Mobilā versija
+7.7°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
15. janvāris, 2013
Drukāt

Kā pārvarēt plaisu starp sabiedrību un kino 


Foto - Līga VasiļūnaFoto - Līga Vasiļūna

Kamēr mēs Latvijā tikai teoretizējam par kino nacionālā pasūtījuma programmu, Igaunijas filmu fonds nesen izsludinājis filmu ideju konkursu septiņām dažādu žanru filmām, kurām jātop līdz valsts simtgadei 2018. gadā. Kā un pēc kādiem principiem un kritērijiem kino nacionālajai programmai tapt Latvijā? 


 

Lai diskutētu par šiem jautājumiem, “Kultūrzīmes” ap apaļo galdu sapulcēja kino nozares profesionāļus ‒ kinorežisorus Aigaru Graubu un Pēteri Krilovu, kinoproducentus Gati Upmali un Vilni Kalnaelli, Nacionālās plašsaziņas līdzekļu padomes pārstāvi Gintu Grūbi, Kino nacionālā pasūtījuma darba grupas vadītāju Kultūras ministrijā Dāvi Staltu un Nacionālā kinocentra priekšsēdētājas vietnieku Uldi Dimiševski.

 

Anita Bormane: – Kāds ir pašreizējais redzējums par to, kā būtu jātop nacionālajam pasūtījumam kino nozarē?
Stalts_LV_4

Dāvis Stalts: – Politiskajā vidē valda trīs viedokļi. Viens – nekas nav jāmaina, jo krīze nav beigusies, bet valstij svarīgās filmas var atbalstīt tiešā veidā ar Saeimas balsojumu. Otrs – jāmeklē jauni risinājumi, kā ar minimāliem līdzekļiem uzlabot kinoindustrijas situāciju un kino ražotājiem dot iespēju gadā veidot vienu filmu. Trešais, ar kuru joprojām strādā Kultūras ministrija, paredz kino nacionālo pasūtījumu administrēt un finansēt ar Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammu “Nacionālās identitātes veicināšana” starpniecību. Vēlos uzsvērt, ka Nacionālā kino pasūtījuma koncepcijā nav paredzēts ņemt līdzekļus vai tos pārdalīt no Nacionālā kino centra ikgadējā finansējuma, bet gan nodrošināt papildu naudu kino industrijai.

– Vai viens no finansējuma avotiem varētu būt agrāk pieminētais “Holivudas nodoklis”?

D. Stalts: – Tā bija tikai viena no idejām. Ar Finanšu ministriju priekšā stāv ļoti smaga vienošanās par kinobiļešu PVN “iezīmēšanu” nacionālā pasūtījuma un Nacionālā kino centra budžetā. Tad ar katru nopirktu kinobiļeti cilvēks atbalstītu latviešu filmu tapšanu, turklāt biļešu cenas no tā nemainītos. Tas būtu daudz reālāk īstenojams modelis nekā uzlikt “Holivudas nodokli”.

– Bet vai paši režisori ir gatavi rēķināties ar zināmiem grožiem savai radošajai brīvībai, īstenojot sabiedrības pasūtījumu?

Pēteris Krilovs: – Pārstāvu modeli, kurā radošās izpausmes un radošā darbība ir absolūti brīvi un katrs dara to, ko uzskata par vajadzīgu, un tā, kā to izjūt. Tomēr pieļauju, ka kino pasūtījuma rāmji un norobežotās vadlīnijas varētu nest interesantus izaicinājumus un pārmaiņas un kino veidotāji uz to noteikti reaģēs un piedāvās idejas. Varbūt beidzot parādīsies arī skaidrā nostāja attiecībā uz nacionālo pašapziņu un nacionālajām vērtībām.

Grauba_LV_4Aigars Grauba: – Ir jau skaisti valsts finansētās filmas saukt par nacionālo pasūtījumu. Tomēr man personīgi šāda programma nav īpaši vajadzīga, jo savas filmas esmu radījis tāpēc, ka tāda ir mana pārliecība. Radošu cilvēku ielikt rāmjos vai “aizdedzināt” ar uzstādījumiem vien nevar. Taču es esmu par jebkuru jaunu finansējumu kino nozarei, kurai tas katastrofāli nepieciešams! Man patīk šā brīža nacionālā pasūtījuma koncepcijā iekļautie ambiciozie skaitļi, kurus plānots sa-
sniegt līdz 2020. gadam. Taču jau pirms septiņiem gadiem spriedām, ka jāsasniedz miljons skatītāju piecos gados, vēl pirms tam runājām, ka kino finansējums pakāpeniski jāpalielina, līdz tas sasniedzis 10 miljonu budžetu gadā. Jau toreiz sapratām, ka bez ambicioza plāna nozare piedzīvos krīzi.

 

 

 

 

– Kā plānots izvērtēt, kurš no iesniegtajiem projektiem atbilst nacionālā pasūtījuma koncepcijai?

D. Stalts: – Par kritērijiem pagaidām vēl runāt nevaram, jo priekšā ļoti smaga diskusija par divām galvenajām kino industrijas problēmām: finansējuma trūkums un stagnācija. Uzskatu, ka nacionālajam kino pasūtījumam būtu jāatsvaidzina Latvijas kino dzīve. To plānots paveikt, radot vēl vienu papildu žūriju no jauniem ekspertiem, lai nebūtu atkal tie paši, ko tradicionāli esam pieraduši redzēt kino konkursos.

A. Grauba: – Un kāds tad šī nacionālā pasūtījuma īstenošanā būs Kultūras ministrijas un Nacionālā kino centra uzdevums? Vai viņi darbosies kā kino eksperti novērtētāji? Vai – drīzāk – kā vienojošais posms ar budžetu, gādājot par finansējuma palielināšanu nozarei, ko līdz šim Kultūras ministrija tā arī nav izdarījusi? Uzskatu, ka, īstenojot nacionālo pasūtījumu, jābūt Kultūras ministrijas izvirzītam virsproducentam ar skaidru vīziju un pienākumiem. 
Kalnaelis_LV_4

V. Kalnaellis: – Filmu projektu atlasē primārais kritērijs ir profesionālisms. Piekrītu, ka nacionālajam pasūtījumam nepieciešams redaktors, jo visus šos gadus patiešām nav bijis skaidrs, kurš tad atbildīgs par konkursu gala rezultātiem.

– Līdz Latvijas simtgadei ir palikuši nepilni pieci gadi. Vai uz ekrāniem sagaidīsim kaut vienu no gada nogalē pieteiktajiem vēsturisko filmu projektiem (televīzijas seriāls “Zīmogs sarkanā vaskā”, spēlfilmas “Dvēseļu putenis”, “Namejs”, “Nameja gredzens”)?

V. Kalnaellis: – Pasekojot līdzi tiem projektiem, kas šobrīd tiem gatavoti, un cik no tiem nonāks uz ekrāna, sapratīsit, ka divi Nameju projekti nav daudz. Tas ir pat labi, ka divas komandas strādā pie līdzīgas idejas. Arī nacionālā pasūtījuma programmai iesniegs vairākus līdzīgus projektus, taču tikai vienam būs vislabākais scenārijs, lai tālāk tiktu īstenots.

Gints Grūbe: – Taču igauņu nacionālā pasūtījuma koncepcijā vispirms ir ideju konkurss un tikai pēc tam, kad tās pietiekami attīstītas, filmas sāk ražot.

G. Upmalis: – Somijas pieredze ar nacionālo pasūtījumu vēl vienkāršāka. Kad sākās krīze un tika lemts finansējumu kultūrai samazināt, filmu nozares pārstāvji pārliecināja politiķus, ka pienācis īstais laiks radīt uz somu stāstiem balstītas vēsturiskas filmas. Tāpēc rezultātā finansējumu kultūras nozarei pat palielināja. Šobrīd Somijas labākās desmit filmas ir nopietni projekti, kas stiprina nacionālo identitāti, un cilvēkiem tie ir svarīgi. Mans viedoklis ir, ka nacionālo pasūtījumu nevaram nonivelēt līdz vienkāršam komercpasūtījumam. Mums jārunā ar gudru, inteliģentu skatītāju par nopietnām, vēsturiskām tēmām. Tā nav izklaide vai sinonīms propagandai.

G. Grūbe: – Ja kino nozarei kopumā būtu adekvāts finansējums, tad nebūtu jāstrīdas par to, vai tiek veidotas vēsturiskas drāmas vai bērnu filmas, vai eksperimentālas debijas. Neatkarīgi no jaunās programmas nosaukuma tai pielāgosies jebkurš kino veidotājs tieši katastrofālā finansējuma trūkuma dēļ. Pasūtījuma jēga, manuprāt, ir tad, ja tas nodrošina to, ko kino process dabiskā veidā nespēj. Piemēram, mēs nevaram paredzēt, vai šogad spēlfilmu konkursam tiks iesniegta bērnu filma, bet varam to regulēt ar pasūtījumu – līdzīgi kā tas ir Igaunijā, kur, gatavojoties valsts simts gadiem, tiek īstenota mērķtiecīga politika kino nozares attīstīšanai, paredzot konkrētu skaitu noteikta žanra un tematikas filmu. Man ļoti gribētos, lai nacionālā pasūtījuma koncepcijas un rezultāti nekļūtu par sava veida Nacionālās bibliotēkas maketu, ar ko 30 gadus staigā apkārt un beigās vienā gadā uzceļ.

P. Krilovs: – Ņemot vērā tikai birokrātisko pieeju attiecībā uz kritērijiem, kuriem jāatbilst nacionālajam pasūtījumam, šobrīd, piemēram, “Cepļa” scenārijs neizietu cauri, jo tā centrā ir 20. gadu finanšu avantūrists. Taču 18. novembrī Latvijas televīzijas rāda nevienu citu filmu kā “Cepli”. Tātad nacionāli orientētai filmai ir
jābalstās uz ideju un asprātīgu, radošu pieeju, nevis birokrātiskā burta tulkošanu.

Grube_LV_4– Kādai būtu jābūt sabiedriskās televīzijas lomai nacionālā kino pasūtījuma īstenošanā?

G. Grūbe: – Latvijas televīzija jau nez cik gadus sniedz budžeta pieprasījumu filmu kopprodukcijas īstenošanai – lai līdzfinansētu vienu spēlfilmu, divas animācijas filmas un četras dokumentālās filmas. Nekad iepriekš un arī šajā gadā tas netika apstiprināts. Protams, būtu tikai loģiski, ja Virdžīnijas Lejiņas seriāls “Zīmogs sarkanā vaskā” taptu televīzijā. Otra samilzusi problēma – ka kino valodā netiek dokumentēts mūsdienu Latvijas laikmets. Pēc desmit gadiem mēs nevarēsim paskatīties, kā cilvēki ģērbās, kā smaidīja, kādas bija frizūras, kādas bija ielas, kā noformēja skatlogus. Mūsu kaimiņos projekts “Igaunija šodien” ir jau vienpadsmito gadu. To īsteno Igaunijas Kino centrs sadarbībā ar televīziju un Kultūrkapitāla fondu. Katru gadu tās ir desmit filmas par aktuālām Igaunijas problēmām un tematiku. Arī šādu priekšlikumu televīzija iesniedza Kultūrkapitāla 
mērķprogrammai, un arī tas tika noraidīts.

 

 

 

P. Krilovs: – Nav arī piepildījies sākotnējais uzstādījums, ka nacionālo pasūtījumu filmu nozarei varētu finansēt ar VKKF programmas “Nacionālās identitātes veicināšana” starpniecību.

D. Stalts: – Tā ir ideja, par kuru notika cīņa, un tā tika zaudēta pagājušā gada beigās.

V. Kalnaellis: – Lēmums, ka šajā VKKF programmā pieejamais finansējums – 300 tūkstoši latu – būs pieejams dažādu nozaru identitāti veicinošiem projektiem, tika pieņemts Kultūrkapitāla fonda padomē. Septiņu nozaru cīņā kino nozare zaudēja.

D. Stalts: – Tur jau tā lieta, var jau runāt, ka pie visa ir vainīgi politiķi, bet tad atnāk pārējie kultūras darbinieki un pasaka: “Ha! Ja jūs man nedosiet, tad – pigu jums pretī!”

G. Upmalis: – Politiķiem vienkārši ir jāizšķiras: vajag vai nevajag. Ja vajag, tad ir jādara bez liekām diskusijām, tostarp jāpalielina kino nozares bāzes budžets. Svarīgi ir nesadrumstalot nacionālā pasūtījuma procesu, jo iešana caur vairākām Saeimas komisijām negarantē, ka iegūsim gaidīto rezultātu.

U. Dimiševskis: – Taču šobrīd ražošanā vien ir desmit filmas, kas saistītas ar minētajām tēmām. Kaut vai “Sapņu komanda” ir saņēmusi samērā labu valsts finansējumu. 
Upmals_LV_4

– Pieļauju, ka liela daļa Latvijas iedzīvotāju cer, ka tomēr ik gadu viena skaista latviešu filma uz ekrāniem iznāks, bet simtgadi sagaidīsim ar kādu vērienīgāku projektu.

G. Upmalis: – Bet problēma jau ir apstāklī, ka lielajiem projektiem finansējums ir ļoti mazs, līdz ar to paiet gadi, līdz filma realizēta, kas rada tikai zaudējumus. Ja rastos jauns tā avots – nacionālais pasūtījums – ar pietiekami lielu budžetu, tad projektu varētu pabeigt gada laikā. Nezinu, vai tagad tā varam iet un iesniegt lielu spēlfilmas projektu Kinocentrā. Protams, var jau riskēt un tad ieguldīt papildu naudu, bet tādā gadījumā tas tāpat ir tikai autordarbs, nevis vērienīga filma.

 

 

 

 

U. Dimiševskis: – Nedomāju, ka starp vēsturiskām kostīmfilmām un pasūtījumu varam likt automātisku vienlīdzības zīmi. Stāstam bieži vien nav nekāda sakara ar izmaksām, bet ar iespaidu un emocijām, kādas tas raisa.

A. Grauba: – Manuprāt, pati sabiedrība, par kuras naudu kino tiek veidots, pašlaik ir dziļā neziņā, kāpēc viņai tās filmas ir vajadzīgas. Varētu teikt, ka šobrīd valsts nacionālo pasūtījumu Latvijā zināmā mērā īsteno amerikāņu “Dream Works”, piegādājot filmas bērniem, kas māca, ka draudzība ir svarīga, ka nodevība ir slikta. Bet es gribu, lai šo ētisko kodeksu un pamatvērtības mans bērns kinoteātrī uzzina latviešu valodā. Un, ja mēs jau tagad neuzstāsim uz to, ka gribam paši savus stāstus latviešu valodā, ar latviešu aktieriem, latviešu režisoru veidotus, tad sāksim ceļu uz savas kultūras aizmirstību.

D. Stalts: – Manuprāt, ar latviešu kino dzīvi viss būtu kārtībā, ja tā nebūtu tik atrauta no sabiedrības. Sabiedrība un kino veidotāji stāv viens otram pretim, un pa vidu ir milzīga informatīvā un izpratnes aiza. Cilvēki var nosaukt tikai dažas populārākās filmas, kas pēdējos gados ir bijušas Streičam un Graubam, bet pārējās neatceras. Tāpēc viņiem raisās jautājums: kāpēc visi tie pārējie darbi ir vajadzīgi? Nacionālais kino pasūtījums mums ir vajadzīgs arī, lai cilvēkiem mācītu, ka nevar būt filmas tikai par vēsturiskām tēmām, bet jārada arī kāds baudāms trilleris un jāpaskaidro – kāpēc.

V. Kalnaellis: – Realitāte ir tāda, ka sabiedrībai nepietiek naudas, lai aizietu uz kinoteātri. Reģionos trūkst kinoteātru. Šajos 20 gados ir likvidēta sistēma, un mums tā jāsakārto, jo skatītājs, kurš atnācis uz kinozāli, ir jāciena. Viņam nav jāmaksā trīs lati par saplēstu ekrānu un izsaldētu telpu ar neērtiem krēsliem.

G. Grūbe: – Taču lēmums par to, ka vēlamies un varam saražot uz Latvijas simtgadi septiņas, astoņas vai desmit konkrētos kritērijos balstītas filmas, ir jāpieņem jau šobrīd, 2013. gada janvārī, jo pretējā gadījumā 2018. gadā nekā nebūs.

– Kā to konkrēti risināt?

D. Stalts: – Politiķiem kopā ar kino cilvēkiem ir jāiet un jārunā ar Kultūras aliansi un tad jāaicina kultūras ministre doties pie finanšu ministra. Mūsu plāns ir, ka kino nacionālo pasūtījumu iesākam īstenot 2014. gadā, vai arī… nezinu, kā tālāk.

V. Kalnaellis: – Mana pārliecība ir, ka kino nacionālais pasūtījums jāsalāgo ar Nacionālo attīstības plānu, filmu stratēģiju, Latvijas simtgadi vienā kopīgā mērķī, lai radītu vienotu sistēmu.

 

 

Ko paredz Latvijas kino nacionālā 
pasūtījuma koncepcija

Mērķi: sabiedrībā pieprasītu un valsts attīstībai nepieciešamu kvalitatīvu filmu ražošana, nacionālās identitātes un valstiskās apziņas vērtību stiprināšana un popularizēšana, kino māksliniecisko stilu un žanru daudzveidības 
nodrošināšana.

Praktiski: ik gadus jānodrošina, minimums, vienas spēlfilmas vai pilnmetrāžas animācijas filmas ražošana, sedzot vairāk nekā 70% filmas izmaksu; no 2020. gada – katru gadu Latvijā ražot deviņas spēlfilmas, 12 pilnmetrāžas dokumentālās filmas, trīs pilnmetrāžas animācijas filmas un 14 dažādu filmu veidu īsmetrāžas filmas.

Ieviešana: pēc kino nacionālā pasūtījuma normatīvās bāzes izstrādes un finansējuma avotu apstiprināšanas 2014. gada pirmajā ceturksnī tiek izsludināts konkurss un atbalstīta pirmā filma, piešķirot tai maksimālo pieejamo summu.

 

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+