Kā rotājās senie latvieši: tapis pētījums par rotām sešu gadsimtu periodā 6
17. maijā plkst. 15.30 Latvijas Nacionālā vēstures muzeja (LNVM) pagaidu mājvietā Brīvības bulvārī 32 ikgadējo muzeja zinātnisko lasījumu noslēgumā atvērs LNVM arheoloģes Dr. art. Baibas Vaskas monogrāfiju “Rotas un ornaments Latvijā no 13. gs. līdz 18. gs. vidum”, LA.lv uzzināja muzejā.
Darbs aptver laika posmu, kurā notiek nozīmīgas izmaiņas Latvijas pamatiedzīvotāju kultūrā. Arheoloģiskajā materiālā gandrīz vienīgā liecība par kultūru tradicionālajā izpratnē ir rotas un ornaments.
Grāmatas pirmajā nodaļā apskatīta rotu un ornamenta pētniecība Latvijā, bet otrā nodaļa veltīta viduslaiku rotām un ornamentam un aptver Livonijas periodu līdz tās sabrukumam: tajā apskatītas 13. gadsimta un 14. gadsimta pirmās puses rotas saistībā ar atsevišķām Latvijas teritorijā dzīvojošām sentautām – kuršiem, zemgaļiem, lībiešiem, latgaļiem un sēļiem; aplūkota 14. gs. otrā puse un 15. gs., kad nostiprinās Hanzas pilsētu savienībai un katolicismam raksturīgas iezīmes, un par dominējošo rotu veidu kļūst riņķsaktas; šo posmu noslēdz 15. gs. beigu un 16. gs. sākuma raksturojums, kad Livonijas kultūrā ienāk jaunas vēsmas, ko atnes luterticība un renesanses stils lietišķajā mākslā. Darba trešā nodaļa veltīta jauno laiku rotām un ornamentam un aptver laiku no 1561. līdz 1750. gadam. Atsevišķām bagātīgāk ornamentētajām rotām izstrādāta tipoloģija.
Monogrāfijas autore norāda, ka vēl 13. gs. un 14. gs. pirmās puses rotās novērojama 12. gadsimtam raksturīgā etniskā dažādība un atšķirīgums, kas pēc vācu krustnešu iekarojuma lēnām izmainās, arvien lielāku vietu atstājot jaunajām Eiropas vēsturisko stilu ietekmēm. 15. gadsimtā interesantākais rotu veids ir riņķsaktas, tām raksturīga liela formu dažādība. Ir gan tieši Hanzas pilsētu savienībai raksturīgas saktas, gan tādas, kas kopīgas ar Lietuvas teritorijā valkātajām. 16. gs. otrā pusē vērojams īpašs ornamenta uzplaukums. Par 17. gadsimta rotām informācija lielā mērā nāk no sudrablietu depozītiem. Šādas greznas sudraba rotas zemnieku vajadzībām izgatavojuši pilsētu juvelieri. Tā ir specifiska Eiropas parādība, kas Latvijas teritorijā ieguvusi arī etnisku raksturu.
“Lai gan iepriekš Latvijas arheoloģiskā materiāla pētniecībā atsevišķas rotu grupas ir analizētas, kopējā aina aplūkotajā periodā līdz šim palikusi neskaidra, īpaši laiks no viduslaikiem līdz 18. gadsimta vidum,” pauda Astrīda Burbicka, LNVM Muzejpedagoģijas un izstāžu departamenta vadītāja.
