Latvijā
Politika

Kā pārspēt viltībā teroristus. Pilna saruna ar Seržu Strobantu 16


Seržs Strobants
Seržs Strobants
Foto – Karīna Miezāja

“Mēs varam strādāt ļoti cītīgi terora aktu novēršanā, taču, ja notiks kāds uzbrukums, cilvēki atcerēsies šo terora aktu, bet ne darbu, kas ieguldīts pretterorismā,” teic terorisma eksperts, Ekonomikas un miera institūta Briseles pārstāvis Seržs Strobants, kurš nesen bija ieradies Latvijā, lai Rīgas Juridiskajā augstskolā lasītu vieslekcijas. Eksperts uzskata, ka nākotnē Eiropā mazāk redzēsim terora aktus, kurus tieši organizē un diriģē “Islāma valsts”, bet varētu pieaugt organizācijas ideoloģijas piekritēju jeb tā saucamo vientuļo vilku īstenotie terora akti.

Kuras teroristu grupas pašlaik dominē pasaulē?

Seržs Strobants: Mūsu institūta veidotais globālā terorisma indekss parāda, ka pēdējos gados terorisms vairāk nekā iepriekš skāris Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO jeb angliski OECD. – Ģ. V.) valstis. 2014. gadā tās bija tikai četras, 2015. gadā – 11 valstis, bet pērn teroristu uzbrukumiem bija pakļauta vairāk nekā 21 no 35 ESAO valstīm. Terorismam ir izteikta koncentrācija, jo 75% no visiem terora aktiem notiek Nigērijā, Irākā, Sīrijā, Afganistānā un Pakistānā. Tāpat koncentrācija ir izpildītāju ziņā: “Boko Haram” Nigērijā, “Islāma valsts” Sīrijā un Irākā, “Al-Qaeda” un “Taliban” Afganistānā un Pakistānā veic 3/4 no terora aktiem. “Islāma valsts” veic 52 procentus no terora aktiem ESAO valstīs. 2015. gadā gan uzbrukumā žurnālam “Charlie Hebdo”, gan novembra terora aktos Parīzē redzējām, ka tiek izmantoti jauni līdzekļi, piemēram, teroristi plaši lietoja automātiskos ieročus un pašnāvnieku uzbrukumus, lai radītu kara zonu vienā no lielākajām Eiropas galvaspilsētām. Teroristi izmanto dažādu taktiku, lai panāktu pārsteiguma efektu, turklāt neparedzamība ir viņu priekšrocība. Simtprocentīga drošība nav iespējama – tad jums jādzīvo policejiskā valstī. Tomēr pretterorisma pasākumu mērķis ir būt gudrākiem par teroristiem, un tajā vairāk jāpievēršas preventīvajam darbam. Mēs varam strādāt ļoti cītīgi terora aktu novēršanā, taču, ja notiks kāds uzbrukums, cilvēki atcerēsies šo terora aktu, bet ne darbu, kas ieguldīts pretterorismā. ES valstis pēdējā laikā ir pielikušas lielas pūles informācijas apmaiņā, izlūkošanas iestādes strādā pastiprinātā režīmā. Tomēr dažreiz ar to nepietiek.

Bieži tiek runāts par to, ka terora aktus veic otrās paaudzes imigranti, kas dzīvo Eiropā, kuriem simpatizē “Islāma valsts” idejas. Kādi ir iemesli radikalizācijai?

Tai ir vairāki cēloņi, un tas ir personisks process. Viens no faktoriem ir atsvešinātība no sabiedrības. Varam runāt par kopējām 
iezīmēm radikalizētam cilvēkam – tas ir jauns vīrietis, agri pametis skolu, nav iekļāvies sabiedrībā, vaino iepriekšējās paaudzes. Tomēr šim procesam ir globāla tendence, piemēram, Tuvajos Austrumos un Eiropā radikalizētajiem cilvēkiem raksturīga fobija pret Rietumu vērtībām. Mums jārūpējas, lai mūsu sabiedrības būtu vienlīdzīgas, jācīnās pret islamofobiju, jārada taisnīgāka sabiedrība. Tajā pašā laikā mums jācīnās pret tiem, kas izmanto cilvēku baiļu un atsvešinātības sajūtas un nodarbojas ar šo cilvēku radikalizēšanu un rekrutēšanu.

Starp citu, Tunisija ir valsts, no kuras nāk lielākais skaits “Islāma valsts” kaujinieku, nākamā ir Lībija. Tunisijā notika arābu pavasaris, valsts nesen piedzīvojusi trīs revolūcijas, tur ir daudz neatrisinātu problēmu sabiedrībā. Jaunam vīrietim tās var būt kā dzinulis radikalizācijai. Ir cilvēki, kas uz “Islāma valsts” teritorijām dodas, lai būtu viesstrādnieki, piemēram, strādātu par miesnieku vai maiznieku un ar to pelnītu naudu, bet viņi labi zina, uz kurieni dodas un kas ir “Islāma valsts”. Daudz šādu “viesstrādnieku” ir arī no Uzbekistānas un citām bijušās PSRS Centrālāzijas republikām. Tiesās Beļģijā advokāti bieži izmanto šo argumentu aizstāvībai, ka cilvēks devies strādāt vienkāršu darbu, bet nav ņēmis rokās ieroci.

Runājot par pretterorisma pasākumiem, cilvēkiem parasti prātā ir drošības pasākumi – efektīva izlūkošana un spēka struktūru pastiprināšana. Tomēr viens no galvenajiem balstiem terorisma apkarošanā ir prevencijas darbs, kas ir daudz sarežģītāks un var ilgt vairākus gadu desmitus. Tas nav tik viegli kā pilsētu ielās nodrošināt lielāku policistu skaitu. Pērn 27. marta terora aktu laikā es biju Briselē. Pēc terora aktiem ir izdarīts daudz – tiek strādāts ar policiju, darbojas sociālie darbinieki, ir veikta akadēmiskā analīze, kā arī nevalstiskā organizācija “Life for Brussels” cīnās pret islamofobiju.

Pastāstiet, ko jūs darījāt Briseles terora aktu dienā…

Braucu uz lidostu, lai satiktu institūta direktoru, jo mums bija jārunā par 2015. gada globālo terorisma indeksu. Viņš bija Berlīnē, un, kad notika sprādziens lidostā, viņa lidmašīna atgriezās pie termināļa. Kad uzzināju ziņas, piezvanīju sievai, lai pārliecinātos, vai viņa ir drošībā, pateicu, lai paliek mājās, kur bija arī mana meita. Mans dēls studē, viņš bieži izmanto metro, piezvanīju viņam, noskaidroju atrašanās vietu un aizvedu uz mājām. Nedēļu kā eksperts runāju ar medijiem par notikušo – žurnālisti man bieži zvanīja. Es uzskatīju par savu pienākumu runāt un izglītot cilvēkus par terorisma tendencēm, tā arī ir daļa no prevencijas darba. Uzbrukumam bija tiešas sekas – tajā gāja bojā un tika ievainoti cilvēki, tas radīja ciešanas tuviniekiem. Bet bija arī netiešas sekas – ir cilvēki Briselē, kas tagad vairās izmantot sabiedrisko transportu. Tika radīta baiļu sajūta. Tas ir terora aktu mērķis – panākt, lai mēs nejustos droši. Tas ir līdzeklis, lai ietekmētu sabiedrības noskaņojumu un tālāk varētu ietekmēt politikas veidotājus.

Terora akti un nestabilitāte samazina pieejamo tūrisma galamērķu skaitu, un tagad cenas, piemēram, atpūtai Kanāriju salās, ir pieaugušas, jo tur it kā ir mierīgi…

Tas ir kapitālisms – jo ir lielāks pieprasījums, jo lielāks cenu pieaugums. Cilvēki tik un tā vēlas doties ziemas atvaļinājumos, bet galamērķu skaits ir samazinājies. “Egyptair” lidmašīnā, kura 2015. gadā nogāzās ceļā no Parīzes uz Kairu, tika atrastas sprāgstvielu pēdas. Vēl iepriekš pēc pacelšanās no Šarm eš Šeihas lidostas nogāzās Krievijas aviokompānijas “Metrojet” lidmašīna, un ir aizdomas par terora aktu. Tunisijā bija terora akts pludmales kūrortā. Pastāvīgi terora draudi un bēgļu plūsma būtiski ietekmē tūrisma sektoru. Ja tūrisms ir kādas valsts viens no galvenajiem ienākumu avotiem, tad teroristu mērķis ir šādi iedragāt valsts ekonomisko situāciju. Ja cilvēki vēlas izvēlēties drošu vietu tūrismam, tad viņiem jālūkojas mūsu veidotajā Globālajā miera indeksā, kuru veido pēc 23 kritērijiem, starp kuriem viens ir terorisms. Pirmajā vietā indeksā ir Islande, kas gluži nav ziemas atvaļinājumu galamērķis, bet ceturtajā vietā ir Jaunzēlande, kas ir perfekta šim mērķim, pats tur esmu bijis. Ceļotājiem iesaku internetā aplūkot mūsu indeksu, ja rodas jautājumi par drošību.

Kādu iespaidu nākotnē atstās starptautiskās koalīcijas militārā operācija pret “Islāma valsti”?

Starptautiskās koalīcijas militārās darbības samazina “Islāma valsts” teritoriju – tas nozīmē, ka organizācijai rūk ienākumi no nodokļu iekasēšanas, kas veido 30% ienākumu, un naftas ieguves, kas veido pusi “Islāma valsts” ienākumu. Jo mazāk līdzekļu, jo mazāk iespēju organizēt plaša mēroga terora aktus, līdzīgus, kādi bija Francijā. Ir trīs veidu teroristu uzbrukumi no “Islāma valsts” – tieši vadīti no tās “galvaspilsētas” Rakas, Sīrijā, netieši atbalstīti, kā arī tādi, kuri ir veikti, iedvesmojoties no “Islāma valsts” ideoloģijas. Kad Francijā baznīcā tika nogalināts priesteris, slepkavām iepriekš bija komunikācija ar “Islāma valsts” pārstāvjiem ziņapmaiņas vietnē “Telegram”. Labās ziņas ir tās, ka mēs varētu Eiropā vairs nepieredzēt plaša mēroga terora aktus, kas ir plānoti Rakā, tomēr pēdējos gados ir pieaudzis nelielu terora aktu skaits, kurus veic cilvēki, kas iedvesmojušies no “Islāma valsts” ideoloģijas. Nākotnē mēs vairāk redzēsim šos “vientuļo vilku” uzbrukumus, kuros upuru skaits var būt mazāks, bet tie tik un tā sabiedrībā rada baiļu sajūtu.

Vai intensīvai migrācijai ir saistība ar terorismu?

Jā, to rada terorisms. Pētījumi pierāda, ka intensīva migrācija neietekmē terorismu. Tomēr tas nenozīmē, ka migrācijas plūsmas savā labā neizmanto teroristi. Parīzes terora aktā starp izpildītājiem bija cilvēki, kas izmantojuši bēgļu plūsmu, uz kopējā migrācijas fona tas gan ir kā piliens jūrā.

Kas īsti bija Krievijas vēstnieka slepkavība Ankarā?

Par šo jautājumu varu spriest maz – tas bija “vientuļā vilka” uzbrukums, bet motīvi neskaidri. Turcija ir labs piemērs politiskajam teroram, tam pieaugot, pieauga arī teroristu uzbrukumi. Runājot par terorismu, jāatceras, ka arī sprādziens, kurā nav neviena cietušā, rada baiļu sajūtu sabiedrībā. Teroristiem pat nevajag upurus, bet radīt baiļu noskaņu sabiedrības viedokļa ietekmēšanai. Eiropā mēs dzīvojam drošā vidē, un jūtamies ievainoti, ja notiek terora akti. Man bija neērta situācija pagājušā gada 27. martā, kad man zvanīja kāds draugs no Kabulas un izteica līdzjūtību. Bet es viņam atbildēju: “Draugi, bet es taču jums nezvanu katru reizi, kad pie jums noticis terora akts.” Mums terora akti nav ikdiena, tādēļ uzreiz jūtamies ievainoti, bet Tuvajos Austrumos ir citādi. Attīstītajās Rietumu valstīs pērn terora aktos gāja bojā ap 4000 cilvēku, bet citur pasaulē – ap 170 000. Pēc Briseles terora aktiem amerikāņu telekompānija CNN uz Briseli nosūtīja ap 150 –180 cilvēku lielu komandu. Vai viņi šādi reaģētu pēc kāda terora akta, kas notiktu ārpus rietumvalstīm? Nebūt ne… Un vai atceraties, kas notika 2015. gada 12. novembrī, dienu pirms Parīzes terora aktiem? Beirūtā, Libānā, notika terora akts, kurā divas pašnāvnieku detonētas bumbas nogalināja vairāk nekā 60 cilvēku.

LA.lv