešu mūzikas?


Uldis Kārkliņš, pensionārs: “Manuprāt, tā ir ļoti laba ideja. Jaunieši tagad pārmēru pievērsušies ārzemju kultūrai. Prieks, ka amatpersonas tam sākušas meklēt risinājumu. Arī pats esmu vietējās mūzikas cienītājs. Reizēs, kad gribas ko vieglāku, klausos šlāgerus, bet ikdienā pārsvarā – klasisko mūziku.”

Agate Jansone, studente: “Latvijā nav tik plaša muzikālā daudzveidība, kas spētu apmierināt visu gaumes. Tie, kas vēlas vairāk latviešu mūzikas, to jau patlaban var klausīties, izvēloties attiecīgas radiostacijas. Man šķiet, uzliekot par obligātu visās stacijās noteiktu raidlaiku atvēlēt latviešu mūzikai, daļa cilvēku vienkārši var novērsties no radio klausīšanās un tā vietā izvēlēties klausīties mūzikas ierakstus. Šaubos, vai arī raidstacijas gatavas šādām pārmaiņām.”

Edijs Blekmanis, metālapstrādes inženieris: “Man ir pilnīgi vienalga, kādā valodā mūzika tiek izpildīta vai no kuras valsts tā nākusi, galvenais, lai būtu kvalitatīva un baudāma. Arī radiostacijas būs spiestas atskaņot tādu mūziku, kas cilvēkiem patīk, citādi auditorija kritīsies.”

Sagatavojusi MADARA BRIEDE

Viedokļi


Kā vērtējat ieceri ieviest kvotas latviešu mūzikai?


Jānis Krūmiņš, grupa “Ceļojums”: “Mēs to noteikti atbalstām, jo šobrīd, lai radiostacijas bieži atskaņotu jauno mūziķu darbus, nepieciešama diezgan liela veiksme dziesmas radīšanā vai arī “sakari”. “Latvijas Radio 2″, piemēram, vēl pa reizei nospēlē kvalitatīvi radītās latviešu dziesmas, bet komerciālās stacijas bieži vien izvēlas jau populārus mūziķus vai arī tādus, kas nāk no šoviem vai atpazīstamību guvuši tur, lai gan ir mūziķi, kas savu darbu dara, iespējams, labāk.”

Ilze Pleša, grupas “Dust Devil Drive” menedžere: “Mūsu grupa pastāv kopš 2012. gada nogales, izdots viens EP un pāris singli. Noteikti esam kategorijā “jaunā grupa”, kas uzliek zināma veida zīmogu, bet nepasaka pilnīgi neko. Ar koncertu noorganizēšanu Latvijā, mūsuprāt, problēmu nav, jo klubu menedžeri ir atsaucīgi un ieinteresēti. Tā kā mūsu auditorija pārsvarā ir jaunāka gadagājuma cilvēki, tad vislabākais medijs viņu sasniegšanai ir internets, pirmkārt, sociālie tīkli. Dažādos ziņu portālos iekļūt ir daudz grūtāk. Radio savukārt ir vēl noslēgtāka vide. Dīdžeji drīzāk griezīs uz riņķi vienas un tās pašas jau sen apnikušās dziesmas, nekā paskatīsies, kas jauns iznācis Latvijas mūziķiem.”

Eduards Beķeris, grupa “Omertà”: “Būtībā sava “muzikālā projekta” eksistenci šobrīd var pierādīt jebkurš, kurš lieto sociālos portālus un prot tos izmantot savā labā. Lai arī cik dīvaini tas izklausītos, portālu statistika bieži vien ir tas, pēc kā cilvēki vērtē mūziku. Kas attiecas uz atskaņošanu radio frekvencēs – visu nosaka raidstacijas konkrētais formāts. Spēlējam smagnēju instrumentālo rokmūziku, par kuru uzskata, ka tā nevienu neinteresē. Taču esam spēlējuši dzīvo koncertu ēterā “Rīga Radio”, mūsu dzīvās uzstāšanās ierakstu atskaņojis arī “Radio SWH”. Pats esmu strādājis pāris radiostacijās un zinu, kā tas darbojas – ar mūziku jau tam nav nekāda sakara. Viss iziet uz “it kā potenciālo mērķauditoriju”, ko ir ļoti grūti noskaidrot un definēt, taču visi turpina vadīties pēc neobjektīviem TNS anketēšanas datiem. No vienas puses, iecere par kvotām ir ļoti atbalstāma. No otras puses, droši vien tās tikai pavairos popmūzikas un šlāgermūzikas atskaņošanu.”

Sagatavojusi IEVA GRŽIBOVSKA

Latviešu mūzikas apjoms klausītākajās raidstacijās 2012. gadā*
Raidstacija %
1. Latvijas Radio 2 100
2. Latvijas Radio 1 40 – 50
3. Radio Skonto 18 – 19
4. Radio SWH 17
5. Radio Star FM 16
* Procentos no kopējā raidlaika

Uzziņa


Vadošās valstis saņemto autoratlīdzību apjomā no Latvijas raidorganizācijām

Zviedrija*

Anglija

Krievija

Francija

Vācija

Itālija

Dānija

Somija

* Zviedru autortiesību organizācija “STIM” pārstāv gan savas valsts autorus, gan citu valstu autorus (piemēram, ASV, Vācijas, Anglijas u. c.), kuri noslēguši ar šo organizāciju līgumus individuāli.

Avots: AKKA/LAA

 

Pievienot komentāru

Komentāri (7)

  1. Vai neesat neko dzirdējuši par priekšlikumu noteikt kvotas latviešu mūzikai radio- par to arī ir raksts. Tiešām- ļoti vispusīgs.

  2. paklausies uzmanīgāk,angļu val. ir tikai bbc

  3. Tēma ir par latviešu valodas nosargāšanu, bet raksta saturs – tikai mūzika, mūzika. Liekas gan, ka lielākie mūsu valodas bendētāji ir tieši galveno latvisko tālrādes un tāldzirdes (tā Mežavilka kungs) „mēdiju”, tā saucamie, žurnālisti. Ja pirms gadiem 60, jauni būdami, smējāmies par tolaik Latvijas PSR centrālā laikrakstā tapušu ziņu, par ASV darbojošos gāzes cauruļvadu „Lielā ģuima”, tad šodien jau jāraud. Piemēram, sporta vietā viens karalauks: sacensības notiek divīzijās, pie kam krievu hokeja divizioni pārtapuši jau latviskās divīzijās, dalībnieki ieņem pozicijas, pozicijas, nākošā mirklī – jau vietas. Sportisti mačojas, mačojas, tad pēkšņi – spēlē. Un tā, katru dienu bez pārtraukuma

  4. Nu kas liedz žurnālistam pārtraukt vai vismaz aizrādīt uz “pa lielam” lietošanu intervijas laikā? Ja neko neaizrāda, tad taču atbalsta šādu runāšanu. Jau sarunu uzsākot, varētu atgādināt “ka” un “kad” lietošanu.

  5. Zigurds Mežavilks Atbildēt

    Tālrādes un tāldzirdes ēterā tagad mačojās, šovojās , prezentējas, performējās, pleiofojās, festivalojās, apmakasājās, krutojās, atrunājās, atlasās…..

  6. Ļoti labs un vispusīgs raksts. Paldies!

  7. Tāmnieks/luterānis Atbildēt

    Ir jārunā ilgi un ļoti gari, lai nepateiktu neko! To māca topošiem diplomātiem, bet ikdienā pielieto mūsu deputāti, pētnieki un …..sētnieki!

Latvijas simtgades svinības kopumā izmaksās 60 miljonus eiro (1)Kopējais Latvijas simtgades svinību pasākumu finansējums 2017.-2021. gadā indikatīvi varētu sasniegt 59 075 947 eiro, liecina Kultūras ministrijas (KM) informatīvais ziņojums par Latvijas simtgades svinību pasākumu plānu 2017.-2021. gadam, kuru nākamnedēļ izskatīs valdībā.
Draugiem Facebook Twitter Google+