Mobilā versija
-0.8°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
23. februāris, 2012
Drukāt

Kā radās krievvalodīgo «minoritāte»


23022012_gs_16

“Kaut gan “Saskaņas centrs”, lindermanieši un citi aicina aizmirst vēsturi un visu sākt no baltas lapas, tomēr viņi paši nepārtraukti aizskar vēsturi,” raksta mūsu lasītājs Aleksis Prātnieks. 


 

Apgalvojums, kas viņam ķēries pie sirds, – krievi šeit dzīvojuši mūžīgi, tāpēc jāuzskata par Latvijas pamatnāciju. A. Prātnieks vērš uzmanību uz faktu, ka pēc 1667. gada ieceļoja tikai daži tūkstoši vecticībnieku no Krievijas, tāpēc nevar uzskatīt, ka tajā laikā teritorijā bija liels krievu īpatsvars. Krievu lielais īpatsvars radies sakarā ar mērķtiecīgo pārkrievošanu, sākot no 18. gadsimta. A. Prātnieks min virkni rusifikācijas pasākumu saistībā ar pareizticības uzspiešanu, latviešu valodas lietošanas liegšanu skolās un augstskolās, mazākumtautību skolu slēgšanu, personvārdu krieviskošanu u. c. “Ir arī zinātniski pētījumi, piemēram, vēstures doktora J. Riekstiņa darbs “Par latviešu valodu. Pret rusifikāciju. 1944.–1989. Dokumenti”, kurā apkopoti dokumenti, kas apsūdz PSRS nacionālo politiku gan latviešu valodas pakāpeniskā vājināšanā, gan cilvēku apzinātā ieplūdināšanā, lai mainītu Latvijas iedzīvotāju nacionālo struktūru,” raksta A. Prātnieks.

Vēstulē “Latvijas Avīzei” par rusifikācijas procesiem atgādinājis arī būvinženieris, celtniecības eksperts Jūrmalā M. M. Putniņš. Fragments no viņa vēstules: “Padomju laikā, radot mākslīgu darbaspēka deficītu, Kremļa lielvara sāka ieplūdināt tūkstošiem cilvēku no visas PSRS. Ik gadu dzīvokļu celtniecībai viņiem Latvijā novirzīja vairākus simtus miljonu rubļu. Liela daļa demobilizēto PSRS iekšlietu karaspēka virsnieku un virsdienesta militārpersonu, kas gulagos apsargāja politieslodzītos, kā balvu saņēma dzīvokļus Rīgā un citās Latvijas lielākajās pilsētās.

Shēma bija vienkārša. Maskava ”novadīja” plānu rūpnīcu celtniecībai. Tās bija lielas energoietilpības un nesamērīgas metālietilpības ražotnes ar vīriešu roku darbaspēku – dīzeļu, metālapstrādes, mikroautobusu ražošana un vēl kara rūpniecības uzņēmumi. Paralēli būvēja kombinātus, kuros vajadzēja jaunu sieviešu darbaspēku – Liepājas ”Laumu”, Ogres trikotāžas kombinātu, pusvadītāju rūpnīcu ”Alfa”. Visā Krievijā izplatīja sludinājumus, ka Rīgā, Daugavpilī, Liepājā, Ogrē un citviet nepieciešams darbaspēks, nodrošinot ar labiekārtotām kopmītnēm. Jaunajām ģimenēm būvēja Āgenskalna Priežu, Purvciema, Gaiļezera, Iļģuciema, Imantas, Zolitūdes masīvus. Mērķtiecīgai rūpnīcu projektēšanai tika nodarbināts institūts ”Rūpnīcprojekts”, kas atradās Rīgā.

Pirmo kolonizatoru – celtnieku – mitekļu būvniecībai Latvijas Celtniecības ministrijā jau no 60. gadiem darbojās t. s. Kapitālās celtniecības nodaļa (KCN), kuras pienākums bija koordinēt 6 – 8 miljonu rubļu vērtu ikgadēju dzīvokļu celtniecību civilkolonizatoru ēku celtnieku, tas ir, pašu būvnieku, vajadzībām. Tikmēr vietējiem iedzīvotājiem rindās uz dzīvokļa saņemšanu bija jāgaida 12 – 20 gadu. Un šādu kārtību uz vietas regulēja Maskavas ieceltā administrācija.

Manuprāt, topošie politiķi varētu rakstīt disertācijas un pierādīt ES ierēdņiem, kāda nozieguma pret latviešu tautu dēļ Rīgā, Daugavpilī un citās pilsētās radusies krievvalodīgo ”minoritāte” 52 – 73% apmērā. Latvijā iemānītie krievu, baltkrievu, ukraiņu u. c. tautu pārstāvji ir kļuvuši par ķīlniekiem Kremļa impēriskajiem tīkojumiem pēc mūsu Tēvzemes, pašiem to dažkārt neapzinoties.”

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+