Mobilā versija
+4.1°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
28. janvāris, 2013
Drukāt

Kā pasakā par kailo karali…

Foto - LETAFoto - LETA

Daudz tiek runāts par valsts valodas un krievu valodas lomu Latvijā, arī cilvēktiesības tiek piesauktas visai bieži. Jā, cilvēktiesības ir katram krieviski runājošam, sākot no bērna vecuma līdz kara veterāniem.

 

Manas, Latvijas pilsones, cilvēktiesības tiek rupji pārkāptas katru dienu no rīta līdz vakaram, un atbildīgie gļēvi klusē un izliekas to nemanām kā slavenajā Andersena pasakā par kailo karali, jo darbojas nerakstītie likumi, un krievu valoda jau tagad faktiski ir valsts valoda.

Jebkurā tirdzniecības vietā, medicīnas iestādē, transportā, valsts iestādē – tiklīdz kāds ierunājas krieviski, visi pāriet uz šo valodu.

Strādāju medicīnas iestādē par medmāsu, un jebkurš var man uzkliegt, ka ar viņu jārunā krieviski. Esmu redzējusi tik daudz naida šajos ļaudīs, kad mēģināju runāt ar viņiem latviski. Nerakstītos likumus viņi zina labi, un tie darbojas dzelžaini, reizēm labāk par rakstītajiem. Smieklīgi ir stāsti, ka latvieši paši viegli pāriet uz krievu valodu un neļauj izteikties latviski. Skaidri zinu, ka man jau nākamajā dienā būs jāmeklē cits darbs, ja es runātu ar visiem tikai valsts valodā.

Palūkojamies arī citās jomās. Visas reklāmas iznāk divās valodās. TV dominē krievu valoda. No visām piedāvātajām programmām tikai dažas ir latviski vai arī citā valodā. TV intervijās uzrunātie nekad necenšas runāt latviski (paskatieties ”Degpunktā” u. c. raidījumus LNT vai LTV1). Un tie nav onkulīši vai tantiņas!

Mūsu žurnālisti pakalpīgi pāriet uz krievu valodu un pazemīgi tulko latviski. Mūsu politiķi laužas krievu valodā (jo ne visi šo valodu brīvi pārvalda). Reizēm neērti klausīties.

Ko ir izdarījušas visas institūcijas, kas atbildīgas par integrāciju un valsts valodas likteni? Liekas, ka lielās iztērētās naudas summas ir gluži zemē nomestas. Un neizdarīs arī neko, kamēr darbosies nerakstītie likumi. Un nav runa par krievu valodas pašpietiekamību.

Tāpat kā nav runas par demokrātiju attiecībā pret Rafaļski, Lindermanu, Kabanovu un visiem līdzīgiem. Bilingvālā apmācība skolās arī izskatās pēc acu apmāna, jo bērni brīnišķīgi zina šos nerakstītos likumus. Ja vien netiks pievērsta vajadzīgā uzmanība, ne tikai gļēva parunāšanās par valsts valodas un citu valodu pieprasīšanu darba piedāvājumos un reālajā dzīvē, tad drīz vien arī referendums tiks atkārtots un rezultāts būs cits.

Mūsu premjers sola stiprināt latviešu emocionālās saites ar dzimteni un palīdzēt bērniem apgūt latviešu valodu. Un ko ar nerakstītajiem likumiem darīt? Viņi ātri vien aizbēgs atpakaļ uz jauniegūto dzimteni, un visam šim plānam ir faktiski ļoti maza vērtība.

Mans jautājums: kurās valstīs pastāv valsts finansētas skolas, bērnudārzi, bāreņu patversmes nevalsts valodā? Krievvalodīgo Mekā Krievijā kaut kas tāds nav iedomājams (atceramies Medvedeva pēdējo dienu aktivitātes).

Otrs jautājums, par kuru es ilgstoši lauzu galvu, ir šāds: kādēļ jau no bērnudārza vecuma nevarētu visus bērnus mācīt trīs valodās (latviešu, krievu, angļu)? Tas padarītu visus vienlīdz konkurētspējīgus darba tirgū. Neviens krievs tādēļ nekļūs par latvieti, neviens latvietis par krievu. Atcerēsimies, ka katra valoda ir bagātība un bērnībā to ir tik viegli apgūt.

Ar cieņu, jūsu ilggadējā
lasītāja Bella Lakrima

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+