Foto no grāmatas “Ozolvīru pulki”

Kā radās un kāpēc vairs nepastāv aizsargi – valsts un latviskuma sargi
 12

Krievijas agresija pret Ukrainu daudziem likusi atcerēties par zemessardzes stiprināšanu un tās nozīmes palielināšanu valsts aizsardzībā. Pirmskara Latvijā zemessardzei daudzējādā ziņā līdzinājās Latvijas Aizsargu organizācija (LAO). Aizsargu darbību kopumā vēsturnieki raksturo kā pozitīvu, taču pastāvēšanas pēdējos gados pieļauto kļūdu dēļ šī struktūra daudz zaudēja no bijušā spēka.

Reklāma
Reklāma
Krievija uzbrūk Ukrainai ar “brīnumieroci”. Ar to varētu tikt galā tikai F-16 144
TV24
“Viņi ir gatavi uz visādām neģēlībām.” Kas mudinātu Putinu pieņemt lēmumu uzbrukt NATO?
Veselam
Neviens to pat nenojauta – pasaulē populāros kosmētikas produktos vēzi izraisošas ķīmiskas vielas 800 reižu pārsniedz normu 33
Lasīt citas ziņas

LU vēstures profesors Ilgvars Butulis pirms trim gadiem iznākušajā grāmatā “Sveiki, aizsargi!” aizsargus definē kā “brīvprātīgu, parapolicejisku, paramilitāru latviešu pilsonības masu organizāciju, kuras galvenie mērķi bija sargāt savu valsti no iekšējiem un ārējiem ienaidniekiem un audzināt iedzīvotājus nacionālā garā”. Tā bija vislielākā masu organizācija Latvijā, kas aktīvi piedalījās kā militārajā, tā sabiedriski politiskajā, sporta un kultūras dzīvē. Nebūs lieki piebilst, ka īpaši liela nozīme aizsargu darbībai minētajās jomās bija Latgalē, kur tie kļuva par latviskuma bastionu iepretim ideoloģijai, kas nāca no austrumu pārrobežas. Aizsargus finansēja no valsts budžeta, tomēr paradoksāli, ka šis finansējums neveidoja ne pusi LAO līdzekļu. Lielāko daļu deva pašu aizsargu iemaksas, ziedojumi, dažādos sarīkojumos ieņemtais, kā arī no aizsargu īpašumu apsaimniekošanas gūtais.

Palīgi policijai


Pie aizsargu sākumiem Latvijā stāvēja Pagaidu valdības iekšlietu ministrs Miķelis Valters, kurš 1918. gada beigās ierosināja pašvaldībām veidot “apsardzības” vienības. Oficiāli par Latvijas Aizsargu organizāciju var sākt runāt no 1919. gada 20. marta, kad Pagaidu valdība izdeva “Noteikumus par aizsargu nodaļām pagastos”. Mūsdienu zemessardze atjaunotajā Latvijā veidojās kā brīvprātīga militāra struktūra, armijas priekštece, bet 1919. gada Latvijā aizsargi dzima kā īpatnēja palīgpolicija, kurā brīvprātīgi iestājās turīgā lauku slāņa pārstāvji – zemes un māju īpašnieki, uzņēmēji, tirgotāji. Kad iedegās Neatkarības karš, 1920. gadā iešanu aizsargos padarīja par obligātu, nosakot, ka tajos jāstājas visiem vīriešiem no 18 līdz 60 gadu vecumam, kas vēl nebija mobilizēti armijā. Aizsargu uzdevums bija gādāt par drošību aizmugurē. LAO dalībnieki varēja pārbaudīt dokumentus, izdarīt kratīšanas, aizturēt, lietot ieročus. Formu šiem vīriem lāgā nebija, bet bruņojumā palika tas, kas nederēja armijai. Piemēram, medību bises.

CITI ŠOBRĪD LASA

Klaušu princips atkrita līdz ar karastāvokļa atcelšanu Latvijā 1921. gadā, kad LAO atkal kļuva brīvprātīga. Līdz 20. gadu vidum aizsargiem bija patiesi nozīmīga loma kā policijas palīgiem noziedzības apkarošanā lauku rajonos. Nez vai bija kāda reize, kad dezertieru un vienkārši bandītu, kā arī Stučkas valdības atstāto teroristu – kaujinieku neitralizēšanā Latvijas laukos iztiktu bez aizsargu līdzdalības. Mazākā aizsargu pamatvienība bija nodaļas pagastos vai ciemos. Lielākā – pulki, veidoti pēc apriņķu principa. Latvijā bija 19 aizsargu pulki. Pulka komandieris parasti bija apriņķa priekšnieks, tātad civilais, toties viņa palīgs – militārpersona, armijas virsnieks. Arī augstākais aizsargu priekšnieks bija Latvijas armijas virsnieks – pēdējais 1940. gadā šīs funkcijas pildīja ģenerālis Kārlis Prauls. Par spīti tam, ka aizsargi oficiāli bija padoti Iekšlietu ministrijai, bet kopš 1937. gada Sabiedrisko lietu ministrijai, Kara ministrijas ietekme izpaudās bruņojuma, apmācību jomā un priekšnieku iecelšanā. Aizsargi regulāri sadarbojās ar armijas virsniekiem un instruktoriem, rīkoja kopīgus manevrus ar armiju, izmantoja tās resursus un infrastruktūru. Pēc Neatkarības cīņu beigām aizsargos ieplūda daudz atvaļināto militārpersonu. Tā ietekmē 1921. gadā aizsargus sāka dēvēt par militarizēto policiju. Atļāva nēsāt formas, ieročus. Ieroči atradās personiskā glabāšanā, lietošanā un pašiem tie bija arī jākopj. Latvijas aizsargu rīcībā bija tikai vieglais kājnieku bruņojums. Jāpiebilst, ka Igaunijā un Somijā aizsargi bija daudz smagāk bruņoti un viņu rīcībā atradās pat lielgabali un bruņumašīnas. Iespējams, tas tādēļ, ka tur aizsargi veidojās kā armijas pirmsākums. LAO tāds nebija. Aizsargu galvenā funkcija – būt par armijas rezervi un iedzīvotāju militāro audzinātāju, stiprinot valsts ārējo drošību. Apmācības nolūkā pastāvēja arī aizsargu aviācija, kuras lidaparātus bija grūti nosaukt par moderniem, tomēr tā tika uzturēta lidotāju rezerve kara aviācijai. Pastāvēja dzelzceļa un jūras aizsargu vienības.

Ļoti latviski


Kaut aizsargus bieži asociē ar Kārli Ulmani un Latviešu Zemnieku savienību (LZS), sākotnēji tie veidojās drīzāk kā apolitisks, bet valstij lojāls un mobils spēks. Ideālajā variantā aizsargiem bija “jāstāv pāri partiju ķildām”. Tie nedrīkstēja kļūt par kāda konkrēta politiska spēka atbalstītāju; tiem bija jābūt “nacionālai valsts partijai”. Līdz 1934. gadam politisko partiju ietekme uz aizsargu organizāciju tika pastāvīgi diskutēta. Arī izcilais aizsargu priekšnieks no 1925. līdz 1928. gadam, aizsargu sistēmas sakārtotājs pulkvedis Ludvigs Bolšteins uzskatīja, ka viņa vīriem “jānorobežojas no dažādiem politiskiem iespaidiem”. Dzīvē tā nenotika. Vismaz kopš 20. gadu beigām LAO atradās spēcīgā LZS ietekmē, un paši zemsaviešu politiķi to nemaz nenoliedza. Vēlāk padomju laikā izteiktie apgalvojumi, ka aizsargi bijuši “fašistiska organizācija”, gan ir absurds. Aizsargu rindās tiešām atradās pa kādam nacionālradikālim no “Pērkoņkrusta”, un arī šīs kopas vadītājs Gustavs Celmiņš bija aizsargu rotas komandieris, taču pēc “Pērkoņkrusta” aizliegšanas 1934. gada martā pērkoņkrustiešus no LAO izslēdza.

Sociāldemokrātu politiķu sūdzības par aizsargu “patvaļībām” un “likumpārkāpumiem” atgādina līdzīgas runas, kādas 90. gadu beigās bija dzirdamas attiecībā uz zemessardzi. Sociāldemokrāti vispār uzskatīja, ka aizsargu apbruņošana miera laikā ir lieka, pat bīstama un izsauc tikai “dižošanos ar ieročiem”. Tādu nenovīdību varēja saprast, jo “zociķus” aizsargos neuzņēma, ņemot vērā viņu kritisko attieksmi pret pilsonisku valsti. Toties sociāldemokrātiem bija sava apsardzes un sporta struktūra “Strādnieku sports un sargs” (SSS). LAO valdīja absolūti antikomunistisks noskaņojums, visa kreisā noliegums, kas arī izskaidro PSRS un padomju okupācijas varas žultaino naidīgumu pret aizsargiem. No nacionālā sastāva viedokļa organizācija bija ļoti latviska, kaut tajā atradās arī nacionālo minoritāšu pārstāvji. Vairāk nekā puse sastāva bija lauku saimnieki, pārējie – amatnieki, strādnieki, ierēdņi, inteliģence. Bija idejas, īpaši pēc neveiksmīgā lielinieku apvērsuma mēģinājuma Tallinā 1924. gada 1. decembrī, ka jāveicina aizsargu nodaļas pilsētās, tomēr LAO galvenais spēks tā arī palika laukos.

Reklāma
Reklāma

1923. gada 26. augustā Rīgas Latviešu biedrības telpās pat sanāca 1. un vienīgais aizsargu kongress. Debatēs 99 delegāti cīnījās par to, vai LAO nākotnē būt kā policijas palīgiem vai tomēr vairāk orientēties uz armiju. Lēmums bija kompromiss: aizsargi politiski pakļausies Iekšlietu ministrijai, bet militāri – Kara ministrijai. Kongresā pirmo reizi tika nosaukti organizācijas uzdevumi: noziedzības apkarošana un tiesiskās kārtības, nacionāli valstiskās iekārtas uzturēšana; militāri fiziskā audzināšana, kulturāli nacionālo pasākumu sekmēšana, armijas atbalstīšana kara gadījumā ar ārējo ienaidnieku. Tomēr faktiski aizsargi darbojās bez regulējošās likumdošanas, pēc izjūtas, bet ievērojot disciplīnu. Konfliktsituācijas ar policiju aizsargiem nebija svešas, tādēļ 1926. gadā tika izdota Iekšlietu ministrijas instrukcija, kas sīki reglamentēja aizsargu piedalīšanos noziedzības apkarošanā. To drīkstēja tikai īpaši svarīgos gadījumos.

Pašapmāna upuri


LAO, tāpat kā zemessardzei, bija savi iekšējās krīzes un uzplaukuma brīži. Piemēram, 20. gadu vidū aizsargu rindas kļuva retākas, jo patriotiskā jūsma mazinājās. Daudzi skaitījās aizsargi tikai uz papīra, jo apmācības neapmeklēja. Monogrāfijas “Sveiki, aizsargi!” autors Ilgvars Butulis par “visnepievilcīgāko lappusi” šīs organizācijas vēsturē tomēr sauc dalību 1934. gada 15. maija apvērsumā. No mūsdienu viedokļa raugoties, aizsargi tad pārkāpa zvērestu sargāt demokrātisko Latvijas valsti. Pēc vēsturnieka Valtera Ščerbinska domām, aizsargos jau ilgi bija briedusi neapmierinātība ar iekšpolitiskajiem apstākļiem. Piedaloties apvērsumā, viņi bija pārliecināti, ka tos uzlabos. Pēc apvērsuma daudzi, tajā skaitā augsti ierēdņi, sāka stāties aizsargos tikai tādēļ, ka tas skaitījās prestiži, nozīmēja piederību elitei un varēja palīdzēt karjerai. Laikabiedriem radās iespaids, ka aizsargus vēlas izveidot par atsevišķu elitāru šķiru. Pieauga viņu “dekoratīvais” raksturs. Saskaņā ar 1936. gada “Likumu par aizsargu organizāciju” par augstāko LAO vadoni kļuva Valsts prezidents, respektīvi – Kārlis Ulmanis. Dienesta pienākumus pildot, aizsargs tika pielīdzināts policijas amatpersonai.

Pastāv viedoklis, ka pāriešana Sabiedrisko lietu ministrijas pakļautībā 1937. gadā mazināja aizsargu militāro lomu un nozīmēja lielāku LAO pārorientēšanos uz patriotisko, ideoloģiskās audzināšanas un kultūras darbu. Aizsargi kļuva par privileģētu organizāciju ar nodokļu atlaidēm un plašu rīcības brīvību sabiedriskās un saimnieciskās darbības jomā. Varbūt tas nebija slikti, taču aizsargi arī pārtapa vadonības atribūtā; kalpošana latviešu tautai un valstij atvirzījās otrajā plānā. Pēc 1939. gada 5. oktobrī Latvijai uzspiestā PSRS “bāzu līguma” tā vietā, lai sāktu pastiprinātu gatavošanu militārām darbībām, aizsargus centās padarīt par oficiālā pašapmāna aizstāvjiem. Baidoties no PSRS iespējamās reakcijas, vadība “apzināti neorientēja aizsargus darbībai, kas būtu adekvāta sarežģītajai situācijai, kultivējot skaistus melus par Latvijas jauno ģeopolitisko situāciju”, atzīmē profesors Butulis. Žurnāls “Aizsargs” apgalvoja, ka PSRS bāzes Baltijā nenozīmējot Maskavas iejaukšanos šo valstu iekšējās lietās! Pretējā stāstīšana nozīmēja “ļaunprātīgas baumas”, ko aizsargiem pienācās apkarot. Kā militārs spēks aizsargi 1940. gada sākumā atradās krīzē. Viņu rindas krietni saruka līdz 31,7 tūkstošiem vīru; apmācības kļuva retākas. Kad patiesi iestājās X stunda, aizsargi, kas reiz bija lepojušies ar savu patriotismu un cīņassparu, nolika ieročus, ieraduši paklausīt vadības norādījumiem.

Uzziņa


* 1937./1938. gadā LAO budžets ir divi miljoni latu, no kuriem valsts piešķirtais finansējums – 600 tūkstoši latu.

* 1926. gadā izveidojās LAO sieviešu nodaļa – aizsardzes. 30. gadu beigās viņu bija ap 12 tūkstoši.

* 1939. gadā izveidoja aizsargu jaunatnes organizāciju – jaunsardzi. Tajā bija 11 600 dalībnieku un 400 dalībnieču. LAO arī pirms tam rūpējās par jaunatnes patriotisko audzināšanu, uzņēmās šefību par mazpulkiem.

* 30. gadu otrajā pusē LAO bija 68 tūkstoši biedru (ieskaitot sieviešu un jauniešu nodaļas) jeb 3,6% valsts iedzīvotāju.

* Kara gadījumā aizsargi 1931. gadā spēja dot 30 tūkstošus ekipētu vīru.

* 60 – 70% aizsargu bija armijas militārā dienesta pieredze.