Mobilā versija
Brīdinājums -0.1°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
28. janvāris, 2013
Drukāt

Kā orvelisks absurds

Foto - LETAFoto - LETA

Divas personas vērsušās Satversmes tiesā ar prasību atzīt dažus Valsts valodas likuma pantus par neatbilstošiem Satversmei. Prasības iesniedzēji ir bijušais kara inženieris, līdz 1991. gadam padomju atomzemūdenēs dienējušais Vladimirs Sokolovs, un Latvijas Universitātē maģistra grādu krievu filoloģijā ieguvušais Vlads Bogovs.

 

Abi ir aktīvi darbojošās personas tā dēvēto Krievijas tautiešu rīkotos pasākumos, pārstāv sabiedriskās organizācijas “Pilsoņu un nepilsoņu savienība” (V. Sokolovs) un “Kultūras attīstības fonds” (V. Bogovs), bet šoreiz sevi pieteikuši biedrības “Pilsonība. Izglītība. Kultūra” vārdā. Abi ir Latvijas pilsoņi (kā personu, kuras bija Latvijas pilsoņi 1940. gada 17. jūnijā, pēcnācēji). Savas intereses pārstāvēt tiesā ir pilnvarojuši juristi Elizabeti Krivcovu, kas pazīstama kā “Saskaņas centra” politiķe.

Lai būtu saprotams, par ko ir runa pieteikumā “Konstitucionālā sūdzība par Valsts valodas likuma 5., 10. panta 2. un 3. daļas neatbilstību Satversmes 91., 104. un 114. pantiem”, atgādināšu, kas šajos Valsts valodas likuma pantos ir teikts. 5. pants definē, ka ikviena cita Latvijas Republikā lietotā valoda, izņemot lībiešu valodu, šā likuma izpratnē ir uzskatāma par svešvalodu. 10. pants nosaka, ka valsts un pašvaldību ie-stādes, tiesas un tiesu sistēmai piederīgās iestādes, kā arī valsts vai pašvaldību uzņēmumi (uzņēmējsabiedrības) no personām pieņem un izskata dokumentus tikai valsts valodā (izņemot likumā atrunātos gadījumus – iesniegumus policijas un ārstniecības iestādēm, glābšanas dienestiem u. tml.).

Sokolova k-gs un Bogova k-gs ir neapmierināti ar to, ka Valsts valodas likuma izpratnē krievu valodai Latvijā ir svešvalodas statuss. Viņi vēlētos, lai tai tiktu piešķirts mazākumtautību valodas statuss un līdz ar to cilvēkiem būtu tiesības vērsties pašvaldībās arī šajā valodā.

Bet krievu valoda Latvijā ir arī “ekskoloniāla valoda”. Rakstot par valodas politiku Latvijā, šo terminu lieto starptautiska autoritāte lingvistikā, filoloģijas zinātņu doktors Edinburgas profesors Džons Ērls Džozefs, pamatojot: “Termins “ekskoloniāls” ir īpaši attaisnojams šajā gadījumā, tā kā Krievijas kontroles/pārvaldes gados (sākot no Otrā pasaules kara līdz 1991. gadam) liels skaits krievu bija pārcēlušies uz dzīvi Latvijā un ieņēma prestižus amatus, no kuriem atstūma vietējos latviešus.” Grāmatā “Valoda un politika” profesors piemin arī, ka latviešu valodas tiesības “joprojām turpina ierobežot Latvijā palikusī krievu etniskās populācijas daļa, kurai ir varens aizbildnis jeb aizstāvis uz austrumiem no Latvijas”. To apliecina arī referendums, kurā 273 347 pilsoņi balsoja par valsts valodas statusu krievu valodai, un šī referenduma rezultātus kā “plašu pieprasījumu pēc krievu valodas” piesauc arī prasības iesniedzēji. Prasība ir kārtējais mēģinājums panākt krievu valodas lomas palielināšanu Latvijā vai vismaz uztiept sabiedrībai diskusiju par šo tematu. Un zīmīgi, ka pirms nepilna gada Sa-
tversmes tiesa līdzīgu prasību jau noraidīja.

V. Sokolovs un V. Bogovs pērn augustā ir sarīkojuši “eksperimentu” – nosūtījuši krievu valodā rakstītus iesniegumus trim pašvaldībām. No divām – Rīgas un Jūrmalas domes – ir saņēmuši atbildes latviski. Trešā – Salaspils dome – iesniegumu, kas nav valsts valodā, pamatoti atteikusies izskatīt. To autori interpretē kā ierobežojumu Satversmē garantētajām tiesībām saņemt atbildi pēc būtības.

Tieslietu ministra padomnieks Jānis Tomels, kuru uzrunāju kā ekspertu, norāda uz vairākiem tiesiskiem, vēsturiskiem un politiskiem aspektiem: sūdzības iesniedzēji citē Satversmes 104. panta pirmo teikumu “Ikvienam ir tiesības likumā paredzētajā veidā vērsties valsts un pašvaldību iestādēs ar iesniegumiem un saņemt atbildi pēc būtības”, neatsaucoties uz tā paša panta nākamo teikumu “Ikvienam ir tiesības saņemt atbildi latviešu valodā”.

Sūdzības iesniedzēji savu prasību balsta uz valsts tiesiskās nepārtrauktības principu, kā iemeslu norādot, ka 1932. gada “Noteikumi par valsts valodu” toreiz paredzēja pašvaldībās, kurās mazākumtautības pārsniedza 50% no iedzīvotāju skaita, komunikācijai starp iestādēm un pilsoņiem izmantot vācu vai krievu valodu. Taču nepiemin, ka Latvijas demogrāfijā notikušas lielas izmaiņas – Latvijā vairs nav vēsturiskās vācu kopienas; vēsturiskā Latvijas ebreju kopiena diemžēl cieta holokaustā Otrā pasaules kara gados. Toties papildus vēsturiskajai Latvijas krievu kopienai, īstenojot padomju politiku, izveidojās milzīga krieviski runājošu ļaužu masa, kurai Latvijā saknes pirms tam nebija bijušas.

Tas, ka valsts valoda ir latviešu valoda, nekādi netraucē mazākumtautībām saglabāt un attīstīt savu valodu. Lūdzu, saglabājiet un attīstiet to! Kur problēma? Vai tiešām krievu valoda ir tik trausla, ka tad, ja pašvaldību iestādes tajā nesniegs atbildes, tā uzreiz izzudīs?

Sūdzības iesniedzēji uzskata, ka tieši krieviski runājošajiem jākļūst par īpaši privileģētu šķiru, kā tas bija padomju laikā. Faktiski sūdzības iesniedzēju sāpe ir par to, ka vairs nepastāv padomju laika kārtība un īpaša cieņas izrādīšana krievu valodai. Kā orvelisks absurds skan teikums no šīs iesniegtās konstitucionālās sūdzības: “Tāpēc vienāda attieksme pret visām minoritātēm pārkāpj vienlīdzības principu…” Vai maz iespējams uzrakstīt kaut ko vēl absurdāku?

Saeimas deputāte (NA) filoloģijas doktore sociolingviste Vineta Poriņa, kuru arī lūdzu izlasīt sūdzību un izteikt viedokli, vērtē, ka tā ir kārtējais ciniskais uzbrukums Latvijas valstiskuma pamatiem – latviešu valodai: “Un tas tiek darīts, izmantojot kā parasti šādos gadījumos daudzveidīgu demagoģiju. Piemēram, atkal piesauktas cilvēktiesības, uzsvērts, ka mazākumtautībai tikai tāpēc, ka tā ir skaitliski lielāka par pārējām, vajadzētu baudīt īpašākas tiesības par pārējām mazākumtautībām u. tml. aspekti, kas citās valstīs nebūtu iedomājams.” Ir skaidri jāliek saprast šādu sūdzību autoriem un viņu darbību režisoriem, ka Latvijā tas nebūs iespējams. Deputāte uzsver, ka katra cilvēka iesaistīšanās ir vajadzīga šobrīd daudz vairāk, nekā tas bija pirms gadiem trim vai pieciem, jo uzbrukumi Latvijas valstiskuma pamatiem un nekaunība, ar kādu tas tiek darīts, šobrīd kļūst arvien uzmācīgāka, ko varam vērot arī konkrētajā konstitucionālajā sūdzībā.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+