Mobilā versija
+5.6°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
5. augusts, 2013
Drukāt

Kā padzīt zalkti? (3)

Foto-LETAFoto-LETA

“Manā dārzā nāk zalktis. Tas ir ļoti nepatīkami. Ko darīt, lai tas vairs nerādītos? Vai zalkti drīkst iznīcināt?
” Emīlija Kuldīgas novadā

 

Zalktis ir vislielākais no Latvijā sastopamām čūskām, parasti ap metru garš, gadās arī līdz pusotra metra īpatņi. Ķermeņa krāsa diezgan mainīga. Mugurpuse tiem gaiši zilganpelēka vai gandrīz melna, vēderpuse parasti gaiša. Pie pakauša raksturīgi dzelteni pusmēnešveida plankumi, ko cilvēki mēdz saukt par ausīm.

Zalktis uzturas visdažādākās vietās, cilvēka mītnes ieskaitot, tomēr visbiežāk ūdens tuvumā. Barību (galvenokārt vardes) parasti iegūst ūdenī, jo ļoti labi peld un nirst. Pārojas aprīļa beigās un maijā, tūlīt pēc pamošanās no ziemas miega. Vasaras vidū mātīte izdēj 10 – 40 ozolzīles lieluma olas ar mīkstu čaulu; mazuļi izšķiļas pēc 2 – 4 nedēļām.

Šī čūska nav indīga, taču, rokās paņemta, no anālās atveres mēdz izdalīt smirdošu šķidrumu.

– Konkrēto situāciju analizēt ir grūti, jo pārāk maz informācijas, tāpēc pastāstīšu par vidi, kādā zalktim patīk uzturēties, un tam piemītošajiem ieradumiem. Tos ņemot vērā, var domāt, kā rīkoties, lai atbrīvotos no nevēlamā kaimiņa, – iesaka Rīgas Zooloģiskā dārza informācijas nodaļas vadītājs Māris Lielkalns. – Zalktis priekšroku dod mitrām vietām (tostarp dīķiem, upju un ezeru krastiem) un nekoptām vietām (piemēram, aizaugušiem, neizpļautiem dārza stūriem ar dažādu lietu un zaru krāvumiem), kuras ne velti saucam par čūskulājiem. Vēl tas labprāt dzīvojas pa komposta kaudzi, jo tur ir silts, mitrs, – ideāla vieta, kur iedēt olas, lai tās netraucēti varētu attīstīties un vēlāk izšķiltos zalktēni. Zalkti pievilina arī pārtikas atkritumu bedres, kādas dažkārt mēdz izrakt laukos, lai būtu, kur izmest nevajadzīgo. Kur ēdiens, tur grauzēji, un par tiem savukārt interesējas čūskas.

Cilvēku tuvums zalktim netraucējot, ja vien katru dienu neiet garām un, kā saka M. Lielkalns, nedrebina zemi.

– Šī čūska labprāt iekārtojas arī mājas pamatos, ja ir kāda sprauga, pa kuru var ielīst.

Lai rāpuļi nenāktu mājās, ir jāgādā, lai apkārtnē nebūtu tiem labvēlīgi apstākļi dzīvošanai. Zāle regulāri jāpļauj, komposta kaudze jānorobežo, spraugas mājas pamatos un čūskulāji jālikvidē.

Dīķi diezin vai aizbērsiet, tāpēc M. Lielkalns iesaka vai nu sadzīvot, vai izmantot dažas aizbaidīšanas metodes.

– Ja čūska uzturas tuvu mājai, var mēģināt to dabūt prom, pabakstot ar garu kārti, to darot ik reizi, kad satiekaties. Izjutis šādu traucējumu, zalktis mēdz doties prom uz neatgriešanos. Sist un dauzīt gan nevajadzētu! – norāda dzīvnieku pazinējs. – Efektīva metode ir čūskas notveršana un aiznešana vismaz pāris kilometru no mājām. Jāuzmeistaro tauriņu ķeramajam līdzīga ierīce. Nogriež kārkla zaru ar žākli, tam piestiprina no drāts izliektu apli (diezgan lielā diametrā), kam piešuj lielāka izmēra spilvendrānu vai stingra auduma maisu. Zalkti iemāna šajā maišelī, stingri aizsien vai vairākas reizes apmet ap ķeramā kātu un tad aizsien. Pēc tam aiznes tālu no mājām un rāpuli palaiž brīvībā.

Speciālists brīdina – pat tad, ja teritorija ap māju ir ideāli sakopta, zāle nopļauta, komposta kaudze norobežota, zalktis tik un tā var ielīst pagalmā… no čūskulāja, kas atrodas kaimiņos.

– Zalkti nogalēt gan neieteiktu. Tas latviešu mitoloģijā ir saistīts ar dažādām dievībām, tāpēc vēlāk var mocīt sirdsapziņas pārmetumi. Turklāt, ja nesakopj čūskulājus tuvākajā apkārtnē, drīz vien būs klāt nākamais rāpulis, jo laba vieta tukša nestāv.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+