Kultūra
Kultūrpolitika

Latviešu arhitekts, kurš pārsteidza Ķīnu 2


Austris Mailītis
Austris Mailītis
Foto – Timurs Subhankulovs

Piektdien, 19. maijā, pasniegs Latvijas Arhitektūras gada balvu, kur 18 nominantu vidū ir arī arhitekta Austra Mailīša projektētais Lidojošo mūku teātris Sunšaņa kalna nogāzē Ķīnā.

Tiesa, žūriju tik tālu komandēt nevarēs, taču arhitektūras balvu pieredzē ir arī prakse būvi vērtēt no attāluma, ja iesniegti līdzvērtīgi materiāli kā citām uz balvu pretendējošām ēkām. Bet Austri Mailīti satieku dienā, kad viņš tikko atgriezies no Mežaparka, kur notikusi pirmā būvniecības sapulce saistībā ar iesākto Dziesmu svētku estrādes rekonstrukciju.

Arhitektu aprindās dzirdēts, ka ārzemju kolēģi piedalās konkursos Latvijā, bet mūsu arhitektiem līdzdarboties konkursos pasaulē traucējot nolikumos prasītā starptautiskā pieredze. Kā šo situāciju vērtējat?

A. Mailītis: Mazliet jau mūsu arhitekti piedalās arī ārpusē, bet droši vien varētu vairāk. Manā pieredzē skaistākais ir Dziesmu svētku estrādes konkurss, kas, lai arī notika Latvijā, bija starptautisks. No 17 pretendentu grupām mums kopā ar Jura Pogas biroju izdevās piedāvāt labāko ideju, otrie palika franči un aiz viņiem vācieši. Patlaban Mežaparkā tiek sagatavots būvlaukums, zāģēti koki – par to daudzi uztraucas, taču jāpaplašina skatītāju lauks, kā arī jāveido jauns operatīvā transporta piebraucamais ceļš. Salīdzinot ar 2007. gadā izstrādāto projektu, esam palielinājuši skatītāju lauka ietilpību līdz 30 000 sēdvietām, un, solus noņemot, stāvvietas būs pat simt tūkstošiem cilvēku. Savukārt mums patlaban jāturpina tehniskais projekts estrādes otrajai kārtai jeb koristu tribīnēm, kuras uzceļamas līdz 2020. gadam.

Kā vērtējat estrādes būvniecības sadārdzinājumu par vairākiem miljoniem?

Liela nauda, bet arī desmit gadi nav mazs laiks. Vērienīgām būvēm izmaksas mainās ne tikai Latvijā – piemēram, nesen uzbūvētajai Elbas filharmonijai Vācijā vairākkārt palielinājās gan būvniecības ilgums, gan izmaksas – pat desmit reizes. Un tas, zinot vāciešu precizitāti un spēju aprēķināt lietas… Turklāt būvniecības cenas diezgan strauji mainās atkarībā no situācijas tirgū. Ja ir vairāki objekti, būvnieki var atļauties uzlikt augstāku cenu. Ir visādas nianses.

Nupat Latvijas sabiedrību aplidojusi ziņa par Lidojošo mūku teātra nominēšanu Arhitektūras balvai. Visnotaļ neparasts pats fakts – latviešu arhitekta būve Ķīnā. Kā līdz tam nonācāt?

2010. gadā izstādē “World Expo 2010” Šanhajā projektēju Latvijas paviljonu, konstrukciju no 100 000 vējā vibrējošu, mirgojošu lapiņu, bet Ivara Beitāna vadītā gaisa tuneļu uzņēmuma “Aerodium” kaskadieri tajā lidoja mākslīgā vēja plūsmā. Un tieši lidošana acīmredzot pārsteidza vienu no izstādes apmeklētājiem – Žū kungu no Ķīnas, nākamo Lidojošo mūku teātra pasūtītāju. Būvlaukumā viņš bija ļoti svarīga persona, jo varas groži un naudasmaks bija Žū kā pasūtītāja rokās. Kad mūsu abu domas atšķīrās, man vajadzēja Žū pārliecināt, jo būvnieki klausīja viņam. No vienas puses, šis vīrs ir pragmatisks, visam skaita līdzi, rēķina, taču, no otras puses, arī sapņa un ideālu cilvēks, kuram interesē īstenot kaut ko nebijušu, neparastu un vienreizīgu.

Žū ir vīrs cienījamos gados, cēlies no nabadzīgas zemnieku ģimenes, bērnībā mitis Sunšaņa kalna alā. Atgriezies dzimtajā pusē, sācis nodarboties ar uzņēmējdarbību – šajā reģionā ir aktīva kalnrūpniecība, kurā viņš krietni nopelnījis. Paralēli uzņēmīgais ķīnietis nodarbojas ar tūrismu, un Sunšaņa kalns ir svarīgs kultūrtūrisma galapunkts.

Tajā ir vairāki nozīmīgi objekti, arī UNESCO kultūras mantojuma sarakstā iekļautais Šaoliņas klosteris. Ir minējumi, ka tieši šā kalna pakājē reiz varētu būt atradusies pirmā Ķīnas galvaspilsēta, jo tieši tam tuvējos līdzenumos cēlusies Ķīnas civilizācija. “Debess un Zemes centrs” – tā šo vietu kādreiz redzēja ķīnieši.

… Viss sākās negaidīti. Biju jau atgriezies Rīgā no izstādes Šanhajā, kad man negaidīti atsūtīja Sunšaņa kalna fotogrāfiju. Iedvesmoja kalna skaistums, tā īpašās formas izteiksmīgums, pati šīs vietas nozīmība. Biju dzirdējis arī par tuvējo Šaoliņas templi, jau padsmitnieka gados lasījis tajā radušos dzenbudisma tekstus, kuri tolaik rezonēja ar manu pusaudža pasaules izjūtu. Biju dzirdējis mītus par lidojošiem mūkiem, redzējis filmas par Ķīnas vēsturi un kunfū… Un te – piedāvājums radīt projektu būvei šajā vietā. Aizraujoši.

Būve nelīdzinās tradicionālai ēkai ar logiem un durvīm, tā drīzāk ir milzu skulptūra, laikmetīgs mākslas darbs.

To varētu salīdzināt ar kalna formu it kā turpinošu gandrīz piecstāvu ēku. Pašā lielajā kalnā ir daudz pakalnu, skaistu ieleju, upju un mežu, un viena šāda pakalna ielokā arī izveidota šī būve. Tās iekšpusē ir gan telpas trīs stāvos, gan aerodinamiskais vēja tunelis ar lielu ventilatoru radītu spēcīgu vēja plūsmu apmēram 200 km stundā. Pietiekami, lai šajā plūsmā iegājušu cilvēku tā spētu pacelt gaisā. Visa ēkas ārējā fasāde sastāv no pakāpieniem, pa kuriem uzkāpušajam augšā atklājas liels iedziļinājums kā vulkānisks krāteris. Tajā atrodas amfiteātris, kurā savukārt, sēdvietu ieskauts, no stikla veidotais vēja tunelis ar atvērumu kā koka zaru vainagu. Tikai vēlāk pats atklāju līdzības ar Dziesmu svētku estrādes konstrukcijas principu “Sidraba birzs”.
Pats esat veicis arī būves autoruzraudzību. Ko tas nozīmē svešā, tālā valstī?

Bija paredzēts, ka būvniecībai jānotiek pusotru gadu, bet darbi ieilga līdz septiņiem. Trīs līdz piecas reizes gadā lidoju uz Ķīnu. Celtniecībā izmantotas gan visjaunākās, modernākās tehnoloģijas – būves skelets griezts ar lāzeru –, gan tajā pašā laikā akmens virsmas griešanai izmantots simtiem strādnieku roku darbs. Būve, kā jau unikāla pasaulē, ir neparasta arī ķīniešiem. Pasūtītājam dažreiz sagādāju galvassāpes. Nācās, piemēram, pārbūvēt sākumā nepareizi izraktās aptverošās terases, rūpnīcā bija izgatavota pat vesela partija nekvalitatīvu konstrukciju, tās nācās ražot no jauna… Ķīniešus pārsteidza, cik neatlaidīgi un ilgi es, piemēram, meklēju būvei īsto akmeni. Te, lūk, ir daži paraugi, izvēlieties un ķeramies klāt – tāds būtu ķīniešiem ierastais princips un temps. Bet es pieprasīju apbraukāt vienu akmens lauztuvi pēc otras, lai atrastu akmeni ar īsto toni, tekstūru. Viena daļa akmens, kā jau teicu, iegūta turpat raktuvēs kalna viņā pusē, bet otra – no citām tā paša reģiona raktuvēm.

Lai radītu pasaulē unikālu būvi, laikam jāsmeļas ne tikai mītos par lidojošiem mūkiem, bet arī arhitekta domas lidojumam jābūt augstam.

Man patīk radīt lietas pirmoreiz pasaulē. Kad nav piemēra, kur ielūkoties, un ir tikai iztēle… Būve ir unikāla, pirmā, kas domāta lidošanas priekšnesumiem. Tās daļa līdzinās amfiteātrim, tāpēc arī nosaukums – Lidojošo mūku teātris. Kad kopā ar Ansi Starku braucu nofilmēt gatavo Lidojošo mūku teātri, kas atrodas Ķīnas vidienē, vairāk uz ziemeļiem, pēkšņi ieraudzīju pazīstamu cilvēku, ķīnieti, tikai nevarēju atcerēties, kur redzētu. Bet, kad viņš uzsauca – o, sveiks, būvēsim! –, atmiņā atausa, ka tas taču ir pasūtītājs no Čončingas, Ķīnas dienvidiem, pilnīgi cita šī valsts gala, kur atšķirības ir tādas pašas kā starp kultūru Francijā un Latvijā. Tas bija patīkams pārsteigums, jo paralēli darbiem pie Lidojošo mūku teātra projektēju arī iekštelpu teātri lidošanas izrādēm. Taču Ķīnas tā laika plānveida būvniecības tempu samazināšanas dēļ projektu iesaldēja. Ar pasūtītāju solījumiem esmu ļoti uzmanīgs un pirms laika nekad nesaku hop.

Kādas ir jūsu aplēses, cik ilgi unikālais Lidojošo mūku teātris kalpos?

Tas atkarīgs no tā, cik iecienīts tas kļūs. Katra būve ir jākopj – tā pastāv, kamēr vien to dara.

Kas aizvadīto septiņu gadu laikā jūsu priekšstatos mainījies par Ķīnu?

Tas ir ilgs laiks. Kad būvi sākām, man bija tikai 26 gadi. Pavērās pasaules citādība. Skatoties no tālas zemeslodes malas, labāk var ieraudzīt arī mūsu pašu pasauli. Ķīnieši ir draudzīgi, izpalīdzīgi, laipni… Mēs Rietumos esam individuālisti, bet austrumnieki – vairāk sociuma cilvēki. Tas droši vien konfūcisma, šīs senās filozofijas ietekmē, kas māca, ka esi nevis personība, bet drīzāk kādas vienas grupas – ģimenes vai valsts – sastāvdaļa. Mums viņu rīcība daudzās situācijās var likties nesaprotama – piemēram, cik garās diskusijās pieņem lēmumus –, jo esam lieli individuālisti. Man arī kā jau rietumniekam individuālisma filozofija ir tuvāka, bet citādais taču nav obligāti jāpieņem, tikai jācenšas respektēt, jo saskarsme ir neizbēgama. Ja to neizprot, rodas pat kari.

Uzlūkojot unikālo būvi Ķīnā, laikam nevienam neienāks prātā, ka tās autors ir latviešu arhitekts, un tas arī, protams, nav bijis mērķis. Bet vai vispār varam runāt par Latvijas arhitektūras skolu un vai valsts pietiekami veicina tās attīstību?

Būtiskāk ir sabiedrībā veicināt apziņu, ka arhitektūra ir nevis celtniecības nozares, bet gan svarīga kultūras sastāvdaļa. Runājot par Latvijas arhitektūras skolas iezīmēm, darāmā ir krietni vairāk, bet ne tik daudz valstij, cik pašiem arhitektiem. Man pasūtījumu aina ir neparasta, vairāk sanācis darboties ar unikāliem, neatkārtojamiem projektiem kultūras un valsts reprezentācijas virzienā kā “Expo”, Dziesmu svētku estrāde, esmu līdzdarbojies Venēcijas mākslas biennālē – vispirms ar māksliniekiem Krišu Salmani, Kasparu Podnieku, tad Katrīnu Neiburgu un Andri Eglīti, šogad nedaudz ar Miķeli Fišeru. Vēsturiski Latvijas arhitektūras skolas un virzienu īpatnības ir nacionālais romantisms, dabas diktēta ziemeļnieciskāka arhitektūra, ar kuru iekļaujamies skandināviskajā. Bet, radot neparastas un pasaulē neredzētas lietas – tām obligāti nav jābūt balstītām kādā mums jau pierastā tradīcijā –, arī veidojam mūsu identitāti arhitektūrā. Tas ir ceļš, kādā varētu virzīties Latvijas arhitektūras skola.

Galerijas nosaukums

Austris Mailītis (1984): radošā vizītkarte

* Absolvējis Rīgas Tehniskās universitātes Arhitektūras fakultāti (2012);

* 2014. gadā par “Rīga 2014” paviljonu Esplanādē nominēts prestižajai Mīsa van der Roes balvai.

* Ar koncepciju “Sidraba birzs dziesmu kalnā” kopā ar Ivaru Mailīti un “Arhitekta J. Pogas biroju” 2008. gadā uzvarējis starptautiskajā konkursā par labāko Mežaparka Lielās estrādes rekonstrukciju projektu.

* Starp ievērojamākajiem darbiem: Šaoliņas lidojošo mūku templis Ķīnā, Latvijas paviljons Šanhajas “EXPO” 2010, “Rīga 2014” paviljons Esplanādē Rīgā.

Arhitektūras nedēļa: no 15. līdz 21. maijam visā Latvijā 

*Pirmdien, 15. maijā, plkst. 12 pie Latvijas Nacionālā mākslas muzeja atklās “Latvijas Arhitektūras gada balvas 2017” nominantu darbu izstādi.

Saistītie raksti

* Otrdien, 16. maijā, kinoteātrī “K. Suns” notiks Japānas dokumentālās filmas “INSIDE ARCHITECTURE: A Challenge to Japanese Society” pirmizrāde, ko ievadīs starptautiskās žūrijas locekļa Jošiharu Cukamoto lekcija.

* Piektdien, 19. maijā, Dzintaru koncertzālē no plkst. 16.30 līdz 19.30 notiks trīs publiskas bezmaksas lekcijas, bet vakarā – svinīgā apbalvošanas ceremonija.

LA.lv
SK
Skaties.lv
Kultūra
VIDEO: Simtgadē dāvina simts gleznas par pirmskara Latviju
21 stundas
LA
LA.lv
Kultūra
Video: animācijas filmas “Saule brauca debesīs” aizkadrā
21 stundas
LA
LA.lv
Kultūra
VIDEO. Muzikālu sveicienu Latvijai sūta igauņu rakstnieki un mūziķi
22 stundas

Lasītākie raksti

Par svarīgo

LE
LETA/LA.lv
Latvijā
Ulme ticis pie kārotās 8247 eiro kompensācijas pēc divu mēnešu darba Saeimā 4
10 stundas
LE
LETA/LA.lv
Latvijā
FOTO, VIDEO. Iemirdzas tradicionālais gaismas festivāls “Staro Rīga”!
11 stundas
JL
Juris Lorencs
Latvijā
Juris Lorencs: Latvijas neatkarības garants esam tikai mēs paši 2
13 stundas
SK
Skaties.lv
Latvijā
VIDEO. Inčukalnā pieķer šoferi bez tiesībām: braukā riņķī ar cita auto numurzīmēm
9 stundas
LE
LETA
Pasaulē
Par Stambulas lidostas teroraktu sešiem apsūdzētajiem piespriež mūža ieslodzījumu
9 stundas