Mobilā versija
+2.0°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
29. aprīlis, 2013
Drukāt

Kā risināt pēkšņas finansiālas grūtības?


Foto - LETAFoto - LETA

Gunārs Kamerāds 
Vecumnieku novadā:
 ”Man Liepājā dzīvo meita ar mazmeitu, bija spiesta paņemt īslaicīgo kredītu. Tas ir kā paņemt akmeni kaklā, jo procentu pieaugums ir tik liels! Pagāja gads, kamēr kopīgiem spēkiem panācām, ka meita izkuļas no tā parāda. Es tos kredītus uzskatu par jaunu cilvēku avantūru, nāvējošu gājienu.

 

Es atbalstu ātros kredītus tikai gadījumā, ja ir iecere sākt mazu biznesiņu – pārliecībā, ka varēs ieguldīto naudu atpelnīt. Mēs nedzīvojam vieni paši pasaulē – katram ir draugi, paziņas, ģimenes cilvēki, kas palīdzēs, ja tiešām visi striķi trūkst. Mēs ar sievu cenšamies dzīvot taupīgi. Mums katram pensija ir 160 latu. Viena pensija pilnībā aiziet par komunālajiem maksājumiem – dzīvojam divistabu dzīvoklī. Otra pensija atliek pārtikai, apģērbam. Veciem cilvēkiem par apģērbu jau nav ko uztraukties. Dabūjam humānās palīdzības drēbes. Jauniešiem citādi – grib ģērbties šā un tā. Arī badā nevaram nomirt, jo mums ir zeme, izaudzējam gurķus, sīpolus savā siltumnīcā. No ceļojumiem, teātra izrādēm un koncertiem gan jāatsakās. Skatāmies televīziju. Pēc saviem kaimiņiem, kas puse nenomaksā komunālos maksājumus, redzu, ka visgrūtāk ir vientuļajiem pensionāriem, kam nākas izvēlēties – nomaksāt komunālos un grauzt garozas vai nemaksāt rēķinus un paēst.”

 

Inga Mazure Rīgā:
 ”Man pensija ir 160 lati. Par dzīvokli samaksāju 60 latus. Kad nomaksāju visus atlikušos rēķinus vēl par telefonu, televīziju, mēdz būt tā, ka līdz nākamajai pensijai paliek uz rokas pieci lati. Tādos gadījumos izēdu visu māju tukšu – vāru zirņus vai putraimus. Sava mazdārziņa man nav, jo man jau 75 gadi, celis sāp. Ātro kredītu ņemtu varbūt ārkārtas situācijā. Piemēram, nupat pazaudēju pasi. Jaunas pases izgatavošana maksāšot 15 latus, bet pie rokas tikai pieci lati. Būs vien jāmēģina iztikt bez pases, lai neaizņemtos no tiem kredītu devējiem – rīkļu rāvējiem. Vienīgi no sev tuvākajiem var aizņemties, lai gan maniem draugiem arī pašiem nav tādas naudas, ko aizdot. Meitai arī grūti – viena pati audzina divus bērnus. Braucu taisīt viņiem pusdienas. Skatos – meita nopirkusi trīs vistas kājiņas. Es tad paņemšu sev tikai kartupelīšus un mērcīti. Badā jau nenomirsim. Patiesībā mēs, pensionāri, vēl esam privileģētā stāvoklī – izņemot tos, kam ir ļoti dārgas zāles jāpērk. Visapdalītākās, manuprāt, ir vientuļās mātes, kuru bērnu tēvi pametuši ģimeni un nemaksā pietiekami alimentus. Astoņu latu pabalsts par bērnu – tas taču ir prātam neaptverami!”

 

Zigurds Mežavilks Rīgā:
 ”Ja ir grūtības, jāmeklē darbs! Arī pensionāri var meklēt darbu. Piemēram, mana aprūpētāja no sociālā dienesta ir pensionāre, kura vēl piepelnās, adot zeķes. Sociālajos dienestos ļoti trūkst darbinieku, kamēr bezdarbnieki tikai staigā riņķī, neko nedara un negrib iemācīties darīt ko jaunu. Es piepelnos ar grāmatu rakstīšanu, par kurām dabūju honorāru. Dzīvoju taupīgi, nelietoju alkoholu. Arī, kad meitai bija kāzas, es izkārtoju, ka netika lietots alkohols, un par to naudu, ko nenodzēra, uzdāvināju viņiem kāzu ceļojumu uz Tallinu! Tagad bagātā meita ir mans glābšanas riņķis, ja es nonāktu finansiālās grūtībās. Esmu izaudzinājis izcilus bērnus, arī izcilus audzēkņus. Ja palūgtu, mani bijušie audzēkņi man aizdotu naudu.”

 

Jānis Gunārs Talsos:
 ”Tāds gadījums, kad būtu naudas trūkums, man nav bijis. Septiņus gadus, būdams pensionārs, es vēl strādāju. Tagad vairs nestrādāju, pensija ir 250 latu uz rokas. Cenšamies ar to izdzīvot. Siltumnīcā kaut ko paši sastādām. Rafinēto cukuru vairs nepērku. Mana bišu saime no tās indes aizgāja postā. Lietoju savu bišu medu. Man bija zemnieku saimniecība, bet es to apstādīju ar mežu un atteicos pats apsaimniekot. Tagad mēs mežā lasām sēnes. Talsos zivju veikaliņā var samērā lēti dabūt zivis. Lielveikalā neiepērkamies, tikai tirgū.”

 

Valdis Rēzeknē:
 ”Es uzmanos, lai, nedod Dievs, nebarotu baņķierus. Cilvēka pašlepnumam ir pazemojoši barot baņķierus, kas vienkārši sēž un sev algas liek uz procentu rēķina. Pērkam lētāku ēdienu, apģērbu meklēju humpalu veikalos.”

 

Jānis Krūmiņš Daugmalē:
 ”Gadu par mani darba devējs nemaksāja nodokļus, tāpēc pensija man ir tikai 144 lati. Sievai 180 latu. Mums ir savs dārziņš. Viss galvenais, kas vajadzīgs, pašiem ir. Jāpērk tikai maize, eļļa. Paldies Dievam, nav tādi gadījumi bijuši, kad būtu jāaizņemas nauda. Drīzāk es aizdodu kādam, kam nav darba, bet kas varētu strādāt.”

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+