Mobilā versija
Brīdinājums -0.9°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
30. oktobris, 2012
Drukāt

Kā saglabāt uzvaras atslēgu

Foto - Juris KalniņšFoto - Juris Kalniņš

Ja esi sajutis uzvaras garšu, sezona iegūst raitāku ritējumu. Martins Dukurs, kurš pēdējos divos gados bijis skeletona pasaules absolūtais karalis, cer arī šo sezonu sākt pacilājošā noskaņojumā.


 

Jauni ceļi

Latvijas skeletona brieži Martins un Tomass Dukuri piektdien dosies uz Ziemeļameriku, kur nākamajā nedēļā Leikplesidā startēs Pasaules kausa (PK) izcīņas seriāls. Tajā startēs arī Lelde Priedulēna, bet Dāvis Dreimanis krās pieredzi Eiropas un Interkontinentālā kausa sacensībās, gatavojoties pasaules junioru čempionātam.

Mūsu skeletonisti pēdējos gados bijuši modes noteicēji pasaulē. Martins divus gadus pēc kārtas triumfēja pasaules un Eiropas čempionātā, kā arī ieguva Pasaules kausu, Tomass pērn bija otrais Eiropā un trešais PK kopvērtējumā. Tomēr latvieši sezonai gatavojušies nevis ar pārākuma apziņu, bet gan ar domu, ka konkurenti ir gatavi viņus jebkurā mirklī nokost. Tāpēc Dukuri meklē jaunus ceļus gan tehnikas, gan fiziskajai izaugsmei. Martins šosezon mēģinās braukt vēl pirms Vankūveras spēlēm kon­struētajās kamanās, bet Tomasam tapis jauns rumaks. Pozitīvi ietekmējusi karjeru beigušā bobsleja stūmēja Mihaila Arhipova kļūšana par skeletonistu fiziskās sagatavotības treneri.

 

Laime nelaimē

Par gatavošanos sezonai stāsta Martins Dukurs.

– Vai Mihaila Arhipova vadībā gatavošanās atšķīrās no iepriekšējiem gadiem?

– Mazliet mainījām treniņu procesu, gan pa dienām, gan arī vairāk uz pētniecisko pusi, lai noskaidrotu, kam šobrīd vairāk vajag piestrādāt – eksplozivitātei vai izturībai. Agrāk mums bija programma, un atbilstoši tai arī strādājām, īpaši neiedziļinoties. Tagad Mihails mēģina saprast, kāpēc rezultāts ir tāds, kāds ir. Darbs norit profesionālāk.

– Ko rāda fiziskie testi?

– Esmu kļuvis mazliet spēcīgāks, ātrums arī ir normālā līmenī. Skrējienā ar skeletona kamanām neesmu sliktāks, varbūt pat kripatiņu labāks nekā pirms gada. Slodze principā bija lielāka, bet es traumas dēļ četras nedēļas nevarēju trenēties, un tas sakrita ar viscītīgāko darba periodu. Mazliet baidos, ka ar padarīto neizvilkšu līdz sezonas beigām. Tagad vēl smagi strādāju divreiz dienā, neļauju rezultātiem sprāgt ārā, bet dzenu tos mazliet bedrē. Tā pagājis pēdējais mēnesis, un varbūt ne PK pirmajos posmos, bet vēlāk būs labākā forma.

– Kā tiki pie savainojuma?

– Spēlēju florbolu savam priekam, uzkāpu uz lāpstiņas, un izslīdēja pamats zem kājām. Ļoti nevainīga situācija. Plēsu sānu saiti. Sākumā domāja, ka tā ir krusteniskā saite, bet nebija tik traki, var teikt – laime nelaimē.

 

Tēva 
pienākumi

– Cik svarīga būs pirms­olimpiskā sezona?

– Neteikšu, ka pēc šīs sezonas varēs spriest, kas būs Sočos, taču kaut kādas vēsmas un tendences tā parādīs. Vācieši iekšējā atlasē sasniedz fenomenālus laikus, kanādieši ir tādā pašā līmenī. Daudz atkarīgs no tā, ko pārējie darījuši vasarā. Piemēram – manuprāt, Rīgas “Dinamo” hokejisti spēlē labāk nekā iepriekšējā sezonā, taču citas komandas ir vēl vairāk progresējušas.

– Varbūt ārzemēs uzradies kāds jauns talants?

– Vāciešiem mainījusies stratēģija – ņem tos, kas labi skrien, un māca viņiem braukt. Nevis otrādi, kā bijis līdz šim. To vajadzēja jau pirms pieciem gadiem darīt, bet viņiem bija tāds progress tehnikā, ka varēja atļauties rīkoties citādi. Kad pārējie sāka tehnikā tuvoties, vācieši saprata: ja zaudē jau pirmajos metros, pretiniekiem tā ir liela priekšrocība.

– Kam šosezon koncentrēsies?

– Vairāk mani interesēs Eiropas un pasaules čempionāts, kā arī PK posms Sočos, lai apgūtu olimpisko trasi. Skatīšos pēc situācijas, baigos mērķus neizvirzu. Katrā ziņā uzvara par katru cenu nav vajadzīga. Ir plāns, ko ievērojam, – bija jāsaved kārtībā tehnika, jāpabeidz slidu projekts, lai olimpiskajā gadā tam nav jātērē enerģija. Esam to arī paveikuši, rezultāti ir sakarīgi.

– Kādi ir rezultāti salīdzinājumā ar iepriekšējo rudeni?

– Pagaidām par braukšanu grūti pateikt, jo pērn bija vēsāks rudens. Bet sliktāk nav, it īpaši Tomasam pro­gress ir pamanāmāks gan fiziskajā, gan tehnikas ziņā. Man tehnika ir līdzīga, nianses mainījušās tādējādi, ka pats esmu kļuvis pāris kilogramu smagāks. Citās trasēs to varēs skaidrāk redzēt.

– Bobslejistiem bija treniņu nometne Lillehammerē. Jūs trenējāties tikai Siguldā?

– Jā, tikai pa mājām. Siguldā ir ļoti laba trase, kur sākt sezonu, mācīties – tehniska, ar spiedienu vietām, kas ir ļoti svarīgi, ātri jāpieņem lēmumi. Ir arī taisnes, aplis. Principā ir visi vajadzīgie elementi. Otrkārt, lieki nav jādedzina finanses. Turklāt sezona ir gara, un tāpat nogursti no ceļošanas. Man maijā piedzima meita, ir savi pienākumi.

 

Kamanas lidostā

– Tavas skeletona kamanas ir līdzīgas tām, ar kurām brauci olimpiskajās spēlēs Vankūverā?

– Nē, tās bija citādas. Mēs šīs uzbūvējām Vankūveras spēlēm, biju aizvedis uz treniņu nedēļu Vistleras trasē, mēģināju, slidas mainījām. Bija liels haoss. Manas vecās kamanas labi aizgāja, un šīm es īsti nenoticēju. Likās – ir jau labi, un nav ko meklēt. Varbūt vajadzēja parakties mazliet dziļāk, un būtu vēl lielāks labums. Tagad nolēmām pamēģināt, mazliet gan pārtaisot, ir izmantoti arī citi materiāli.

– Kādēļ malā nolikāt iepriekšējās sezonas kamanas?

– Atstāšu olimpiskajai sezonai. Tās patiešām labi gāja, patika braukt. Olimpiskajām spēlēm būvēsim jaunas un tad salīdzināsim. Tomēr ir slodzes, materiāls nogurst, un trīs nobrauktas sezonas būtu daudz. Tāpat Vankūveras kamanas – nobraucu spēlēs, noliku malā, un eksperimentu ceļā atradām ko ātrāku. Es šīs kamanas neizjaucu, lai jebkurā brīdī varu atkal paņemt. Tiesa, zinu, ka ar tām vairs nebraukšu (Martina olimpiskās kamanas jebkuram interesentam apskatāmas izstādē lidostā “Rīga”. – I. S.).

– Vai pēc tik lieliskām sezonām psiholoģiski nav grūti saglabāt uzvaras atslēgu līdz Soču olimpiskajām spēlēm?

– Apzinos, ka no manis gaida, bet nemānu sevi un neizvirzu ārkārtējus mērķus – ka par katru cenu jābūt pirmajam. Sports ir sports. Nebūsim naivi – nekas nav mūžīgs. Skatīsimies, kā sezona ievirzīsies, un, ja sajutīs uzvaras garšu, būs vienkāršāk. Tiklīdz kaut kas nesanāk, tu sāc mainīt lietas, kurām nevajadzētu ķerties klāt. Un rati sāk velties pa kalnu lejā nepareizā virzienā.

 

KOMENTĀRS

Dainis Dukurs, skeletonistu treneris: “Esam veiksminieki, jo piesaistījām Mihailu Arhipovu – viņš ienesa jaunas vēsmas, un mani ļoti uzrunā arī puiša cilvēciskās īpašības. Treneru brigādē palikuši Mareks Mezencevs un Matiass Bīdermans. Martins brauks ar skeletonu, kas tika uzbūvēts vēl pirms Vankūveras spēlēm. Toreiz mēs tam īsti nenoticējām. Tomasam ir jaunas kamanas, vairāk atbilstošas viņa auguma parametriem, un testi uzrāda cerīgus rezultātus. Daudz laika pavadījām starta estakādē, un ir labi rezultāti – par to paldies Arhipovam. Esam labi pastrādājuši un centīsimies sacensībās parādīt to, ko spējam.”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+