Kā sadzīvot ar vientulību. Psiholoģes Zanes Krūmiņas ieteikumi 0
Vientulība mūsu gadsimtā un sabiedrībā izraisa daudz ciešanu un bēdu. Arvien vairāk lielajā steigā attālināmies viens no otra, nespējot būt kopā ar kādu līdz galam. Neskatoties uz to, ka mums apkārt ir draugi, paziņas, kolēģi un tuvinieki, ar kuriem komunicējam, tomēr nereti jūtamies nepiepildīti šajās attiecībās. Arī tad, ja nemitīgi esam kopā ar kādu, vientulības izjūta var kļūt intensīvāka un intensīvāka. Kā izskaidrot šo šķietamo paradoksu un kā sadzīvot ar vientulību, stāsta psiholoģe, psihoterapeite ZANE KRŪMIŅA.
– Bēgot no vientulības izjūtas, cilvēki izvēlas noslogotību, aizņemtību – savu dzīvi minūti pa minūtei izkārtojot laika plānotājā, citi izvēlas vientulību šķīdināt ar alkohola vai citu apreibinošu vielu palīdzību. Viena daļa cilvēku sevi saslēdz ciešās attiecībās ar jaunajām tehnoloģijām, kas it kā sola sociālus kontaktus, bet būtībā piedāvā sintētisku produktu – attālinātas attiecības, kas nekādā veidā neaizpilda to tukšumu, kuru izraisījusi vientulība. Tiklīdz iestājas klusums, cilvēkam piezogas vientulības un nevajadzības izjūtas, un bieži tai kompanjoni ir nepilnvērtības izjūta un depresivitāte. Vientulības izmisums var būt tik liels, ka šāda dzīve kļūst neizturama.
Iemesli, kas mudina pastiprināti izjust vientulību, var būt dažādi: pārciests zaudējums, atraidījums, atbalsta trūkums, nespēja veidot tuvas attiecības, tendence grūtībās izolēties no citiem. Demonstrēta vientulība var būt kā SOS sauciens pēc palīdzības un uzmanības.
Nereti iemesls vientulībai var būt nespēja atvadīties un noslēgt attiecības. Attiecības jau sevi ir izsmēlušas, nekā jauka un patīkama tajās vairs nav, neatgriezeniski izzudusi tuvības izjūta, bet cilvēks, baidoties no zaudējuma sāpēm un sērām, tomēr izvēlas palikt uz vietas, arvien vairāk ieslīgstot vientulības izjūtās. Justies vientuļam, esot kopā ar kādu, ir jo īpaši sāpīgi. Bailes palikt vienam tikai notur vientulības izjūtās.
Intensīvas jūtas – gan pozitīvas, gan negatīvas – arī var izprovocēt vientulības izjūtas pieaugumu. To uztur iekšējā pārliecība – esmu viens ar savām izjūtām, citu nesaprasts. Dalīties ar to, ko jūtu, bieži traucē pagātnē, jo īpaši bērnībā nostiprinājušās pārliecības un stereotipi – tev jābūt stipram; raud tikai vārguļi; ar visu jātiek galā pašam. Šie stereotipi attālina cilvēku no uzticēšanās otram, daloties savās patiesajās izjūtās. Izvairīšanās no kontakta, lai tikai kāds nepamana mūsu vājumu, iedēsta vientulības izjūtu.
Pamats spējai izturēt vienatni tiek ielikts bērnībā. Attiecībās ar māti mazulim ir jāsaņem pietiekama drošības deva – caur atbilstošu emocionālu atsaucību un atbalstu. Mātei jārada bērnā sajūta – viss ir kārtībā! Grūtības ir pārvaramas! Jūtas – izdzīvojamas! Pieaugot bērns šo mātes nostāju nostiprina sevī kā pārliecību, kas ļauj justies stabili un droši, arī vienam esot.
Cilvēkam jāspēj būt vienam un jāspēj būt kopā ar citiem. Spēja būt vienatnē ir personības brieduma pazīme. Vientulībai ir sevis izzināšanas funkcija, tā ļauj domāt par to, kas es esmu, ko jūtu, kādu dzīvi dzīvoju. Tā var tikt izmantota kā pauze no aktīvas komunikācijas, līdzinoties restartam, lai turpmāk būtu labs kolēģis, partneris, tuvinieks, draugs sev svarīgajās attiecībās.
