Mobilā versija
+7.0°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
15. maijs, 2012
Drukāt

Kā palielināt zemnieka motora jaudu. Saruna ar ministri Laimdotu Straujumu

straujuma2_km_6

Kafiju? Cukuru? Abi ar Voldemāru Krustiņu piedāvājam zemkopības ministrei Laimdotai Straujumai. “Jā, ar trim karotītēm cukura par katru cukurfabriku,” viņa atsmej ar pārbaudītu joku. “Jā, toreiz fabrikas atvēra un rūpējās, lai būtu vietējais patēriņš. Tagad kafija jādzer bez cukura,” secinām. Pieklājīgā iesildīšanās pāraug nopietnā sarunā.


Laimdota Straujuma: – 2015. gadā paredzēts atcelt cukura ražošanas kvotas, tad atkal varētu ražot paši. Bet neesmu pārliecināta, vai pārējās dalībvalstis nenobalsos par kvotu režīma pagarināšanu. Tikai trīs valstis – tās, kuras neražo cukuru, – Latvija, Igaunija un Īrija, iestājas par kvotu atcelšanu.

– Paši sevi ar cukuru nenodrošinām. Vai Latvija spēj sevi pilnībā nodrošināt ar pārtiku?

– Statistika rāda, ka nevaram sevi nodrošināt, kaut gan pilnībā šiem datiem neuzticos. Cūkgaļu un mājputnu gaļu saražojam pusi no patēriņa. Toties pienu un graudus ražojam vairāk, nekā pašiem nepieciešams. Mēs spējam sevi apgādāt, jautājums ir tikai par cenu. Ja mums būtu krīzes situācija, esmu pārliecināta, ka mūsu zemnieki Latviju pabarotu.

– Mēs paļaujamies uz to, ka ražošana būs rentabla tad, ja Eiropas Savienība pieliks naudiņu. Bet ja nepieliks?

– Mums būs slikti tikai tad, ja Francija vai Vācija saviem zemniekiem dos vairāk, nekā mēs spējam atbalstīt savus lauksaimniekus. Ja ES nedotu subsīdijas nevienai valstij, tad gan mēs būtu konkurētspējīgi. Mēs visi esam vienā Eiropas tirgū. Šobrīd ievērojami krītas pasaules piena cena, ko izjūt eksportētāji, – it īpaši sausā vājpiena cena, arī sviesta un puscietā siera cena. Mums tā krīze vēl nav pienākusi, jo tie, kas ražo vietējam tirgum, pagaidām no pasaules cenas krituma ir pasargāti.

– Vai situācija neatkārtojas? Tieši pirms četriem gadiem maijā Doma laukumā bija “piena dumpis”…

– Gada pirmajos trīs mēnešos piena iepirkuma cena bija augstāka nekā pērn tai pašā laikā. Lielie piena pārstrādes uzņēmumi gan uzskata, ka jūnijā un jūlijā piena iepirkuma cena varētu nokristies līdz 18 santīmiem par kilogramu, kas tomēr ir vairāk nekā tai trakajā gadā. Šā gada pirmajos trīs mēnešos piena iepirkuma cenas bija 21,29 santīmi par piena kilogramu janvārī, attiecīgi 21,22 santīmi – februārī un 21,11 santīmi – martā.

– Daudziem saimniekiem, kuri īstenojuši Eiropas projektus un ņēmuši kredītus, šī cena jau ir zem biznesa plānā iezīmētās sarkanās līnijas…

– Salīdzinot ar iepriekšējo gadu, mēs esam palielinājuši ciltsdarba maksājumus piensaimniecības nozarē. Lauku atbalsta dienests dara visu, lai valsts avansu līdz 70% tiešajiem maksājumiem par pienu izmaksātu jau jūnijā vai jūlijā. Un, protams, intervence eksportam un eksporta subsīdijas. Vēl domāsim par sviesta privāto uzglabāšanu, ko līdz šim neesam piekopuši. Kā arī ir jārisina jautājumi, kas skar nodokļus, domājot par to samazināšanu un vienkāršošanu vai arī meklējot risinājumu par nodokļu brīvdienām.

– Lauksaimnieki ir ierunājušies un pat tirgotāji atbalsta samazinātās PVN likmes piemērošanu pārtikai. Jūs esat paudusi atbalstu šai idejai, taču Dombrovskis to ir noraidījis.

– Esmu runājusi ar valdības vadītāju, viņš nav atbalstošs.

 

Mēs esam aprēķinājuši, ka samazinātās likmes piemērošana visiem galvenajiem pārtikas produktiem budžetā liktu zaudēt ap 100 miljoniem latu. 17. maijā notiks Pārtikas nozares padome. Esmu uzdevusi aprēķināt, kādi budžeta zaudējumi būtu tad, ja samazinātais PVN būtu tikai dažām produktu grupām – pienam, maizei, gaļai, iespējams, arī dārzeņiem.

 

– Ja Finanšu ministrija vēlas cīnīties pret inflāciju, kur nu vēl labāk nekā šādi!

– Mēs pat esam ierosinājuši reverso PVN piemērošanu, t. i., kad, iepērkot produktus, veikalu ķēdes nemaksātu PVN. Tikai pārdodot. Tad veikaliem būtu lielāka interese pirkt vietējos, nevis ievestos produktus. Finanšu ministrija nav gatava šādu kārtību ieviest, jo tas prasīšot saskaņošanu ar Eiropas Komisiju. Idejas ir dažādas, bet tās ir jāapspriež ar lauksaimniekiem.

– Kā vērtējat sadarbību ar lauksaimnieku organizācijām?

– Ļoti audzis lauksaimnieku organizāciju profesionālisms. Ir saprotams, ka tās aizstāv savas intereses, tajā pašā laikā lauksaimnieku organizāciju un Zemkopības ministrijas sadarbība ir sekmīga, jo mērķis jau ir viens – lauku attīstība.

– Vai tad tas, ka pagājušajā nedēļā, kad Zemnieku saeimas biedri prasa demisiju, ja jūs viņiem nedodat ekskavatoru, nav populisms?

– Demisiju beigās tomēr neprasīja. Pirms nedēļas tikāmies un izrunājāmies. Viņu interesēs bija iegādāties tehniku par nelauksaimnieciskās uzņēmējdarbības līdzekļiem. Saprotu arī viņus. Lielāko lauksaimnieciskās produkcijas apjomu no 83 tūkstošiem saimniecību Latvijā saražo 1073 lielsaimniecības (vidēji virs 500 ha). Arī vidējās saimniecības (virs 100 ha) ir tikai 3184.

 

Lielākā daļa Latvijas saimniecību tikai ar lauksaimniecisko darbību vien nevar uzturēt ģimeni. Ko darīt? Vecākiem cilvēkiem, kuriem ir pensija, tas ir papildu ienākums. Bet jaunākiem? Ir nepieciešams attīstīt laukos uzņēmējdarbību un radīt jaunas darba vietas ārpus lauksaimnieciskās ražošanas.

 

– Vai lielā interese par nelauksaimnieciskās uzņēmējdarbības programmu neliecina, ka trāpīts desmitniekā?

– Šo programmu tā esam izreklamējuši, ka LAD jau brīdināja mani, ka uzņēmēji gatavojas sliet teltis un paklājus pie durvīm. Ar visām organizācijām bijām vienojušies par kritērijiem. Bija domāts izsludināt nepārtrauktu pieteikšanos triju mēnešu laikā, lai lauksaimniekiem nebūtu jāsteidzas ar projektu rakstīšanu un projekti tiktu iesniegti pakāpeniski. Šāds princips līdz šim ir veiksmīgi darbojies programmās, kurās ir neliela projektu iesniedzēju aktivitāte. Šoreiz pietiekami nenovērtējām uzņēmēju rosīgumu. Lai izvairītos no šādām rindām un ažiotāžas, kāda reiz bija LIAA, man bija jāgroza lēmums. Jau no pirmā projekta visus vērtēsim pēc kritērijiem.

– Deviņu zinātnieku grupa gada sākumā nāca klajā ar aprēķinu, ka jārada vismaz 40 tūkstoši ar agrobiznesu nesaistītu darba vietu, lai saglabātu pašreizējo lauku apdzīvotību. Cik radīs šī programma?

– Katram projekta iesniedzējam būs jāuzrāda, cik darba vietas tas radīs. LAD sekos, lai šie atbalstītie uzņēmumi strādātu un ražotu vismaz piecus gadus – lai tie nebūtu lielu firmu veidoti fiktīvi uzņēmumi. Negribētu, ka kāds liels uzņēmums izveidotu firmu ekskavatora pirkšanai.

– Šajā pašā pētījumā atzīts, ka arī lauksaimniecības biznesā ir rezerves.

– Mūsu piena ražošanas saimniecību izslaukums ir Eiropas līmenī, bet graudu ražošanā atpaliekam. Rēķinot uz vienu nodarbināto, kopumā mēs lauksaimniecisko produkciju saražojam vismazāk visā Eiropā. Igaunijā trīsreiz vairāk…

– Kāpēc neesam tik produktīvi?

– Ir vairāki neatbildēti jautājumi, piemēram, kāpēc minerālmēslus izmantojam vairāk nekā vidēji Eiropā…

– … un saucam Latviju par zaļu!

– Man ir aizdomas, ka netiek veiktas augsnes analīzes un zemē ber arī to, kas nav nepieciešams.

 

Esmu uzdevusi veikt ražošanas efektivitātes analīzi pa nozarēm. Redzam, ka mazās un vidējās saimniecības ir apmēram Eiropas līmenī, bet tieši lielās produktivitātē atpaliek.

 

– Tad jau lielsaimnieku pārstāvji pamatoti prasa atbalstu ražošanas modernizācijai.

– Protams, ka viņiem trūkst, un mēs arī dodam. Ja paanalizējam, kā savus lauksaimniekus pašlaik atbalsta Lietuvā un Igaunijā, tad redzam, ka tur dod visu grupu saimniecībām. Savukārt Latvijā tikai nepilns 1% no mazajām saimniecībām ir saņēmušas atbalstu no modernizācijas pasākuma.

Es cienu lielās saimniecības, kas jau ir Eiropas līmenī, bet mums tāpat kā sabiedrībā kopumā nav lauku vidusšķiras. Četri tūkstoši spēcīgu saimniecību ir par maz. Esmu pārliecināta, ka atbalstam jābūt diferencētam tai grupai, kas ekonomiski nostabilizējusies, un grupai, kam tas vēl priekšā. Mazās saimniecības vienas nevar izdzīvot, tāpēc iestājos par kooperāciju un kopīgu tehniku, kopīgu augu aizsardzības līdzekļu iegādi šīm saimniecībām. Arī par to, ko audzēt, būtu jāvienojas kooperatīvā.

Esmu domājusi, kas būtu dzinējspēks šai ražošanā. Daudz esmu satikusi, arī Latgalē, cilvēkus, kas gatavi kaut ko audzēt, bet kas nav gatavi ieiet biznesa pilnā ciklā.

 

Piemēram, tikai tad, ja desmit saimniecības audzēs burkānus, tas būs pietiekams piedāvājums lielveikaliem. Tāpēc domājam par atbalstu ražotāju organizācijām un kooperatīviem, lai tie varētu organizēt saražotā savākšanu un realizāciju.

 

– Daļēji tas, par ko stāstāt, radās Kārļa Ulmaņa valdīšanas pēdējos gados, kad viņš daudzās mazās saimniecības aicināja uz zirga un siena grābekļa kolektīvu izmantošanu. Vai ministrija nevar saņemties izveidot piecus paraugkooperatīvus?

– Nē, valstij nav jāiet uzņēmējdarbībā. Varētu būt demonstrējumu kooperatīvi – reāli izveidotiem kooperatīviem Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrs varētu palīdzēt ar organizēšanos un kvalificētu padomu. Gribētu maija vidū iet pie lauksaimnieku organizācijām ar piedāvājumu kooperācijas atbalstam.

– Ceturtā daļa zemes nav apstrādāta. No tās, kas ir apstrādāta, ceturtā daļa netiek pienācīgi izmantota…

– Pirmais, ar ko rosināsim efektīvāk izmantot zemi, ir nodokļi. Pašlaik par neizmantotu zemi ir divreiz lielāks nodoklis. Pašvaldības pērn par tādu papildus iekasēja ap miljonu latu vairāk. Zemnieku organizācijas grib šo nodokli desmitkāršot, bet mēs piedāvāsim trīskāršot – līdz 4,5% no nākamā gada. Otrs: 14. maijā iesniedzam valdībā izskatīšanai zemes kreditēšanas programmu. Uz 20 gadiem ar 4% likmi ar 100 000 latu ierobežojumu vienam kredīta ņēmējam. Ja augs RIGIBOR, tad risku uz pusi ar kredītņēmēju uzņemsies Zemkopības ministrija. Latvijas lauksaimnieki joprojām lielas lauksaimniecībā izmantojamās zemes platības nomā, piemēram, saskaņā ar Zemnieku saeimas datiem arī šīs organizācijas biedri nomā ap 70% lauksaimniecības zemes.

– “Senču aicinājuma” šā gada balvas ieguvējs Valdis Zujs, zemnieks no Rēzeknes novada Pušu pagasta, uzskata, ka otrā pensiju līmeņa nauda jāiegulda zemes kreditēšanas programmā.

– 7. maijā tikos ar labklājības ministri Ilzi Viņķeli, lai pārrunātu šo jautājumu.

 

Ja jau Zviedrijas pensionāru fonds grib šeit uzpirkt zemes, kāpēc mēs nevaram? Labāk lai mūsu fonds iegulda savus līdzekļus nevis ārpus Latvijas, bet meža un lauksaimniecības zemes pirkšanā. Te gan nepieciešamas izmaiņas likumos. Esam sākuši strādāt šajā virzienā.

 

– No zemniekiem esam dzirdējuši ierosinājumus valstij ne tikai kreditēt, bet izpirkt zemes un tad tās nomāt ar tiesībām izpirkt.

– Ar meža zemi to jau darām. Pēc kreditēšanas programmas palaišanas nākamais solis būtu Zemes un meža fonda izveide. Šodien vēl nevaru pateikt mehānismu, kā tas darbosies, bet gatavas iesaistīties ir gan meža nozares organizācijas, gan daži lieli uzņēmumi.

– Vai nākamgad tiešmaksājumi nebūs zemāki kā šogad?

– Labā ziņa ir tā, ka Eiropas Parlamenta Lauksaimniecības komiteja atbalstīja Sandras Kalnietes priekšlikumu atļaut Latvijai no budžeta turpināt piemaksāt pie tiešmaksājumiem. Par to vēl jālemj EP plenārsēdē kopējā balsojumā un ES Lauksaimniecības un zivsaimniecības ministru padomē, valsts budžetā šī summa ir rezervēta.

– Vai izdosies pacelt tiešmaksājumu līmeni līdz 80% no ES vidējā?

– Esmu tikusies un Latvijas prasības pēc taisnīgākiem tiešajiem maksājumiem skaidrojusi daudzu ES dalībvalstu lauksaimniecības ministriem, Eiropas Parlamenta deputātiem un citām augsta ranga ES amatpersonām. Ļoti ceru, ka mūsu prasība tiks atbalstīta, domāju, ka izdosies vienoties par slieksni ap 80 procentiem.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+