×
Mobilā versija
+20.3°C
Mirta, Ziedīte
Piektdiena, 20. aprīlis, 2018
17. augusts, 2016
Drukāt

Anda Līce: Gaišie cilvēki, tāpat kā koki, aug visu mūžu (4)

Foto - ShutterstockFoto - Shutterstock

Ilustratīvs foto

Mūsu gadsimtā cits pēc cita sabrūk ļoti noturīgi mīti. Piemēram, “cilvēce ir mācījusies no savām kļūdām”, “mūsu bērni dzīvos labākā pasaulē nekā mēs”. Īstenība bez žēlastības noārda vienus mītus, dodot vietu citiem. Kādu brīdi mums tiešām šķita – līdz ar valstiskās neatkarības atgūšanu mūsu problēmas atrisināsies, pēc tam kā tāda brīnumnūjiņa parādījās Eiropas Savienība, tagad – NATO, tomēr nelaimīguma sindroms nekādi nepāriet, jo tā cēloņi visbiežāk nav meklējami ārpusē.

Mūs no visām pusēm apņem agrāk nepiedzīvots vēsturiskais konteksts – pasaule ir kļuvusi caurstaigājama, izzūd robežas, neiedomājami pieaug cilvēku un veselu tautu pārvietošanās ātrums pa zemeslodi, kura joprojām ir tikpat liela kā pirms gadu tūkstošiem, tomēr jau krietni noplicināta, pieaug sociālā noslāņošanās, eksistenciālais apdraudējums un agresijas līmenis. Kas ir palicis nemainīgs? Cilvēku dziņas un alkas. Pateicoties zinātnes sasniegumiem, spēkā pieņemas “vēl vairāk iegūt un patērēt” vēji. Tomēr cilvēku domāšanā jau ir jūtama arī vēlme materiālajos un garīgajos labumos vairāk dalīties ar citiem. Lai spētu panest dzīvi, tieši šī otrā vilkme nākotnē būs vienīgā gaisma tuneļa galā.

Zinātne un tehnika spēj darīt brīnumus, taču ar tiem vien pilnvērtīgai dzīvei ir par maz. Cilvēces viedākie prāti meklē jaunus garīgās attīstības ceļus. Kamēr vieni par viņiem tikai smīkņā vai pat apkaro, citi, liekot lietā jaunākās atziņas par mūsu apziņas attīstības pakāpēm, eneagrammu un bezvārdu lūgšanu – meditāciju un citus garīgos treniņus, jaunus ceļus jau iet. Un notiek brīnumi – mainās skatījums uz sevi, apkārtējās pasaules ainu un kļūst skaidrs, kāpēc tā tomēr ir tik nepilnīga. Nekas nav tik grūti izdarāms kā mītu atmešana un sevis ieraudzīšana tāda, kāds esi patiesībā. Izrādās, nevienam tā nav pārāk glaimojoša, tomēr tas ir labs sākums, lai sevi pamazām mainītu. Viens no paradoksiem ir, ka gados veci cilvēki spēj iemācīties gan svešvalodas, gan strādāt ar datoru, tomēr mainīt domāšanu daudzi neparko nevēlas – tā ir stīvāka par sāpošām rokām vai muguru. Par to, kura mūsu būtības daļa pakļaujas pārmaiņām, kura ir kā akmenī iecirsta, vēl ilgi strīdēsies zinātnieki. Viens gan ir skaidrs – gaišie cilvēki, tāpat kā koki, aug visu mūžu. Par laimi, šajā Dieva pasaulē tomēr ir kāda brīnumrecepte, kā panest dzīvi: neatkarīgi no gadu skaita mēs visu mūžu drīkstam turpināt augt garīgi. Tas modina dzīvotkāri, bet tā – dzīvotprieku.

Pievienot komentāru

Komentāri (4)

  1. Sevišķi gaiši (?) cilvēki ir tie, kas to vien kā meklē vainas visur. Laikam tādi īstus s… nav dzīvē pieredzējuši.

  2. Veselam slimu nesaprast. Ja cilvekam nav veselibu problemu tad vins var but laimigs. Mana sape – Man nedaudz pari 50 bet man ir slikta veseliba un daudzus gadus nezinu savu diognozi. Ir staigati arsti ,pat privatie – tik izmesta nauda un laiks. Kaut raudi.Nezinu ko iesakt. Nomirt ar nav speka. Varbut kads var ieteikt tiesham arstu kuram rup cilveka veseliba nevis tikai nauda. Piekritu tam ka ne visi gaida naudu bet vajag ari tadu arstu kuram interese cilvekam vismaz atrast veselibas problemu.

  3. “…citi, liekot lietā jaunākās atziņas par mūsu apziņas attīstības pakāpēm, eneagrammu un bezvārdu lūgšanu – meditāciju un citus garīgos treniņus, jaunus ceļus jau iet..” – iet pa maldu taciņām, jo nekas jauns nav jāmeklē, gluži otrādi, ir vienkārši pa īstam jāatgriežas atpakaļ – pie Kristus. Arī tad notiek brīnumi, pasaules aina un skats uz sevi kļūst daudz skaidrāks.
    Man reizēm liekas, ka tiem jauno ceļu staigātājiem Kristus ceļš vienkārši ir apnicis, kā jau daždien cilvēkiem, gribas ko jaunu. Bet citu pamatu neviens nevar likt…

    • Bez Kristus pasaule ir piedzīvojusi vēl dažu praviešu atnākšanu. Viņa mācība nav vienīgā un nav arī vecākā vai universālākā. Labi, ka katram, kas meklē garīgās attīstības ceļu ir no kā izvēlēties un galvenais, ka cilvēks to vēlas. Jo kad esi gatavs, tad atrodas arī skolotājs.

Lasītāju aptauja
Ērika Oša zīmējums
Ēriks Ošs. Likumprojekts “LELB – vienīgie īstie luterāņi”

Vairāki Saeimas deputāti iesnieguši likuma labojumus, lai noteiktu, ka valsts atzīst Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) darbības nepārtrauktību Latvijā un ka LELB ir vienīgā tiesību pārmantotāja luteriskajai baznīcai, kas darbojās Latvijā līdz 1940. gadam.

Pašlaik spēkā esošo LELB likumu plānots papildināt ar preambulu, kurā būtu noteikts gan augstāk minētais, gan tas, ka LELB izveidojusies luteriskās reformācijas kustības ietvaros 16. gadsimtā, darbību sākusi pirms Latvijas dibināšanas un nepārtraukti darbojusies Latvijā arī okupāciju laikā. Grozījumi likumā paredz vēl vairākas citas izmaiņas. Likumprojektu sagatavojusi LELB Tiesību komisija un apstiprinājusi baznīcas Bīskapu kolēģija. LELB pārstāvji vērsušies pie 12. Saeimas deputātiem ar lūgumu parakstīt šo likumprojektu.

Taču Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca ārpus Latvijas (LELBĀL) pauž uzskatu, ka piedāvātie grozījumi nepamatoti ierobežo baznīcas draudžu pašnoteikšanās tiesības. Likumprojekts esot izstrādāts bez konsultācijām ar citām luterāņu baznīcām Latvijā. LELBĀL norādīja, ka patlaban Latvijas teritorijā un ārpus tās darbojas trīs luterāņu baznīcas un to draudzes kā tās LELB pēcteces, kuras darbību pārtrauca Otrais pasaules karš un sekojošā okupācija. Līdz ar to būtu pareizi vienoties par baznīcu līdzvērtīgu sadarbību, nevis netaisni izcelt vienas absolūtu prioritāti, uzskata LELBĀL.

Vai ir pareizi Likteņdārza zemi nodot valsts īpašumā?
Draugiem Facebook Twitter Google+