Mobilā versija
+8.4°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
24. marts, 2014
Drukāt

Triju Zvaigžņu ordenis – valsts lepnums, ne “monarhistiska palieka” (1)

Foto - LETAFoto - LETA

Pirms 90 gadiem, 1924. gada 24. martā, tika dibināts Triju Zvaigžņu ordenis – pirmais Latvijas valsts civilordenis, skaists un prestižs. Tomēr tā sākums pilnībā atbilda ordeņa devīzei “Per aspera ad astra” – “Caur ērkšķiem uz zvaigznēm”.

Ordeņi – 
”nedemokrātiska lieta”?


Doma, ka nepieciešams apbalvojums, ar kuru, pieminot Latvijas valsts dzimšanu 1918. gada 18. novembrī, par valstiskiem nopelniem godināt ievērojamas un izcilas personības Latvijā un tāpat draudzīgus ārvalstu viesus, radās drīz pēc neatkarības izcīnīšanas. Saeimas 1924. gada 15. februāra sēdes stenogrammā lasāms referenta Triju Zvaigžņu ordeņa statūtu jautājumā Paula Gailīša atgādinājums, ka pirmā iniciatīva no valdības par civilordeņa nepieciešamību izskanējusi 1921. gada 17. martā. Tad tika iesniegts Ozolu Vainaga ordeņa projekts. Tomēr Satversmes sapulce tā paša gada 10. jūlijā projektu noraidīja – vēl neesot apstiprināta Satversme un nav zināms, vai ordeņi Latvijā vispār būšot, jo “ordeņi ar demokrātiskas valsts iekārtu nav savienojami”. Par militāriem nopelniem piešķiramais Lāč­plēša Kara ordenis jau bija nodibināts, taču līdzīga argumentācija izskanēja arī 1924. gada 12. janvārī Saeimas Publisko tiesību komisijas sēdē. Galvenie tādas pozīcijas paudēji bija sociāldemokrāti mazinieki, kuru acīs apbalvojumu būšana principā bija “nedemokrātiska lieta”. Civilordeņu neesot ne Šveicē, ne ASV. Pilsonisko partiju deputāti tomēr aizrādīja, ka ordeņi jau pastāvot daudzās jaunās demokrātijās, piemēram, Somijā un Igaunijā. Tāpat ASV pilsoņi, kaut pašiem ordeņu nav, tos ļoti labprāt pieņemot no citiem. Apbalvojumi vairojot cilvēku centību. Ierosinātie ordeņa statūti ar balsu vairākumu minētajā sēdē tika pieņemti. Diskusijā par to, kas būs tiesīgs Triju Zvaigžņu ordeni piešķirt, uzvarēja viedoklis, ka tai jābūt īpašai institūcijai – ordeņa padomei, kurā ir Valsts prezidents kā priekšsēdētājs, Ministru prezidents, divi augstākie ordeņa kavalieri, kas pirmie saņēmuši ordeni, un trīs Saeimas deputāti.

Vienīgais, kurš Saeimā vēl metās strīdēties par ordeņa lietderību, bija tobrīd 24 gadus jaunais sociāldemokrāts Bruno Kalniņš. Viņš mēģināja ieskaidrot, ka ordenis ir “monarhistiska palieka”, un atgādināja 1920. gadu, kad Sa­tversmes sapulcē referents Lāč­plēša Kara ordeņa jautājumā Jānis Goldmanis apgalvojis, ka Latvijā būs tikai militārie apbalvojumi, bet ne civilo ordeņu hierarhija. To pašu savulaik esot sacījis arī visu cienītais ārlietu ministrs un premjers Zigfrīds Anna Meierovics. Tomēr Kalniņam nebija daudz atbalstītāju.

Gribu ordeni


Pirmā apbalvošana ar Triju Zvaigžņu ordeni notika 1925. gada 24. februārī. Ordeņa dome piešķīra divus augstākās šķiras ordeņus, kuru kavalieri nu kļuva par pastāvīgiem ordeņa domes locekļiem. Par ordeņa lielkrusta komandieriem vienbalsīgi tika ievēlēts Valsts prezidents Jānis Čakste un ārlietu ministrs Meierovics. Pēc četrām dienām pirmās šķiras Triju Zvaigžņu ordeni saņēma pirmais Latvijas Ministru prezidents Ulmanis un dzejnieks Rainis. Abi savas balvas varēja aptaustīt tikai maija sākumā.

Saeimā, pieņemot apbalvojuma statūtus, ne velti izskanēja, ka Latvijai savs civilordenis nepieciešams daļēji aiz ārpolitiskiem apsvērumiem, lai nepaliktu parādā, kad ārzemnieki apbalvo Latvijas politiķus. Brīdis revanšēties pienāca 1925. gada 10. maijā, Latviju apmeklējot Igaunijas valsts vecākajam Jiri Jāksonam un plašai kaimiņvalsts delegācijai. Tad Triju Zvaigžņu ordeņu birums skāra ne vien viesus, bet arī Latvijas sūtni Tallinā Jāni Seski.

Ordeņa noteikumos bija punkts, ka, taupot valsts naudu, izdevumi par apbalvojumu jāsedz saņēmējam. Ārvalstu pilsoņi un visi lielkrusta komandieri, tas ir, I šķiras Triju Zvaigžņu ordeņa zvaigznes vai krusta saņēmēji, no maksas bija atbrīvoti. Tomēr ārzemēs kaltie zelta un sudraba ordeņi Latvijas valstij acīmredzot nebija īsti pa kabatai. Mēnesi pēc igauņu viesu aizbraukšanas 12. jūnijā prese ziņoja, ka Triju Zvaigžņu ordeņa piespriešana pagaidām pārtraukta, jo nav vajadzīgo līdzekļu tā izgatavošanai. Līdzekļi atradās jūlija beigās, kad Ministru kabinets atļāva ordeņa domei ņemt 25 000 latu aizdevumu. Tikmēr sabiedrības interese par jauno balvu kāpa. Kāds pilsonis 1925. gada 1. jūlijā vērsās “Latvijas Kareivja” redakcijā ar jautājumu: “Pie kā lai griežos savā lietā, jo gribu saņemt Triju Zvaigžņu ordeni par darbiem Tēvijas labā un par izciestām grūtībām Latvijas atbrīvošanas karā?” Atbilde skanēja: “Iesniedzat lūgumu Triju Zvaigžņu ordeņa domei Rīgā, pilī Valsts prezidenta kancelejā, sīki aprakstot savus nopelnus. Vēlams pievienot attiecīgas karaspēka daļas, valdības un pašvaldības iestāžu atsauksmes.”

1926. gads kļuva par pirmo, kad Triju Zvaigžņu ordenis beidzot skāra plašāku Latvijas iedzīvotāju loku, ne tikai atsevišķas elitāras personības. Gada sākumā ordeņa dome izstrādāja anketu, kuru piesūtīja visiem ministriem, pieprasot sīkas ziņas par potenciāli apbalvojamo personu biogrāfiju un nopelniem. Iesniegt domē ierosinājumu par apbalvošanu varēja vienīgi Valsts prezidents, Ministru prezidents, ministri un ordeņa domes locekļi, taču sākotnējais ierosinājums varēja nākt no zemākās instances vai personas. “Valdības Vēstnesī” parādījās paziņojums, ka Triju Zvaigžņu ordeņa apbalvošanas iesniegumu veidlapas dabūjamas par maksu Valsts tipogrāfijā Rīgas pilī. Bija sagaidāms, ka pirmā plašā apbalvošana notiks 18. novembrī. Pēc tā laika statūtiem tā varēja notikt arī Satversmes sapulces sanākšanas dienā 1. maijā, kā arī īpašos gadījumos, ja ordenis dodams ārzemniekiem.

Tā kā skaidrības par kritērijiem īsti nebija, prese rudenī sāka ironizēt un zīmēt karikatūras, ka Latvijā gaidāms “ordeņu lietus” un resori šķiežot darba laiku, veidojot apbalvojamo sarakstus un piesakot visus savus darbiniekus no direktora līdz mašīnrak­stītājai. Kārtību pirms lielā brīža ieviesa 1926. gada 4. novembrī “Valdības Vēstnesī” publicētie noteikumi apbalvošanai ar Triju Zvaigžņu ordeni. Izrādījās, ka tiesību pašam lūgt apbalvošanu nav nevienam. Noteikumi uzsvēra, ka nekāda ilggadīga izdiena pati par sevi nevar būt pamats apbalvošanai. Vajadzīga kāda izcila rīcība vai darbs, ilgstoša un priekšzīmīga, ar redzamiem panākumiem iezīmēta darbība, pašaizliedzīgs veikums grūtos apstākļos.

Pirmās Triju Zvaigžņu ordeņa domes locekļi bija Valsts prezidents Jānis Čakste, Ministru prezidents Arturs Alberings, ordeņa lielkrusta komandieri dzejnieks Rainis un ārlietu ministrs Kārlis Ulmanis (Meierovics bija gājis bojā 1925. gada 22. augustā), kā arī Saeimas deputāti Kārlis Pauļuks, Oto Nonācs un bīskaps Jāzeps Rancāns. Domei iesniegto apbalvošanas pieteikumu skaits pārsniedza 400. Nolēma, ka pirmajā vilnī priekšrokai jābūt tiem, kas piedalījušies Latvijas valsts dibināšanā un pirmo gadu grūtajā darbā.

Izraudzīto saraksti presē parādījās 17. novembrī, dienu pirms valsts svētkiem. Sarakstā bija ap 400 personu. Savulaik ordeņa pretinieki diezgan demagoģiski klāstīja, ka katram savi nopelni esot jānes “krūtīs”, nevis “uz krūtīm”, bet, kad ordeņi bija gatavi pasniegšanai, izrādījās, ka sabiedrībā tāds ideālistisks noskaņojums nemaz nevalda. Sociāldemokrātiem bija izrādījusies taisnība tajā, ka apbalvošana nesīs līdzi ķildas, jo vienmēr atradīsies kādi, kas teiks, ka ir nenovērtēti un ka šī persona balvu pelnījusi vairāk nekā cita.

100 atkritēji


Uzzinājusi 400 laimīgos, gandarījuma un lepnuma vietā sabiedrība un prese ņēmās kurnēt. Asākā protesta forma bija atteikšanās no ordeņa. Publiski pirmais to izdarīja komponists Emilis Melngailis. Jau 19. novembrī “Jaunākajās Ziņās” viņš ievietoja repliku “Pro domo sua” (“Par savu māju” jeb “Par sevi”). “Nekad mani nav vadījusi kāre atšķirties no ļaužu kopas ar mantu vai godu. Tāpēc laipni lūdzu Triju Zvaigžņu ordeņa domi mani no zvaigžņotā saraksta izdzēst, jo vairāk tāpēc, ka ārpus balvotā bariņa atrodas ne vien visa darba tauta, kas Latviju ne mazāk cēlusi saulītē kā izceltie, bet arī mani īstākie draugi dzejā i dzīvē kā Jūlijs Madernieks, Dr. Miķelis Valters i vēl daudzi citi,” skaidroja Melngailis. Nākamajās dienās tādi paziņojumi sekoja viens aiz otra. Rakstīja, ka no ordeņa atteikušies Saeimas priekšsēdētājs Pauls Kalniņš, par Latvijas preses patriarhu dēvētais žurnālists un redaktors Āronu Matīss, rakstnieks Jēkabs Janševskis, valodnieks Jānis Endzelīns, juristi un politiķi Gustavs Zemgals (nākamais Valsts prezidents), Ansis Petrevics, Voldemārs Zāmuēls, diplomāts, Latvijas–Krievijas miera līguma parakstītājs no Latvijas puses Jānis Vesmanis, arhitekts Pauls Kundziņš, sociāldemokrātu politiķi Emīls Skubiķis, Ansis Buševics, Marģers Skujenieks.

Ordeņa domes sekretariāts paziņojumus par atteikšanos avīžniekiem rādīt nevēlējās, tāpēc motivāciju varēja lielākoties tikai apjaust. Literāts un politiķis Jānis Akuraters 23. novembrī “Jaunākajās Ziņās” pavēstīja, ka atteicies, jo ordenis piešķirts arī personām, pret kurām viņam savulaik bijis jācīnās “kā pret Latvijas neatkarības un nacionālās kultūras noliedzējiem”. Citiem šķita, ka viņi novērtēti ar pārāk zemas šķiras apbalvojumu. Piemēram, diplomāte un sabiedriskā darbiniece Anna Rūmane-Ķeniņa minēja, ka apmēram 30 gadu sabiedriskā darbība un darbs, ko tā ieguldījusi Latvijas vārda popularizēšanā ārzemēs, neesot novērtēts tā, “kā pati domājusi”. Rūmane-Ķeniņa savā protestā tāpat norādīja to, ko pieminēja arī citi: apbalvoto sarakstā ir ļaudis, “kuru nopelni Latvijas tapšanas laikā grūti uzminami”. Ar to, pirmkārt, bija domāti sociāldemokrāti, kas 1918. gadā bija kritiski izturējušies pret 18. novembra aktu. “Latvis” atzīmēja: “Augstākas šķiras ordenis ir piešķirts kādam, kas Latvijas valsts proklamēšanu apzīmējis ar “šļuru” un nožēlojis savu dalību proklamēšanā, ordenis ir piešķirts Ansim Buševicam, kas atteicās piedalīties proklamēšanā.” Buševics gan pats bija no ordeņa distancējies.

Saeimas kuluāros runāja, ka no 400 ordeņiem atteikti vairāk nekā 100. Neapmierinātība ar ordeņu un ordeņu pakāpju sadali valdīja krietna. Jādomā, sava loma bija faktam, ka apbalvojums pašiem jāizpērk. Saskaņā ar noteikumiem paredzētā summa bija jāiemaksā valsts kasē pirms saņemšanas. Neizņemtās ordeņa zīmes, par kurām nesamaksāja, dome uzglabāja divus gadus, bet pēc tam apbalvojumu anulēja.

Kritika pamazām norima tikai 1927. gadā, kad atskanēja mudinājumi apvaldīties un “neapmētāt dubļiem” Triju Zvaigžņu ordeni, jo tas tomēr reprezentē valsti un pats par sevi nav ne pie kā vainīgs.

Uzziņa


Maksa par Triju Zvaigžņu ordeņa 
pilnu komplektu 1926. gadā:

* I šķira – Ls 150

* II šķira – Ls 85

* III šķira – Ls 35

* IV šķira – Ls 22

* V šķira – Ls 20

Kastītes un diploma pašizmaksa ieskaitīta komplekta cenā. Ordeņa daļas bojājuma vai pazaudēšanas gadījumā apbalvotais par savu naudu varēja iegādāties trūkstošo. Piemēram, ordeņa I šķiras zvaigzne maksāja Ls 70, bet lente – Ls 30.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Kad būs turpinājums par 20. gs. beigām un 21.gs. sākumu??? Un arī stāsti par to, ka cilvēki atteicās saņemt ordeni kopā ar saviem represātājiem?? Un pilns saraksts ar ordeņa saņēmējiem, lai tauta redz savuis varoņus!!!!

Draugiem Facebook Twitter Google+