Jānis Vādons: Kā pārvarēt kultūrpieredzes plaisas 0
Pērn noslēdzās “Lielās lasīšanas” izrāde, kurā varēja izvēlēties mīļākās grāmatas. Rezultāti raisīja “šūmēšanos” sociālajos tīklos un kultūras medijos. Kā ierasts, atradās gan tādi, kas bija sašutuši par nepietiekami smalku un mūsdienīgu lasīšanas gaumi, gan tādi, kas rezultātos saskatīja plašākas cēloņsakarības. Kritiska domāšana vienmēr ir apveicama, bet gaumes lietās svarīgi nepakļauties stereotipiem un nevienkāršot.
Rezultāti bija nedz pārsteidzoši, nedz slikti. Lasītājiem nebija jāizvēlas augstvērtīgākā vai avangardiskākā grāmata. Jēdziens “mīļākā grāmata” ir pietiekami vispārīgs, lai katra paša ziņā paliktu izvēles kritēriji. Kāds norādīja atmiņā visvairāk palikušo bērnības grāmatu. Kāds principa pēc balsoja par ārzemju autoru. Cits mēģināja atrast vienu no literatūras fundamentu veidojošajām grāmatām vai gāja vieglāko ceļu un “atražoja” literāros stereotipus, kas kultūrtelpā tiek centīgi kultivēti (piemēram, cik bieži izskan Ziedoņa un cik – Edvīna Raupa vai Ingas Ābeles vārds?). Vēl kāds centās būt pareizs vai savā gaumē apliecināja ne mūsdienīgu pasaulainu, bet gluži pretēji – izvēlējās meistardarbu, kas kļuvis ne tikai par literatūras pieminekli, bet arī zudušu vērtību un ideālu atgādinājumu. Vienvārdsakot, izvēles motivācijai noteikti bija simtiem variāciju. Mēs nezinām ne balsotāju vecuma un izglītības struktūru, ne citus ar lasīšanas paradumiem saistītus parametrus, kas skaidrotu šova rezultātus. Tomēr katram balsotājam attiecības ar grāmatām ir pietiekami būtiskas, jo nejauša līdzdalība šoreiz ir maz ticama. Tāpēc gandarījums gan par balsotāju cienījamo aktivitāti, gan par to, ka starp līderēm ir daudz latviešu autoru grāmatu. Tulkotā dižpārdokļa “Bada spēles” gozēšanās saraksta augšgalā apliecina, ka šovs ir piesaistījis arī lasošo jauniešu uzmanību. Līdztekus pastāv iespēja, ka nepietiekami iesaistījās t. s. intelektuāļi, kas nereti atturas no jebkādiem šoviem, lai gan viņu balsis varēja būtiski pārbīdīt balsojuma rezultātus.
Lai vai kā, varam droši secināt, ka Latvijā joprojām ir pietiekami daudz lasošu cilvēku. Otrkārt, šajā šovā, visticamāk, vairāk piedalījušies lasītāji romantiķi, kam modernisma un postmodernisma māksla vai nu palikusi sveša, vai arī tā iepazīta pārāk nesen, lai radītais iespaids nogulsnētos un kāda no pēdējo gadu desmitu grāmatām iekļautos mīļāko un svarīgāko grāmatu sarakstā. Treškārt, šī aptauja neviļus apliecina citu aptauju datus, kas arī norāda uz mūsdienu latviešu literatūras zemo popularitāti. Es pats zinu lasītājus, kas gandrīz nekad neizvēlas jaunākās pašmāju grāmatas. Cita raksturīga tendence – pat attiecībā uz mūsdienīgiem jauniešiem – ir literārā izvēle, kurā nemainīgi dominē gan pasaules, gan latviešu klasika. Biežāk dzirdētais pamatojums netīksmei pret mūsdienu literatūru: “mēģināju lasīt – murgs!”, “tie jaunie dzejnieki raksta tikai paši sev saprotamus, samudžinātus tekstus, dvēseli neuzrunā”, “jauno dzeja vispār neizskatās un neizklausās pēc dzejas”, “garlaicīgi, aizmigu trešajā lappusē”, “lai latviešu rakstnieciņi pamācās, kā ārzemēs prot rakstīt”, “pārāk nopietni, drūmi, smagnēji, nekāda dzīvesprieka un viegluma, tā rakstīt mūsdienās nevar”. Vienā vārdā – vilšanās. Tāpēc “Lielās lasīšanas” devums būtu jo lielāks, ja tajā būtu rādītas ne tikai grāmatu stilizācijas vai lasīšanas pieredzes veiksmes stāsti, bet veidots lasošo un rakstošo dialogs par to, kā būvēt tiltus starp mūsdienu pašmāju autoriem un lasītājiem, pēc kuriem – domāju, man piekritīs visi rakstnieki – mēs alkstam pat vairāk nekā pēc tulkojuma svešvalodās un starptautiskas atzinības.
Vēl, man šķiet, var secināt, ka lasītājus neesam zaudējuši, gluži pretēji – mēs viņus neesam ieguvuši. Atšķirība ir būtiska. Pat visveiksmīgākā rakstniecības politika nevarētu izmainīt šodienas objektīvo situāciju un sabiedriskā pieprasījuma prioritātes. No izmaiņām gan izriet arī atziņa, ka mūsdienu literatūrai ir nepieciešami mērķtiecīgi popularizēšanas un iepazīstināšanas pasākumi. Literatūrai vajag telpu! Viena no problēmām ir kultūrpieredzes plaisas, kas veidojas ne tikai grāmatniecības, bet visas kultūrvides iespaidā. Un svarīgi nav pakratīt pirkstu ļaunās popkultūras virzienā, svarīgāk – veidot kultūras un plašsaziņas līdzekļu politiku, kurā kvalitātei nenāktos bezcerīgi konkurēt ar plaša patēriņa komerciālo spozmi. Nav jēgas kaunināt par sliktu gaumi, ja augstvērtīgai mūsdienu mākslai un tās radītājiem informatīvajā vidē tiek uzmanības grami un kilogrami, pretstatā pārliecinošajiem izklaides (šeit – mākslas ar zemu intelektuālo un emocionālo piesātinājumu) smagsvara apjomiem. Skolā katrs, gribēdams vai negribēdams, iepazīstas ar literatūras klasiku, kas veido priekšstatus par literatūru. Mēs pārmetam lasītājiem nevēlēšanos pievērsties mūsdienu mākslai, bet – cik lielā mērā un kādā veidā pastāv mehānismi, ar kuriem iepazīstinām un tuvinām lasītāju jaunajai literatūrai, kas tiešām mēdz krasi atšķirties no iesīkstējušajiem priekšstatiem? Un – cik lielā mērā lasītāji ir gatavi atbalstīt tādas vides veidošanu un attīstīšanu, kas būtu labvēlīga jauniem rakstniecības talantiem un jaunu interesantu grāmatu radīšanai? Daži kultūrpolitikas pasākumi (piemēram, radošā procesa veicināšana ar VKKF finansējumu, valsts atbalsts vairākiem literatūras medijiem, Literatūras gada balvas publicitāte, vairāk pasākumu, kuros tiekas lasītāji un rakstnieki) jau uzrāda pozitīvu ietekmi. Arī “Lielā lasīšana” ir solis pareizā virzienā. Bet – kas sekos?
Cienījamie lasītāji! Aicinām arī jūs izteikt savas domas par Jāņa Vādona rakstā paustajiem problēmjautājumiem. Rakstiet “Latvijas Avīzes” kultūras nodaļai, Rīgā, Dzirnavu ielā 21, LV-1010, vai arī e-pastā [email protected].
