Kā rīkoties, ja tuviniekam ir depresija 0
Jautājums par to, kā izturēties, ja tuvam cilvēkam ir acīmredzama depresija, bet viņš to neatzīst, tiek uzdots diezgan bieži, atzīst praktizējoša psiholoģe Lidija Sideļova. Viennozīmīgas atbildes nav un nevar būt: depresija ir ļoti sarežģīts slimību komplekss, kas saistīts ar bioloģiskajiem, psihiskajiem un sociālajiem faktoriem, kuru kopums noved cilvēku līdz aplūkojamajai saslimšanai. Tomēr mēģināsim nosaukt vairāk vai mazāk universālus radinieku uzvedības noteikumus šajā situācijā.
Labi, ja depresijas slimnieks jau ir sapratis, ka no slimības nav jākaunas, viņš ir gatavs doties pie ārsta un rūpēties par savu veselību. Te viss ir skaidrs: jūs meklējat labu psihiatru, kurš izvēlēsies ārstēšanas shēmu, pēc tam cilvēks, iespējams, dosies uz psihoterapiju, lai risinātu slimības sociālos un psiholoģiskos cēloņus. Protams, arī šo laiku nav viegli pārdzīvot: pat ja jūsu tuvinieks vēlas ārstēties, paies laiks, līdz viņš atveseļosies un jums būs jāuzņemas milzīga morālā un materiālā atbildība. Tomēr gaisma tuneļa galā jau ir redzama.
Bet ko tad, ja viņš to nevēlas? Jūs jau esat izmēģinājuši visus padomus no interneta, iedvesmojāt, piespiedāt, bārāt, mēģinājāt uzklausīt, iesaistījāt dialogā, bet viss kā pret sienu. Es centīšos pastāstīt, ko patiešām būtu jēga darīt šajā situācijā.
Apzinies situāciju
Jebkuru depresiju raksturo neadekvāta iekšējās agresijas pārdzīvošana. Raksturīgi, ka slimības sociālais vai psiholoģiskais cēlonis ir tāds, ka cilvēks jūtas bezspēcīgs un nespēj tikt galā ar prasībām, ko pats sev izvirzījis. Viņš iekrīt šo prasību slazdā, mēģinot savās acīs palikt labs, jo tas viņam dod vismaz kaut kādu iekšēju atbalstu.
Depresijā cilvēks jūtas atkarīgs no reāliem vai iedomātiem faktoriem, kurus pārdzīvo vienlīdz sāpīgi. Viņš noslēdzas sevī, nenovērtē realitāti. Tas viņu sadusmo vēl vairāk un viņam kļūst tikai sliktāk.
Dusmas var neapzināties, bet tās ir. Un tieši tās kļūst par depresijas slimnieka pašnāvības vai ārēji agresīvas uzvedības iemeslu. Tām ir slikta ietekme uz vispārējo pašsajūtu un iekļaušanos ikdienas un sociālajā dzīvē, cilvēks var nonākt pie iekšējas izvēles – aizsargāt sevi no citiem vai citus no sevis.
Tajā pašā laikā cilvēks nenovērtē realitāti – viņš cieš, bet iemeslus var pārprast, un nav zināms, kā viņš reaģēs uz jūsu rīcību viņa “glābšanā”. Viņš pieturēsies pie ilūzijas, ka viņam viss ir kārtībā.
Depresijai ir plašs izpausmju klāsts, taču tās visas ir galējības. Vai nu cilvēks guļ un neko negrib, vai ir pastāvīgi uzbudināts, jūra līdz ceļiem, guļ trīs stundas dienā – tās visas ir neveselīgas situācijas. Depresija un mānija ir bipolāro traucējumu divas stadijas. Tie var nomainīt viens otru vai vienas stadijas var nebūt. Turklāt depresija var būt citu slimību, piemēram, personības traucējumu sekas vai blakusparādība – tas nepazudīs bez ārstēšanas vai pamatslimības korekcijas.
No depresijas cieš ne tikai slimnieks, bet arī apkārtējie. Tuvinieki ir ļoti iesaistīti viņa dzīvē, ietekmē viņu un ir atkarīgi no viņa. Tomēr atrodoties situācijas “iekšpusē”, var nebūt īsti skaidrs, kas notiek un kāpēc.
Ir joks, ka viena galva – tas ir labi, bet trīs – tas jau ir trīsgalvains pūķis. Redzot tuvinieka ciešanas, ļoti gribas iesaistīties, ietekmēt viņu un palīdzēt, bet tas nav jādara, jo rezultāts būs: gribējām, kā labāk, sanāca kā vienmēr.
Sākumā mēģini palūkoties uz situāciju no malas un abstrakti. Lai būtu skaidrs, par ko ir runa, atceries simptomus, padomā par iespējamiem depresijas cēloņiem, izveido aprakstu. Pēcdzemdību depresija atšķiras no sērošanas depresijas.
Pievērs uzmanību! Depresīvā cilvēka tuviniekiem ir ļoti svarīgi novērtēt depresijas pakāpi. Ja cilvēks demonstrē pašnāvnieciskas tieksmes, neēd vai, tieši otrādi, ēd visu, aizmirst rūpēties par sevi, cieš no bezmiega vai vispār neguļ – vērsies pēc palīdzības pie speciālista. Protams, ja tuviniekam ir vairāk par 18 gadiem, bez viņa piekrišanas neko nevarēs uzsākt.
Izved sevi no sakāves zonas
Tātad, ja patiešām saprati, ka tuviniekam ir depresija, kuru viņš pasīvi vai agresīvi noliedz, pirmkārt, nepieciešams parūpēties par sevi. Jā, tieši par sevi. Depresija ir toksiska slimība, arī tu vari iekrist bedrē, to nemaz nepamanot.
Depresijā ir daudz vainas sajūtas un, ja tu esi empātisks, līdzjūtīgs un apzinīgs cilvēks (un tā droši vien ir, jo citādi tu teiktu, ka tuvinieks tikai izliekas un ņirgājas par tevi, viņu bērnībā vienkārši par maz pēra un vispār – depresija ir muļķības un nebūtu lasījis šo rakstu), tad vari empātiski sajust sava tuvinieka ciešanas, bezpalīdzību un apjukumu.
Tātad kā nekad agrāk tev vajadzīgas stingras robežas. Tas nozīmē, ka jābalstās uz atziņu – tava dzīve un pašsajūta ir ne mazāk svarīgi kā mīļotā tuvinieka dzīvība un veselība. Tava dzīve ir ne tikai viņa slimība, lai gan tās ietekme ir būtiska. Palīdzēt otram nenozīmē nolikt un upurēt sevi uz ziedojumu altāra, tikai lai tuvinieks atveseļotos.
Otrkārt, nodali tādus jēdzienus kā vaina un atbildība. Jā, tu varētu kaut kā netieši būt tuvinieka slimīgā stāvokļa cēlonis, bet viņš ir pieaudzis un lemtspējīgs. Meklē to robežu, pie kuras nepamet cilvēku vienu, neupurē sevi un nekļūsti par uzbāzīgu mušu, no kuras gribas atgaiņāties.
Treškārt, tev jāapzinās, ka tu nevari kontrolēt tuvinieka uzvedību. Pieaugušajam, lai cik grūti nebūtu to atzīt, ir tiesības kļūdīties, pat ja tas rada neatgriezeniskas sekas. Ir ļoti svarīgi reāli izanalizēt to, ko vari darīt pašreizējā situācijā, un ko ne, un balstīties uz to. Uz realitāti.
Sarežģītākā lieta, ar ko saskaras slimnieku radinieki, ir izpratne par pašu ierobežojumiem. Pat ārsts negarantēs, ka pirmajā reizē izvēlēsies labāko ārstēšanas plānu un tūlīt nostādīs pacientu uz kājām. Tas ir ilgs process un panākumi atkarīgi no ārsta, un no atbalsta ģimenē, bet pirmkārt – no cilvēka vēlmes pieņemt palīdzību, kuru viņam sniedz.
Saprast savas kompetences robežas palīdzēs psihologs. Vērsies pēc palīdzības pie speciālista. Ja nav naudas, pazvani uz uzticības tālruni vai uzzini, kāda bezmaksas palīdzība ir pieejama. Meklē iespējas.
Glabā olas vairākos grozos
Ir tāds finanšu termins – aktīvu diversifikācija. Tas ir padoms nekad neieguldīt visus aktīvus vienā biznesā, jo tas ir ļoti riskanti. Tāpat ir ar tevi. Ja tuvais cilvēks bija tavs galvenais atbalsts un cerība, tad viņa slimība var pilnībā demoralizēt tevi.
Vai kopā ar viņu apmeklēji pasākumus, gāji ciemos? Tagad būs jāmācās darīt to vienai, ja vīrs/māte/māsa vai draugs to nevēlas. Arī tu vari uz viņu dusmoties, jo rēķinājies, ka viņš vienmēr iedvesmos un atbalstīs, bet nu viņš tā vietā guļ vai sēž pie datora.
Iemācies priecāties un atpūsties patstāvīgi. Cita cilvēka slimība ir nepatīkama lieta, taču tā var iemācīt paļauties uz sevi un atrast jēgu savai ikdienas dzīvei bez ārējas palīdzības. Jebkuram cilvēkam ir tiesības slimot, skumt, meklēt jaunu atbalstu dzīvē un pārdomāt kādu pieredzi.
Tas, kas notiek ar tuvinieku, ir viņa personīgā cīņa. Tu nevari glābt viņu no ciešanām, bet vari būt blakus un parādīt (labāk ar darbiem, jo vārdus šādā situācijā var saprast un interpretēt diametrāli pretēji), ka esi gatavs palīdzēt, apspriest situāciju un būt par draudzīgu plecu.
Neaizmirsti par tuvinieku. Noteikti piedāvā viņam aktivitātes, kuras pirms slimošanas viņam patika. Bet ja viņš atsakās – nerīko histēriju un neliec justies vainīgam: ka viņš par tevi vairs nedomā un pārstājis mīlēt. Visticamāk, tas ir taisnība. Depresijā viņam nav laika domāt par tevi vai varbūt viņš meklē jaunus iemeslus, lai tevi iemīlētu.
Ja vēlies, lai viņš turpinātu pavadīt laiku ar tevi, iemācies formulēt to citādi. Bez vainas vai kauna sajūtas izraisīšanas. Piedāvā, bet nepieprasi. Ja saņem atteikumu, atbildi neitrāli: “Man ļoti žēl. Tad es braucu viena un tad pastāstīšu, kā bija. Ja nolem pievienoties – zvani, es priecāšos”.
Depresijas blakusparādības
Diemžēl depresīvi vīrieši bieži vien izvēlas vienkāršāko veidu, kā tikt galā ar sāpīgo situāciju: visā vaino sievu un atrod sev jaunu sirdspuķīti, kura būs “labāka māte” viņam nekā tu. Ar sievietēm tā notiek retāk. Mūsu kultūrā pieņemts, ka zēni neraud, bet meitenes nepamet savu ģimeni.
Vīrieši biežāk meklē mierinājumu sānsoļos, alkoholā, sievietes var izlemt, ka nepieciešams nekavējoties dzemdēt bērnu vai “meklēt sevi” vēdiskos rituālos, maģijā u.tml. Cilvēks meklēs jēgu un burvju tableti (kas patiesībā neeksistē), vilsies un tad deklarēs, ka “viņi man apsolīja, es noticēju, bet viņi izmantoja mani un pameta.”
Vilties var gan sabiedriskās aktivitātēs, gan jogas nodarbībās, gan bērnā, kurš tā vietā, lai sniegtu mīlestību, naktīs brēc. Tā depresija var kļūt hroniska un indēt dzīvi. Psihe neapzināti sāk visu pasauli ietvert Karpmana trīsstūrī – visu laiku stabilākajā un saprotamākajā attiecību spēlē: glābējs, upuris, varmāka.
Depresijas slimnieks uzņemas upura lomu un ierosina tev būt vai nu glābējam, vai varmākai. Nepiekrīti nevienai no tām. Paliec tu pats. Visiem spēkiem turies pie realitātes. Reaģē adekvāti situācijai, kurā atrodies (ļoti būtu vajadzīgs psihologs vai stiprs un uzticams draugs tev, kurš ir gatavs uzklausīt un pats nenokļūst glābēja vai agresora lomā). Tavs tuvinieks vai nu pieņems šo faktu, ka lomu spēles nebūs un vēlēsies ārstēties, vai paziņos, ka tu esi slikts cilvēks un aizies.
Es atkārtoju: tu nevari ietekmēt otru, pat ja pats mainīsies trīs reizes. Tu vari ietekmēt vienīgi sevi. Tu tikai vari pastiept otram palīdzības roku, bet viņam jāizvēlas, satvers to vai nē.
Avots: matrony.ru
