Mobilā versija
+0.1°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
26. februāris, 2014
Drukāt

Kā PSRS mēģināja slepus sarunāt ar nacistiem (12)

harts_9

Ievērojamais angļu kara vēsturnieks Lidels Harts grāmatā “Otrais pasaules karš” (B. H. Liddell Hart “History of the Second World War”) rak­sta par bijušo sabiedroto (1939 – 1941) valstu – PSRS un Vācijas – ārlietu ministru satikšanos 1943. gada jūnijā aiz vācu–krievu frontes līnijas vāciešu ieņemtajā Dienvidukrainas pilsētā Kirovogradā.. Šajā vēstījumā L. Harts paskaidro, kāpēc bijušie draudzīgie sabiedrotie, bet 1943. gadā jau niknākie ienaidnieki piekrituši šīm sarunām.

Raksturojot padomju armiju, viņš norāda, ka 1943. gada vasarā tā vairs nav tā sarkanā armija, kuru vācieši vairākkārt sakāva 1941. gadā. Tā ir kļuvusi stiprāka, tās skaitliskais pārsvars gan cilvēku skaita ziņā, gan apbruņojuma daudzumā un kvalitātē līdzinās vai pat pārspēj hitleriskās Vācijas bruņotos spēkus. Tās rīcībā arvien vairāk nonāk arī ASV un Lielbritānijas sūtītā palīdzība – moderni ieroči, munīcija, transporta līdzekļi, pārtika. Krievu ģenerāļi arī kaujas vadības prasmē un pieredzē ir auguši. Turklāt vācieši ir saņēmuši iznīcinošu triecienu Staļingradā, vācu 6. armija vairs neeksistē. Tomēr visi šie krievu panākumi un uzvaras ir prasījušas milzīgus dzīvā spēka upurus. Tieši tādēļ, ka impēriju vadoņi – Staļins un Hitlers – ir kļuvuši par bruņoto spēku virspavēlniekiem, abu šo valstu karaspēka cilvēku zaudējumi ir neatvairāmi un bezgalīgi. Krievu ģenerāļi labprātāk triec savus karavīrus uzbrukumā dažkārt frontāli neieņemamiem vācu nocietinājumiem, vairāk domājot par to, ka tikai netiktu sodīti par kaujas uzdevumu un mērķa nesasniegšanu. Vāciešu ģenerāļi bieži ir spiesti pakļauties tik iemīļotai Hitlera pavēlei – neatkāpies ne soli –, lai pēc tam, steigā atkāpjoties, tiktu satriekti.

L. Harts pavēsta, ka, lai gan padomju izlūkdienesta spiegu tīkls no Šveices pārliecināti ziņo par vācu tanku divīziju sakopojumu uzbrukumam pie Kur­skas un ka tam drīz vajadzētu sākties, krievi joprojām baidās no vācu ģenerāļu kaujas vadības spēju pārākuma un abas karojošās puses izvēlas sarunu ceļu.

Citēju L. Harta stāstījumu: “Ar šo notikumu pamatā esošo nenoteiktību var izskaidrot diplomātijas starpspēli pirms sākas kaujas (Kurskas. – V. L.). Jūnijā Molotovs satikās ar Ribentropu Kirovogradā, kas tolaik bija vāciešu frontes līnijas aizmugurē, lai spriestu par iespēju izbeigt karu. Atbilstoši to vācu virsnieku ziņām, kuri kā tehniskie padomdevēji piedalījās sarunās, Ribentrops kā miera līguma nosacījumu izvirzīja priekšlikumu, ka Krievijas robežai nākotnē vajadzētu iet gar Dņepru, bet Molotovs nepiekrita citam apsvērumam, bet vienīgi tam, ka jāatjauno Krievijas sākotnējā robeža. Diskusiju atlika, jo abu pušu viedokļus nevarēja apvienot, un sarunas pārtrauca pēc ziņojuma saņemšanas, ka sarunu noplūdes dēļ par apspriedi uzzinājušas arī Rietumu lielvalstis.”

Vēsturnieks Lidels Harts (1895 – 1970) jaunībā bija ieguvis izglītību Kembridžas universitātē. Kā virsnieks, kapteiņa pakāpē, viņš bija piedalījies kaujās Francijā 1. pasaules karā un divreiz ievainots. Pēc kara viņš kļuva par starptautiski atzītu vēsturnieku un lielāko Lielbritānijas laikrakstu kara problēmu apskatnieku, kā arī par kara ministra personisko padomnieku. Par kara darbības dažādiem veidiem viņš ir sarakstījis vairāk nekā 30 grāmatu. L. Harta darbi ir pieskaitāmi kara vēstures klasikai. Lielbritānijas karaliene ir piešķīrusi viņam bruņinieka titulu – sers Beisils Henrijs.

Par Molotova–Ribentropa 1943. gada sarunām stāsta arī otrs izcils britu kara vēsturnieks Džons Kīgens. Kīgens ir bibliogrāfiskas vārdnīcas “Kas ir kas 2. pasaules karā” (“Who is Who in World War II”) autors. Tās šķirklī “Molotov Vjačeslav” mēs varam lasīt: “1943. gada vasarā Molotovs bija iesaistījies slepenās sarunās ar Ribentropu ar starpniekiem. Lai gan viņi nenonāca līdz vienošanās līgumam, ziņas par krievu mēģinājumu noslēgt separātu miera līgumu noplūda līdz Rietumu sabiedrotajiem. Tomēr tās nesarāva viņu attiecības.”

Dž. Kīgens ilgus gadus ir bijis pasaulē pazīstamās Sendhērstas militārās akadēmijas mācībspēks, viņa amats – vecākais lektors. Ilgstoši viņš ir bijis arī laikraksta “Daily Telegraph” līdzstrādnieks militāros jautājumos, kā arī Karaliskās vēsturnieku biedrības un Karaliskās literātu biedrības loceklis, Britu impērijas ordeņa kavalieris un, protams, arī daudzu grāmatu autors, kuras ir pārtulkotas svešvalodās.

Savās publikācijās esmu jau Dž. Kīgenu darījis pazīstamu latviešu vēsturniekiem un latviešu lasītājiem. Taču ir ļoti svarīgi vēlreiz uzsvērt, ka viņš kā autoritatīvs 2. pasaules kara vēsturnieks ir atklājis patiesību par latviešu leģionu grāmatā “Waffen-SS. The Asphalt Soldiers”. “Vissvarīgākais pamatojums baltiešu vēlmei kopā ar vāciešiem karot pret krieviem ir bijusi tā vēsture, kā krievi ir izturējušies pret viņiem (..) Lielākā daļa no austrumeiropiešu SS bija sabiedrības padibenes, izņemot latviešu un igauņu divīzijas, kas cīnījās, lai aizstāvētu savu tēvzemi (..) Kad krievu otrreizējā okupācija ar draudošām briesmām kļuva nenovēršama un solīja atnest daudz lielāku ļaunumu nekā vācu vienaldzība pret latviešu un igauņu nacionālajiem centieniem, divas latviešu un viena igauņu SS divīzija pieņēma izvēli cīnīties līdz galam.”

20. gadsimta astoņdesmitajos gados, pakāpeniskā padomju impērijas sabrukuma posmā, ar pretstaļiniskām publikācijām Krievijā ātri kļuva pazīstams krievu vēsturnieks Rojs Medvedevs, kurš iepazinās ar rietumval­stu izlūkdienesta atklājumiem par PSRS ārlietu ministra Molotova diplomātisko darbību. 1985. gadā Ņujorkā Medvedevs izdeva grāmatu angļu valodā “Visi Staļina vīri” (Med­vedev Roy “All Stalin’s Men”). Tajā viņš rakstīja, ka “1943. gada vasarā Molotovs nobraucis 300 kilometrus aiz ienaidnieka frontes līnijas, lai piedalītos separāta miera līguma sarunās ar Vācijas valdības vadoņiem.”

Dažus mēnešus vēlāk pēc sarunām ar Ribentropu Kirovogradā 1943. gada oktobra beigās sākās jaundibinātās savienības trīs ārlietu ministru – Molotova, Halla (ASV) un Īdena (Lielbritānija) konference. Īdens, protams, nebilda ne vārda par britu izlūkdienesta rīcībā nonākušām ziņām par Molotova un Ribentropa tikšanos. Par tām klusēja arī ASV ārlietu ministrs. Rietumniekiem nebija politiski izdevīgi atklāt savām tautām un citām tautām pasaulē krievu nodevīgo rīcību.

Tomēr tā nebija ne pirmā, ne pēdējā reize, kad briti aizsedza ne tikai savu jauno sabiedroto (krievu) rīcību, bet arī viņu noziegumus. Čērčils savos memuāros (Churchill Winston “Closing the Ring”) gan raud par Katiņas un citās nometnēs noslepkavotiem 15 000 poļu virsniekiem, bet nevienā vietā nepiemin, ka viņš, Rūzvelta pamudināts, 1943. gada 23. aprīlī atbildēja Staļinam, ka poļu trimdas valdības vadītāja ģenerāļa Sikorska pieprasītā Starptautiskā Sarkanā Krusta izmeklēšana Katiņas slepkavības lietā nenotiks. “Mēs noteikti esam pret šādu izmeklēšanu.”

Arī pašlaik Latvijā ir krietns pulks t. s. Eiropas vērtību apjūsmotāju. Viņiem vajadzētu pašiem atvērt acis un paskatīties ne tikai uz vēstures notikumiem vien, bet arī šodienas norisēs, kā ekonomisku vai citu apsvērumu dēļ šīs “vērtības” nemitīgi tiek samīdītas. Latviešiem vajadzētu radīt pašiem savu vērtību kopu, kas bal­stās uz mūsu tautas vēsturi, kultūru un dzīvesziņu.

Gramatas_9

Pievienot komentāru

Komentāri (12)

  1. Cienījamais autors aizmirsis piebilst,ka tas pats Basils Lidells Harts ir devis izsmeļošu fašisma raksturojumu,kas nezin kāpēc 1:1 atbilst PSRS politiskajai iekārtai.

  2. Lielisks raksts, precīza analoģija, spiežu roku un esmu priecīgs, ka klusējošais Lācis iznācis no slēptuves. Turpināt, cik nu mums tā spēka palicis!

  3. Paldies Dievam, ka 300 tūkstošu lielā Rommela armija atradās Ziemeļāfrikā, bet nevis Ukrainas stepēs pie Volgas! Tad kara gaita būtu pavisam cita,jo pret Paulusa armiju Staļingradas kaujā vien SA pazaudēja 1,1 miljonu karavīru, tai skaita 490 tūkst. kritušo. Trūka dzīvā spēka abās pusēs un līdzsvars bija visai trausls.Tieši Sabiedroto aktivitātes izšķīra to, kurš no diviem – Hitlers vai Staļins būs pārāks. Rommela armijas sakāve un desants Sicīlijā arī bija sava veida otrā fronte jeb Sabiedroto līdzvērtīgs ieguldījums Hitlera savaldīšanā 1942. -43.gadā un pēc tam viņa sakāvē.

  4. … Patiesiba jaiegalvo ne tikai Latvijai, bet visai Ziemeleiropai … tamdel sadarboties un pat apvienoties …

  5. Par to desantu Sicīlijā – vispār jau vienošanās ar PSRS bija par to, ka sabiedrotie atvērs otro fronti Eiropā. Viņi to izdarīja tikai tad, kad tas vairs praktiski neko kara iznākumā nemainītu. Brīdī, kad PSRS to visvairāk vajadzēja sabiedroti iebruka Āfrikā, Sicīlijā…
    Tas par to uzticēšanos…

    • Vispār jau par otro fronti var uzskatīt sabiedroto Lend-liz piegādes,kaut gan to mēģina naoliegt bijušie PSRS un Krievijas vadītāji un vēsturnieki.Un šeit nav vērts runāt par tiem tankiem un lidmašinām ,un aviācijas benzīnu,ko ASV piegādāja PSRS 1942.gadā jo pēc milzīgajiem zaudējumiem krieviem frontē praktiski tanku un aviācijas nebija.Bet 1042-43 gadā Staļins piespieda rūpniecību necilvēcīgos apstākļos atjaunot militāro ražošanu.Un ražot arvien vairāk un vairāk. Visu ,izņemot vienu pozīciju-transportu.ASV piegādāja 375833 jeb 60% no visiem kravas auto vilcējiem,kā arī 1981 lokomotīvi t.i 95% pretstatā 92 gab.kosaražoja paši. Ja nebutu šo vilcēju un lokomotīvju ,visi tanki un lidmašīnas no Sibīrijas uz fronti varētu braukt “svoim hodom”.!!!!

  6. Tas tikai liecina, ka krieviem vispār nedrīkst uzticēties: 1943. gada jūnijā Molotovs ar Ribentropu aiz Sabiedroto muguras ved slepenas sarunas par kara izbeigšanu, laikā kad Sabiedrotie ir sagatavojušies spēcīga desanta izsēdināšanai Sicīlijā. Lai atslogotu vācu uzbrukumu Kurskas lokā, viņi šo desantu arī izsēdina 10. jūlijā, kas noveda pie Musolini krišanas Itālijā. Hitlers iet palīgā savam draugam un vācu uzbrukums pie Kurskas apsīkst. Te var redzēt, kāds kurš ir sabiedrotais.

  7. Skaidribu no latviesu tautas viennozimiga redzesloka.

  8. Būtu labāk aprakstījis,kā 1941 gada beigās ,ar Bulgārijas diplomātu starpniecību,Staļins gribēja noslēgt ar Hitleru miera līgumu.Vai arī,kā sarkanarmija 1941 gada augustā iebruka Irānā.

    • Piekrītu Daumanta komentāram, gribu pateikt to,ka sabiedrotie (USA,UK) ar rokām un kājām bija pret Vācijas un PSRS izlīgumu jo saprata kādas sekas tas atnesīs…………..

  9. Pašlaik uz visām 4 debess pusēm orientētiem latviešu individuālistiem nav nekādu cēlu vērtību.Latviešu gēnos valda barona pātaga un boļševiku baciļi, ko tagad pārklāj liberālā kapitālisma inde kopā ar jaunās eiropas vērtībām,kuras diktē seksuālā minoritātes , narkotikas un izlaidība.

  10. Lai ari”vēsturnieki” visādas “Kembridžas” beiguši, bet aizvien staigā padomijas mītu ietekmēti. Ne jau tāpēc Sakanarmija 1941. g. cieta smagus zaudējumus, ka Vācijai būtu bijis pārsvars cilvēku un tahnikas ziņā.Tieši PSRS bija nospiedošs pārsvars. Vienkārši neprata un arī negribēja karot, līdz brīdim, kad bija vienalga, kurš nošauj- savējie no aizmugures, vai vācieši no priekšas. Ari Ļeņingradas blokāde bija sekas negribēšanai uzturēt normālas attiecības ar Somiju.

Draugiem Facebook Twitter Google+