Mobilā versija
-2.2°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
18. jūnijs, 2012
Drukāt

Kā saglābt graustu?

preilji-12

Skaistām mājām un skaistām sievietēm esot nelaimīgi likteņi. Kāpēc tā, zinātnieki strīdas, bet Preiļos vismaz vienai ēkai ir paveicies, jo Igors Pličs laikus ir apjautis tās kultūrvēsturisko vērtību!

 

Vēsture

Latvijas mazpilsēta ar kraukli ģerbonī esot sākusies ar muižu, ciemu un brīvciemu, kurā senos laikos apmetušies tirgotāji un amatnieki. Izdevīgais ģeogrāfiskais stāvoklis ļāva tai pelnīt kā tirdzniecības centram. Par skaistumu jāpateicas Latgales dabai, par kraukli – Borhu dzimtai, kas šeit ilgstoši valdījusi. Arī vecākā no pilsētas koka mājām, kas celta pašā XIX gs. sākumā, piederējusi kādai Borhu dzimtas atvasei, un 1859. gadā novēlēta hospitālim. Vēlāk ēka regulāri mainījusi īpašniekus un pakāpeniski nolaista. Apmēram pirms gadiem desmit bijusī žēlsirdības iestāde pussagruvusi nonāca Igora Pliča īpašumā.

Jaunā saimnieka aizraušanās ir skaistums un senums. Skaistuma alkas viņš remdē ar fotografēšanu. Cieņu pret senatni izrāda, atjaunojot vecas lietas un mājas, strādājis arī Kultūras pieminekļu inspekcijā.

 

Igors gan rīkoties sāka, kad padzirdēja, ka vēsturisko ēku plāno nojaukt kā nederīgu. Sākumā pilsētas vadība graustu solījusi atdot par velti, 1999. gadā to nācās nopirkt izsolē par dubultcenu.

 

Mājas ārējais skats ir bijis eklektisks, to var redzēt senajās fotogrāfijās Preiļu muzejā. Iekštelpās daudzo pārbūvju rezultātā nekas vērtīgs nebija saglabājies, tās mierīgi varēja pārveidot pēc saviem ieskatiem. Tomēr, iepazīstoties ar apsekošanas dokumentiem, kļuvis pilnīgi skaidrs, ka ēkai ir paliekoša kultūrvēsturisku vērtība un tā saglabājama nākamām paaudzēm.

 

Atjaunošana
Preilji-5

Igors restaurējot pieturas pie vecā stila. Par rekonstrukcijas pamatu noderējis kādreizējais muzejā atrastais projekts, kurā viss telpu izvietojums bijis labi redzams. Mājas atdzimšana sākās, četriem vīriem sešus mēnešus telpas tikai tīrot. Putekļu bija tik daudz, ka dienā nācās nomainīt pa diviem respiratoriem. Nojauca 11 apaļās krāsnis, katru ķieģelīti notīrīja un samūrēja atpakaļ starpsienās. Skolnieki vasarā iztaisnoja 20 spaiņus ar vecajām, kaltajām naglām, kuras amatnieki vēlāk izmantoja tālākajos darbos. Puikas palīdzēja arī atbrīvot fasādi no vecā krāsojuma, savā starpā sacenšoties, kurš ātrāk notīrīs 1m2.

Šī ir guļbūve, senie baļķi ir ļoti stipri, silti un veselīgi. Mājas vietas izvēle ir pirmo saimnieku nopelns, jo agrāk ļoti rūpīgi skatījās, kur un kā izvietot ēku. Tajā nav ne vienas ūdens āderes, toties kāds zintnieks atklājis, ka māja un pirts atrodas triju uguns āderu krustojumā. Tādēļ pirtiņā, kur ugunsdrošībai izmanto elektrisko apkuri, var tīri labi relaksēties, un viesiem arī istabiņās nāk ļoti salds miegs.

Restaurācijas laikā brīvu brīžu saimniekam nav bijis. Ātri savesti kārtībā jumti, skursteņi, teritorija visapkārt, un tikai tad telpās kārtota istaba pēc istabas. Visas koka konstrukcijas izgatavotas ar vietējo meistaru rokām. Lai arī senos logus centās saglabāt, dažviet nācies gatavot kopijas. Ēkas vēsturiskajā perimetrā nav nevienas stikla paketes. Parādījušies gan modernie jumta logi, kas tomēr fasādei īpaši nekaitē, jo vajadzēja papildu gaismu mansarda istabiņās. Daļēji izmantoti arī senie siltināšanas paņēmieni, veco māla un spaļu siltumizolāciju papildinot ar ekovati, kas tagad ļauj krietni ietaupīt apkures izdevumus. Pašlaik šim nolūkam izmanto kokskaidu granulas, un tas izmaksājot apmēram 5 reizes lētāk nekā vidēji pilsētā. Protams, visas komunikācijas – kanalizācija, ūdensvads, apkure, elektrība, signalizācija, ventilācija – ir jaunas. Pēc fotogrāfijas autentiski atjaunota stikla veranda, ieejas nojume un dekori.

Pateicoties saimnieka kolekcionāra talantam, vēsturiskā māja neapturami piepildās ar senlietām, relikvijām, mākslas darbiem un sadzīves priekšmetiem. Vērtīgu grāmatu vien ir vairāk nekā 1500 eksemplāru, un daudz naudas arī iztērēts, tās atjaunojot. Izbraukāts tūkstošiem kilometru no Zilupes līdz pat Madonai, lai to visu savāktu. Daudzi kolekcijas priekšmeti, piemēram, lustras, lampas un keramika kalpo ne tikai kā ek­sponāti, bet arī kā ikdienas sadzīves priekšmeti. Piedevām tie visi ir lieliskā stāvoklī, jo perfekti atjaunoti. Paša saimnieka rokām restaurētas daudzas mēbeles.

 

Saimniekošana

Latgales Fotogrāfu savienības vadītājs Igors Pličs savu finansiālo stāvokli uztur ar enerģisku darbu un “Igora Pliča fotocentra” ienākumiem. Pašlaik restaurētajā vēsturiskajā mājā atvērts viesu nams ar četrām mājīgām istabām, kurās izvietotas 15 gultas. Virtuve un viesu telpa ļauj paēdināt 50 – 70 izsalkušu ceļinieku. Kā pievilcīgu fonu kāzu fotografēšanai savējie un iebraucēji labprāt izmanto skaisto skvēru. Tomēr objekta rozīnīte ir pagalmā esošā privātā ceļmalas kapela, kas esot mazākais dievnams Latvijā – 2,5 x 5,0 m.

Kapela nav apkurināma, tās karkass būvēts no 5 x 10 cm brusām, vidū akmens vate vairāk domāta skaņas izolācijai. Plus skārda jumts un dēļu apdare. Uzcelt unikālo ēku palīdzēja draugi – gan praktiski būvdarbos, gan ziedojot naudu un materiālus. Pat zvanu labi ļaudis atveduši no Salacgrīvas! Lai arī šādas ekumēniskas kapelas idejai bija daudz skeptiķu, tagad ar pozitīvām ciemiņu atsauksmēm pilnas jau divas viesu grāmatas. Pats saimnieks ir pareizticīgs, tomēr ceļmalas kapelu iesvētījis katoļu garīdznieks.

 

Nu senā māja ir sakopta kā līgava, tikai… precinieku trūkst. Diemžēl nodokļu nasta kopā ar uzturēšanu izdevumiem rada problēmas.

 

Igors ir jau mierīgā vecumā un labprāt nodotu šo savu meistarstiķi kādai kārtīgai ģimenei apsaimniekošanā, bet pagaidām tikpat aizrautīgus cilvēkus nav izdevies sastapt.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+